Viedokļi
Aptaujas

Puča dienās gulēju ar pistoli zem spilvena. Zemessardzei – 25 9

Foto-LETA

Latvijas zemessardzes 25 gadu jubilejas reizē aptaujāju cilvēkus, kuri šajā organizācijā bijuši kopš tās pirmsākumiem.

Laimonis Beņislavskis, zemessardzes veterāns Kuldīgā: “Jau augusta puča dienās gulēju ar pistoli zem spilvena un biju gatavs cīnīties. Zemessardzē oficiāli iestājos oktobrī. Deviņdesmito gad sākumā plaši cīnījāmies ar bandītismu un devāmies reidos. Tā arī šodien mēs līdz pēdējam brīdim stāvēsim par Latviju. Tagad darbojos sava bataljona zemessardzes veterānu apvienībā. Mēs, veterāni, arī tagad esam jebkurā brīdī gatavi doties aizstāvēt Latviju, ja būs tāda nepieciešamība. Mēs paši izveidojām zemessardzi, un tā kļuva spēcīgāka. Mūsdienās zemessardze ir pavisam cita – spēcīga, ar labiem formastērpiem un bruņojumu, sakārtotām noliktavām. Tajos laikos, kad biju aktīvs zemessardzē, ieročus pirkām paši, arī ar formastērpiem bija līdzīga situācija.”

Ilgvars Baumanis, zemessardzes veterānu apvienības priekšsēdētājs: “Daudzi veterāni ir vīlušies, jo toreiz iestājās par valsti, kurā ir ekonomiska izaugsme un godīgi tiek kārtotas lietas. Tomēr tā savā ziņā ir mūsu pašu vaina, kāpēc mums lietas vēl joprojām neiet uz priekšu – gan attiecībā uz nodokļu maksāšanu, gan runājot par godīgu strādāšanu. Esot zemessardzē, kur zvērestu nodevu pirmajā tās izveidošanas dienā, pamazām radās drosme. Deviņdesmitajos gados palīdzējām policijai arestēt reketierus, konfiscējām tiem šaujamieročus. Mums bija liels spēks valstī. Uz mums arī reketieri šāva, bet toreiz neviens no zemessargiem nedomāja par savu veselību – valsts bija pirmajā vietā, lai tā varētu normāli funkcionēt. Piedalījāmies arī robežapsardzībā, kā arī palīdzējām novērst plūdus, meklējām pazudušus cilvēkus un veicām citas civilās misijas. Mūsdienās zemessardze ir kļuvusi modernāka apgādes ziņā, turklāt militārās sagatavotības līmenis visās vienībās ir vienāds un ļoti labs.”

Uldis Rumba, zemessardzes veterāns Cēsīs: “Zemessardzē esmu kopš tās dibināšanas brīža. Sākums bija interesants, mums bija sponsori – vietējie uzņēmēji, kas, piemēram, palīdzēja ar audumu formastērpiem, un paši tolaik šuvām savus formastērpus. Šo gadu laikā zemessardzē esmu pievērsies heraldikai – palīdzu ar dažādu karogu un simbolikas veidošanu, interesējos arī par militāro vēsturi, kura Ziemeļvidzemē ir ļoti bagāta. Joprojām esam klāt, ja mūs vajag – iesaistāmies militārajās mācībās, palīdzam pazudušu cilvēku meklēšanā un tamlīdzīgi. Priecājos, ka mans dēls arī izvēlējies dienēt zemessardzē. Valsts apdraudējuma gadījumā zemessargi nekad nebūs pirmajās rindās, bet būs piesedzēji un nodrošinās atbalsta funkcijas. Būtiski ir tas, ka sadarbojamies ar jaunsardzi un vietējām mācību iestādēm, kur nododam tālāk savu pieredzi. Mūsu armijai un zemessardzei nepieciešami jaunieši, kuri ir ne tikai labi fiziski sagatavoti, bet kuriem jau ir arī autovadītāja apliecība, labas angļu valodas un citas zināšanas un prasmes.”

Aleksandrs Stepiņš, zemessardzes veterāns Andrupenē: “Zvērestu nodevu sava – Preiļu 35. nodrošinājuma bataljona – izveidošanas dienā 1991. gada 10. novembrī. Zemessardzes pirmajos gados tās uzdevums bija nodrošināt kārtību valstī. 90. gados mēs bijām būtisks spēks šajā jomā, jo sargājām arī dažādas noliktavas, lai tās neizsaimniekotu, ķērām vietējos noziedzniekus. Tolaik ieročus un formastērpus gādājām paši, bet tagad zemessardze tiek ļoti labi apgādāta. Savulaik mani aicināja turpināt dienestu Rīgā, tomēr paliku Andrupenē, jo uzskatīju, ka labāk valstij varu dot pienesumu, esot šeit uz vietas, Latgalē. Pašlaik zemessardze ir kļuvusi profesionālāka un militārāka, jo savulaik vairāk nodarbojāmies ar kārtības uzturēšanu. Sākoties notikumiem Ukrainā, bija arī cilvēki, kas atrada dažādus aizbildinājumus, lai pēkšņi izstātos no bataljona. Tomēr labi ir, ka viņi tā izdarīja, jo tad, ja, nedod Dievs, pienāktu X stunda, viņi tev iegrūstu dunci mugurā vai nodotu.”

LA.lv