Lidija Pupure. No Smiļģa pasaules 0
… Ir aktieri, kas savu lielo iespēju, lasi – lomas – gaida ilgi un sagaida. Pie viņiem pieder arī dailēniete Lidija Pupure, kura parīt, 9. februārī, svinēs 70. dzimšanas dienu.
Kristīne Blaumaņa “Ugunī”, Baiba Raiņa “Pūt, vējiņos!”, Kalpone Tagores “Tumšā mitekļa valdniekā”, Medža B. Frīla “Filadelfija, te es nāku!” ir viņas atveidotās varones, par kurām aktrise man tagad saka – “tās ir lomas, kurās visvairāk esmu varējusi pateikt no tā, kas man patīk un sāp”.
Šogad viņai sanākusi vēl viena apaļa jubileja. Aprit tieši 50 gadu. Visu mūžu Daile bijusi viņas vienīgais teātris, taču nupat pārsteigumu sagādājis Jaunais Rīgas teātris un režisors Ģirts Ēcis, uzaicinot izrādē “Virgīlija. Sapnis par nomodu”. Lidijas Pupures Krustmātei Ģirta Krūmiņa varonis izklāsta visus savus dzīves ievainojumus un pārdzīvojumus. Šajā lomā viņa kāps uz skatuves rīt un arī parīt savā dzimšanas dienā.
Kad 2006. gadā Dailes teātra repertuārā ienāca B. Frīla “Filadelfija, te es nāku!”, režisors Kārlis Auškāps saņēma uzslavu par spēju atklāt jaunas kvalitātes profesionālos, talantīgos, bet maz izmantotos savas paaudzes aktieros. Lidijas Pupures spēlētajā Medžā aiz mazliet ironiska skarbuma slēpās daudz siltuma, spēja mīlēt arī tad, kad, šķiet, nevienam šīs jūtas vairs nevajag, un būt blakus tieši tad, kad to visvairāk vajag. Pēc Ērika Hānberga stāstu motīviem Kārļa Auškāpa dramatizētajā un iestudētajā izrādē “Pirmā grēka līcis” Lidijai Pupurei tikusi Trīnes loma. Ar patiesu baudu vēroju, cik izjusti aktrise atklāj savas varones vienlaikus lepnumu un kaunu – tikt mīļotā vīrieša izraudzītai starp pieciem tūkstošiem pirtī nolūkotu kailu “rožu pumpuriņu”. Tā kā Ēriks Hānbergs zināms kā ap sevi allaž omulību izstarojošs vīrs un izrāde stāsta gan par kāzām, gan “atbērēm”, tās izskaņā aktieri Dailes kamerzālē cienā ar glāzīti šņabja un ābola šķēlīti un pēc tam uz danci aicina kādu dāmu vai kungu no publikas. Lidijai Pupurei atteikt nespēj neviens.
