Viedokļi
Komentāri

Anda Līce: Vai sirdsapziņai pienākas atvaļinājums? 51

Foto-LETA

Augusts ir atvaļinājumu mēnesis. Vieni dodas uz siltākām zemēm, citi ienirst tepat Latvijas zaļajā dabā, vēl kādi izvēlas vienatni un klusumu un tur mēģina sakārtot savu iekšējo pasauli. Publiskajā telpā mazliet pierimst pat politiskā murdoņa, lai rudenī atsāktos ar jaunu sparu. Un ir jau arī pamats.

Tieši šis klusais mēnesis ir kā radīts, lai salāpītu veco, patlaban mazliet pabojāto politisko tīklojumu, un, cik vien ātri iespējams, izveidotu jaunu. Ka tas tiešām tā ir, liecina “Rīdzenes sarunu” lietā nule izveidotā Saeimas izmeklēšanas komisija ar Ingunu Sudrabu (!) priekšgalā. Notiek tieši tas, kas visu laiku bija netieši saklausāms mūsu valsts pirmo personu izvairīgajās intervijās, – prezidentiem gan neesot pieņemams “oligarhu sarunu” stils, tomēr viņi no sava viedokļa atturoties, par saviem vārdiem atbildību vajagot uzņemies katram pašam. Ar vārdu sakot – šo lietu, protams, izmeklēt vajag, bet tā, lai neko nevar atrast. Kā jau daudzi ir ievērojuši – runas visu laiku grozās ap oligarhu vārdiem, nevis darbiem, tā teikt, ap formu, nevis saturu. Šādu valsts pirmo personu izvairīgumu pieļauj ārkārtīgi zemais Latvijas politiskās kultūras līmenis un sabiedrības vienaldzība. Mēs ne tikai piešķiram savai sirdsapziņai atvaļinājumu, bet to pat dzenam piespiedu atvaļinājumā.

Zīmīgi, ka protesti pret mūsu tiesu pērkamību un valsts izlaupīšanu tiek vienādoti ar valsts pamatu graušanu, kā to dara autoritāru un totalitāru valstu varas. Arī mūsu “dedzīgie” nacionāļi vairs nepiemin nacionālu un tiesisku valsti un nepauž sašutumu par situāciju, kāda šajos gados ir izveidojusies, acīmredzot sistēmā visi ir ērti iekārtojušies. Jo ikviena sistēma, ja to neatjauno, ar laiku kļūst par purvu. Līdzīgi notiek arī ar visām politiskajām partijām. Demokrātija, tēlaini runājot, ir caurteces un caurvēja nodrošināšana valsts pārvaldes visos līmeņos. Nu jau pa skuju taku ar tik skanīgiem nosaukumiem aizgājušās partijas spodrināja tikai savu tēlu, nevis ievēroja iekšējo, proti, ētisko tīrību.

Tie, kas visus šos gadus ir bīdījuši lietas un amatos cēluši lielākos kretīnus, arī tagad modelē situāciju un jebkurus protestus centīsies izmantot savā labā. Iespējams, rīkos pat provokācijas. Nemaz nebrīnīsimies, ka jaunajās partijās būs viņu “audzēkņi”. Ir pierasts slēpties aiz daudzskaitļiem, bet viss tomēr sākas no vienskaitļa – nevis “viņi”, bet “es”. Kāpēc es stājos kādā partijā, eju politikā, piekrītu uzņemties amatu un līdz ar to arī visu veidu atbildību? Un vēl kāds testa jautājums: “Vai sirdsapziņai pienākas atvaļinājums?”

LA.lv