“Latvijas Avīze” sāk publicēt Madaras Fridrihsones romānu “Kāda Aina nekurienē” 3
“Latvijas spēks ir laukos. Reizēm tas dus smagu, lietū piemirkušu kviešu laukā, citkārt tas ir sastopams purvā pie sārtvaidzēm dzērvenēm un mūžam skumstošām dzērvēm. Nereti tas dus stārķu ligzdā un auklē mazos svēteļus, bet visbiežāk šis spēks ir sastopams cilvēkos, kuri izvēlas palikt tuvu zemei un par to gādāt, jo sirds tā liek,” romāna pēcvārdā raksta autore.
Madara Fridrihsone pati pieder pie tiem, kuri veido Latvijas spēka stāstu, kaut gan dzīvo, kā pati teic, “starp pilsētu un laukiem”, netālu no Smiltenes. Vasarās palīdz vecāku saimniecībā un prot visus lauku darbus: “Arī no govīm nebaidos. Par īstu lauksaimnieci gan nekļūšu, bet dzīvot laukos un rakstīt – tas ir ideāli,” teic romāna autore.
Jāatzīst: lasot 2015. gada “Lata romāna” konkursa darbus, “Kāda Aina nekurienē” autori iztēlojos kā žirgtu lauku kundzi labākajos gados – tā starp 50 un 60. Madarai vēl nav ne trīsdesmit, un izteiksmes veidu, kas piederētos no Rīgas uz laukiem dzīvot aizbraukušai pensionārei, viņa īpaši meklējusi, lai lasītājam vieglāk noticēt Ainas kundzei: “Esmu sapratusi: lai spētu no vārdiem izveidot teikumus, man līdz kaulam jāsaprot pašas radītie varoņi.”
Nebūdama Ainas kundze, Madara nav arī otra svarīgākā sieviete romānā – Anne, kaut gan ir gandrīz viņas vienaudze, un arī Madarai patīk cept kūkas. Tiesa, ne pārdošanai, tikai ģimenei un draugiem. Pati smejas par savu aizraušanos, jo līdz 18 gadu vecumam tik tikko pratusi olu uzcept, un tad pēkšņi nolēmusi gatavot kūku. “Man par pārsteigumu, izdevās gluži labi, un tagad jau sanāk arvien sarežģītākas,” smej autore.
Savā ziņā var teikt, ka līdzīgi kā ar kūkām noticis arī ar rakstniecību: sākotnēji rakstījusi īsus stāstiņus, tad garākus, kamēr beidzot sakārojies uzrakstīt pilnvērtīgu romānu.
“Tas jau ir dabiski: ja daudz lasa, kādā brīdī arī pašam sāk gribēties rakstīt,” teic Madara. Un viņa lasa aizrautīgi kopš bērnības – mamma strādājusi bibliotēkā, meita nesusi mājās grāmatas klēpīšiem un lasījusi pa divām trim nedēļā. “Visgrūtāk bija atrast savu skatījumu, piespiest sevi paskatīties uz visu nevis no ierastā skatpunkta, ieraudzīt dzīvi nevis tādu, kāda tā grib ierasti rādīties, bet gan tādu, kā romānā vajag,” Madara spriež. Lielā mērā palīdzējis tas, ka Madarai patīk vērot cilvēkus, un arī romānā paņemts kriksītis no viena, gabaliņš no otra un vēl kāda īpašība no trešā, un katrā klāt pašas dvēseles atblāzma. Tāpat Ainas kundzes māja ir gluži reāla vieta, jo “pirmajā romānā vēl arī aprakstīt izdomātu vietu – tas būtu par grūtu,” pragmatiski spriež autore. Viņa arī teic: vismaz šobrīd rakstniecībā svarīgāk šķiet ielikt emocionālo pārdzīvojumu, cilvēcisko pieredzi, darbība, sižeta līkloči ir tikai otrajā vietā. Un pirmo romānu lielā mērā rosinājusi sāpe par to, ka lauki tukšojas – Smiltene ir starp tiem Latvijas novadiem, kas zaudējuši visvairāk iedzīvotāju, turklāt neraugoties uz to, ka pati Madara Vidzemi uzskata par vienu no dzīvei piemērotākajām vietām, īpaši ģimenēm ar bērniem, jo ir gan daba tuvu, gan kultūras iespējas – apvienotas lauku un pilsētas priekšrocības. Pragmatiski spriežot, atzīst: darba iespēju jauniem cilvēkiem Smiltenes pusē, īpaši apkārtējos pagastos, nav ļoti daudz, tomēr uzskata: ja cilvēkam ir sapnis, tad tam jāseko – nevis jādara nemīlams darbs tikai naudas dēļ, bet jāsaņemas, jāuzdrošinās un jāmaina dzīve. Un ar pirmo romānu Madara dara tieši to: uzdrīkstas un mēģina.
