Egils Līcītis: Zāģis, āmurs, lauznis – koalīciju darba instrumenti 3
Kas vēlētājiem arvien sirdi darījis grūtu? Tas, kā lai piespiež politiķus gādāt par valsti un to, lai viņi labklājību tautai uznestu kaut no jūras dibena! Nu lai partijnieki pildītu vismaz to, ko pašradītā žargonā žadzina – par sociālās nevienlīdzības mazināšanu, ekonomisko uzrāvienu, aizsardzības spēju stiprināšanu, blablabla.
Bet nekā. Izretis vēlētāji mikromačos ar kaklakungiem svin sīkas uzvaras. Piemēram, kad pēc vēlēšanām sliktie, ļaunie, neglītiem darījumiem sašmucētie izlido no Saeimas un visiem pateicībā šķiet, ka pati māte daba viņus bija radījusi lidošanai no augstiem krēsliem. Vēlētāji dara sev to siržu patikšanu un iepriekšējo mērkaķu vietā ievēlē piemīlīgākus puisiešus un meitiešus. Un kas izrādās? Ka atkal iebalsoti “Hamas” un “Hezbollah” grupējumi, cilvēki, kas pazīstami ar antisociālu uzvedību.
Vēlmes pēc cildenuma skrandās un tikumības koka tupelēs jau pārslimotas un pārsāpētas. Ļaudis atmetuši roku cīņai ar vējdzirnavām un labāk atstāj pa vecam – tos pašus nobarojušos vēžus druscīt citās kulītēs. Demokrātija pie mums esot “pieaugšanas procesā”, un tā vien liekas, ka Latvijā izaugšana no mazajām sporta biksītēm ievilksies mūžībā un izstiepsies bezgalībā. Toties politiskā kultūrvide acīmredzami ir iznīcības periodā un sabrukuma stadijā. Tik nopietna persona kā Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece svaigākajā intervijā stāsta par koalīcijas zirnekļcīņām – kā tur tiek zāģētas krēsliem kājas – un par politisko greizsirdību, kādā partijas un personas uzglūnē konkurentiem. (Mūrnieces kundze varēja būt drosmīgāka un atkailināt arī kādu zāģera uzvārdu.) Bet arī bez priekšsēdētājas zinām – politiķim tāpat kā advokātam galva pilna stiķu. Skaidrs, ka koalīcijas nepastāv ka romantiski dueti un partijas neizpilda viena otrai mīlas balādes, bet nevajag taču zaudēt arī mēra sajūtu un “močīt” ar veseri! Nevar savstarpējās partnerattiecības publiski pievest pilnas ar lielu sprāgstvielu kravu un ložņāt apkārt ar līdzņemtiem zāģīšiem un āmuriem kā “koalīcijas sadarbības instrumentiem”. Vēlētājiem gluži vienkārši ir līdz kaklam nekad nebeidzamās ķildas un skaidrošanās, kurš te valdības grāvējs un nesaskaņu cēlājs, kurš izrādījies peramais un plucināmais, bet kurš ucināmais zēns. Tāda ņemšanās rada iespaidu, ka tas ir pārāk stiprs maisījums, ko politiķi dzer, un ka visi citi rūpesti pamesti pusratā, solījumi izmesti miskastē. Ja vēl paklausās par milžu cīņām starp maksātnespējas administratoru drakoniem un nekustamo īpašumu attīstītāju pūķiem, tad pavisam šermuļi iet pār kauliem un uzkrīt zosāda no vietējiem “demokrātijas attīstības procesiem”. Johaidī, kad tas viss mutuļojošais gāganu karš ar amatu, ietekmes grābšanu beidzot beigsies un saucamie tautas kalpi nodarbosies ar grūtdieņu dzīves apstākļu uzlabošanu, mūsu valsts drošības stiprināšanu… sk. rakstiņu no sākuma.
