Mobilā versija
+16.8°C
Janīna, Linda
Pirmdiena, 21. augusts, 2017
11. augusts, 2017
Drukāt

Juris Rudevskis: Liberālisms – vai tiešām cīņa par brīvību? (5)

Rudevskis

Politisko partiju dibināšana ir viens no latviešu tradicionālajiem sporta veidiem, un atkal jau top kārtējā partija. Žurnālisti un tīmekļa komentētāji īpašu uzmanību pievērsa jaunās politiskās kustības “Par” manifestam, kas tiek raksturots kā “liberāls”. Bet ko vispār nozīmē šis vārds “liberālisms”?

“Liberālisms” nāk no latīņu vārda libertas – “brīvība”. Bet tas var tikt lietots trijos dažādos kontekstos.

Pirmkārt, liberālisms bieži tiek pretstatīts konservatīvismam. Šis pretstatījums skaidri izkristalizējās 19. gs. sākumā pēc Lielās franču revolūcijas. Te vispirms jāmin klasiskais jeb tradicionālais konservatīvisms, kura redzamākie pārstāvji bija Edmunds Bērks un Žozefs de Mestrs. Šis politiskās domas strāvojums īpaši uzsvēra tradicionālo institūciju – ģimenes, baznīcas, monarhijas, muižniecības utt. – lomu sabiedrības stabilitātes un attīstības nodrošināšanā. Tradicionālisti bija izteikti kontrrevolucionāri. Monarhiju viņi uzskatīja par labāko no politiskajām iekārtām un vēlējās pastiprinātu sadarbību starp valsts varu un baznīcu; šā iemesla dēļ šo novirzienu sauc arī par “troņa un altāra konservatīvismu”.

Kā pretsvars klasiskajam konservatīvismam izveidojās klasiskais liberālisms, kura pazīstamāko autoru starpā bija, piemēram, Aleksis de Tokvils, Frederiks Bastiā un lords Ektons. Klasiskie liberāļi lika uzsvaru uz cilvēka individuālajām tiesībām un brīvībām, vienlīdzību likuma un tiesas priekšā, tiesisku valsti, privātīpašuma tiesību svētumu un neaizskaramību. Tautsaimniecības jomā klasiskie liberāļi aizstāvēja uzņēmējdarbības brīvību, brīvo tirgu un nodokļu sloga samazināšanu, uzskatot valsts iejaukšanos ekonomiskajos procesos par kaitīgu un nevēlamu.

Neraugoties uz domstarpībām abu novirzienu starpā, daudzos pamatjautājumos viņi bija vienisprātis. Piemēram, kā vieni, tā otri atzina, ka ģimenei kā autonomai sabiedrības pamatšūniņai ir vitāla nozīme, ka nodokļiem ir jābūt zemiem un ka valsts tiesības rīkoties dažādās jomās ir krietni ierobežotas.

Abi minētie domu strāvojumi nekur nav izzuduši arī šodien, tikai terminoloģija ir nedaudz mainījusies. Šodien abu strāvojumu pārstāvjus parasti dēvē vienā kopīgā vārdā par “konservatīvajiem” jeb “labējiem” – arī tādēļ, ka plaisa starp tiem ir ievērojami sarukusi. Tradicionālistu vairs nav tik daudz, cik agrākos laikos, un daudzi no viņiem ir atzinuši gan brīvā tirgus, gan konstitucionāli aizsargātu pamattiesību nepieciešamību. Piemēram, pašreizējo ASV Republikāņu partiju sauc par konservatīvu politisku spēku, lai gan lielākā tās biedru un pārstāvju daļa 19. gs. izpratnē ir klasiskie liberāļi. Vienlaikus šīs partijas iekšienē ir mazākuma novirziens, kas īpaši turas pie tradicionālajām vērtībām un tātad ir daudz tuvāks klasiskā konservatīvisma jēdzienam. Šo novirzienu sauc par “paleokonservatīvismu”.

Otrais konteksts, kurā varam sastapt īpašības vārdu “liberāls”, ir attieksme pret viendzimuma attiecībām, abortiem, prostitūciju, pornogrāfiju, vieglajām narkotikām un tamlīdzīgiem jautājumiem. Tā kā tie ir “karstie” sabiedrības temati, tad šajā kontekstā parasti runā par “sociāli liberālu” (vai “sociāli konservatīvu”) attieksmi. Ja cilvēks uzskata, ka valstij pret šīm parādībām ir jāizturas iecietīgi un tās jāleģitimē likumos, tad viņš ir sociāli liberāls. Ja par kādu teic, ka viņš ir “sociāli liberāls un fiskāli konservatīvs”, tad tas nozīmē, ka viņš neiebilst pret “viendzimuma laulībām”, taču iestājas par zemām nodokļu likmēm un brīvo tirgu.

Visbeidzot, 20. gs. otrajā pusē vārdu “liberālisms” sāka lietot trešajā, radikāli atšķirīgā nozīmē – vispirms ASV, pēc tam arī citur. Ar šo vārdu sāka apzīmēt ne vairs labēju, bet kreisu ideju kopumu, kurš sakņojas modernizētos marksisma postulātos un kuru varētu rezumēt šādi: valstij ir agresīvi jāiejaucas cilvēku dzīvē, lai pārveidotu un pāraudzinātu sabiedrību pēc politiķu iecerēta šablona un galu galā izveidotu “taisnīgu” sabiedrību bez jebkādas diskriminācijas, rasisma, seksisma, homofobijas un nevienlīdzības. Tātad mūsdienu “liberāļi” ir krass, absolūts un diametrāls pretstats klasiskajiem liberāļiem, kuri cīnījās pret valsts iejaukšanos cilvēku un ģimeņu dzīvē un uzskatīja, ka svarīgākās cilvēktiesības ir tiesības tikt atstātam mierā.

Rezumēsim: vārdiem “liberālisms” un “liberāls” var būt vismaz trīs atšķirīgas nozīmes. Ja cilvēks iestājas par indivīda brīvībām un brīvā tirgus ekonomiku, tad viņš ir klasiskais liberālis. Ja viņš iestājas par aborta un viendzimuma kopdzīves pieļaujamību, tad viņš ir sociāli liberāls. Ja viņš ne tikai pats izturas pret šādām parādībām iecietīgi, bet vēlas, lai valsts aktīvi uzspiestu to atzīšanu visiem sabiedrības locekļiem ar likumiem, draudiem un sodiem, tad viņš ir “liberālis” (pēdiņās), tā saucamais liberālis jeb liberāls mūsdienu nozīmē – tātad būtībā kreisais.

Pievienot komentāru

Komentāri (5)

  1. mums jau liberālisma, globālisma parodija, ar nodomu, lai tos iznīcinātu!!!!!!!!!!!!!!!! glupie rej, bet globālisma augļus: internetu u.c. lieto. Ko latgale neatsakās no visa????????????????

  2. Klasisks liberālis- konservatīvais Atbildēt

    Mūsdienās klasiski liberiāli uzskati ir kļuvuši par konservatīvu pozīciju.

  3. Marksisms un brīvība ! Kas tie ir par ideologiem ASV, kuri izdomāja šo kokteili? To autors sakautrējies uzrakstīt. Tad jau zlnāmu liberālismu var atrast arī nacionālsociālismā vai jebkurā citā totalitārā ideoloģijā! Kreisie marksisti nav nekādi liberāļi, bet vardarbības realizētāji un cilvēku individuālās un ekonomiskās totāli brīvības apspiedēji. Tas ir tikpat skaidrs kā 2 x 2 = 4! To uz savas ādas izjuta arī Austrumeiropas tautas. Nožēlojamākais, ka uzrodas tādi rudevski, kuri izplata šādas muļķības, mēģinot šādi “liberalizēt” un reabilitēt marksismu.

  4. Jēdzinu “liberāls” 3. nozīmē (kreisais, marksists) tomēr visvairāk lieto ASV, klasiskos liberāļus tur dēvē par libertāņiem. Tomēr esam Eiropa, ne ASV, tāpēc pie mums par liberāļiem labāk dēvēt klasiskos liberāļus, citādi cilvēki jauks. Pats jau ar to esmu saskāries.

Lasītāju aptauja
Gata Šļūkas zīmējums
Gatis Šļūka. Benzīntanku kari

Atsevišķās degvielas uzpildes stacijās Rīgā aizvadītajās dienās sākušies īsti “cenu kari” – vietās, kur konkurējošo firmu “Neste” un “Circle K” benzīntanki atrodas viens no otra netālu, degvielas cenas pamatīgi samazinātas – pat par 10 – 15 centiem litrā. Paši degvielas uzpildes staciju pārstāvji atzīst, ka tā ir cīņa par katru klientu. Autovadītāji pat stāv garās rindās, lai tiktu pie lētās degvielas.

Kādiem jābūt mēneša ienākumiem, lai justos pārticīgi?
Līga Rasnača: Mazo algu celšana noteikti nepieciešama (20)Darba devējiem ir iespēja atalgojumu izlīdzināt, jo viens no reformas mērķiem ir ienākumu nevienlīdzības samazināšana.
Draugiem Facebook Twitter Google+