Mobilā versija
+5.2°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
20. augusts, 2013
Drukāt

Līdz pirmajai zelta medaļai
. Saruna ar diriģentu Jurģi Cābuli

Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

Saruna ar kordiriģentu, Mūzikas akadēmijas studentu Jurģi Cābuli
.

 

…Nokāpušas no “koru karu” podestiem Universitātes Lielajā aulā un, protams, vēl nezinot par tikko izcīnīto vienu no trim pirmajām vietām (piekāpjoties tikai diviem Lielās balvas ieguvējiem koriem “Sola” un “Kamēr”) “Swedbank” jauktā kora meitenes nevaldīja emocionālā sasprindzinājuma un atdeves raisītās aizkustinājuma asaras. Vislielākais saviļņojums raisījies, atskaņojot Andra Sējāna īpaši viņu korim veltīto latviešu tautas dziesmas apdari “Vakarā bāliņš gāja”, ar kuru kora mākslinieciskais vadītājs Artūrs Ancāns bija iecerējis piedalīties mūsdienu mūzikas kategorijā pirmajā Eiropas koru olimpiādē Austrijā. Bet dažādu dzīves sakritību dēļ jūlija viducī uz Grācu “Swedbank” koris aizbrauca diriģenta Jurģa Cābuļa vadībā, līdz ar to piedaloties tikai vienā, viņa iepriekš izvēlētajā – tautas mūzikas – kategorijā.

Tā kā laika pirms olimpiādes bijis maz, Jurģis Cābulis izlēmis – labāk augstvērtīgi sagatavot vienu programmu nekā divas viduvēji, tā apmēram… Aprēķins izrādījās nekļūmīgs. No olimpiādes, kur piedalījās 62 kori no 30 valstīm, uz Latviju “Swedbank” koris pārveda tautas mūzikas kategorijā iegūto zelta medaļu.

– Jurģi, kas īsti ir Eiropas koru olimpiāde?

– To rīko organizācija ”Interkultur”, tā pati, kas pasaules koru olimpiādi, kura 2014. gadā notiks Rīgā. Atšķirībā no citiem konkursiem, Eiropas koru olimpiādē var piedalīties jebkurš koris. Netiek sūtīti ieraksti izvērtēšanai. Jā, čempionu kategorijā, kurā piedalījās “Swedbank” koris, gan varēja piedalīties tikai jau starptautiskus panākumus guvuši Eiropas valstu kori. Otrajā, tā dēvētajā atvērtajā kategorijā startēja kolektīvi arī ārpus Eiropas kontinenta. Ļoti interesanti bija baudīt eksotiskos korus no Nigērijas, Honkongas un Indonēzijas, kur kora dziedāšanas tradīcijas ir krasi savādākas un vairāk vērstas uz teatrālu un, iespējams, ne tik vokāli kvalitatīvu sniegumu. Februārī, izšķiroties par braucienu uz Eiropas koru olimpiādi, viens no mērķiem, bija izlūkot šī pasākuma organizāciju un tendences, lai pēc iespējas veiksmīgāk uzstātos Pasaules koru olimpiādē Rīgā 2014. gadā. Grācā kori startēja 15 dažādās kategorijās – populārās, džeza, gospeļmūzikas, ansambļu, laicīgās, 20. gs., senās mūzikas… Un, lai cik neticami tas liktos, tieši tautas mūzikas kategorijā, kurā piedalījāmies, bija visspēcīgākā konkurence. Šajā kategorijā piedalījās kori no Somijas, Rumānijas, Lielbritānijas, Čehijas, Turcijas un Krievijas. Olimpiāde norisinājās izsmalcinātajā Grācas kongresu namā, pilsētas galvenajā koncertzālē – ļoti greznā, kā jau Rietumeiropā, zeltā vītā. Kā jau parasti koru konkursos, zālē nebija akustikas jeb atbalss, kas dziedāšanu padara vēl sarežģītāku. Pēdējā dienā pēc apbalvošanas olimpiāde noslēdzās ar dalībnieku gājienu pa Grācas ielām. Konkursā, kur ļoti labi uzņēma kā mūs, tā programmu, dziedājām Ārija Šķepasta, Valta Pūces, Anitas Kuprisas, Andreja Jansona, Imanta Ramiņa un Artura Maskata skaņdarbus.

Cenšoties parādīt latviešu tautas mūzikas daudzveidību, izmantojām arī tā dēvētos specifiskos sitaminstrumentus – vellakāju, celma bungu un citus.

Aizraujošas bija arī norises ārpus konkursa. Viena no spilgtākajām – zibakcija jeb ”flashmob”, kas izpaudās dziedāšanā dažādās publiskās Grācas vecpilsētas vietās. Īpaši atmiņā palicis brīdis, kad, izgājuši cauri nelielam pagalmam un nonākuši vecpilsētas galvenajā ielā, dziedājām ”Rīga dimd” un Valta Pūces ”Augu nakti”, pēkšņi mums sāka sekot arvien lielāks ļaužu pulks, kas pašās beigās bija skaitāms vairākos simtos. Neaprakstāma, lieliska sajūta!

– Šis ir laiks, kad konkursu rīkotāji dalību tajos pārdod paketē ar dzīvošanu konkrētās, noteiktas dārdzības viesnīcās. Labi, ka korim ir turīgs saimnieks. Vai jūtat bankas atbalstu?

– Korim banka piešķir gada budžetu, kas tiek mērķtiecīgi plānots. Jā, paldies bankai, ka tā balsta izcilu kori un uzticas mākslinieciskajam vadītājam Artūram Ancānam un viņa komandai. Kādreiz nākas dzirdēt – “Swedbank” koris ir profesionāļi. Pilnīgi aplam. Apmēram 10 – 15 procenti dziedātāju ir bankas darbinieki, bet katras sezonas sākumā notiek jaunu dziedātāju uzņemšana. Pērn bija septiņdesmit pretendentu.

– Ja nemaldos, Eiropas koru olimpiāde Grācā bija tava pirmā pieredze tik augsta līmeņa konkursā?

– Ar Carnikavas kamerkori “Vēja balss” piedalījāmies starptautiskajā koru konkursā Daugavpilī “Sudraba zvani”, kur 13 koru konkurencē izcīnījām ceturto vietu jaukto koru grupā, piekāpjoties diviem koriem no Lietuvas un meistara Jāņa Zirņa vadītajam jauktajam korim “Ogre”. Bet tāds konkurss kā Eiropas koru olimpiāde ārpus Latvijas man, protams, bija pirmā pieredze.

Sajūta fantastiska, it īpaši brīžos, kad jūti – dziedātāji uzticas un dara visu iespējamo, lai, dziedot uz skatuves, mēs kļūtu par vienu veselumu. Vēlos teikt lielu paldies “Swedbank” korim par divu gadu sadarbību. Tā bija mana pirmā iespēja sadarboties ar tik augsta līmeņa kolektīvu.

– Ar kādām izjūtām palicis prātā starptautiskais jauno diriģentu konkurss Sanktpēterburgā, uz kuru no 69 pretendentiem iekļuvi 19 uzaicināto vidū?

– Ar pamatīgu spriedzīti! Nevar sagatavot 24 skaņdarbus no iepriekš atsūtītas 200 lappušu biezas grāmatas. Un konkursā ritms tāds: izloze deviņos vakarā, līdz četriem rītā strādā ar izvilkto skaņdarbu, priekšpusdienā desmit minūtes ar vīru kori, stundas pauze, nākamajā kārtā desmit minūtes ar jaukto kori. Vakarā rezultātu paziņošana. Ja esi izturējis pirmo kārtu, viss no sākuma – skaņdarba izloze, darbīga nakts, priekšpusdienā stājies pie sieviešu kora, pēc tam pie cita jauktā kora. Iznāca strādāt ar pieciem dažādiem amatieru koriem. Tiem, kas tika finālā, nācās muzicēt vēl arī ar profesionāļiem. Tas man izpalika, jo paliku pirmais aiz sešu finālistu strīpas. Taču man patīk izaicinājumi.

– Kas pamudināja dzīvē izvēlēties mūziku?

– Mans tētis ir ķīmijas doktors, ar mūziku nav saistīts, mamma arī diplomēta ķīmiķe, taču savulaik dziedājusi Zinātņu akadēmijas jauktajā korī “Gaismaspils”, kuru diriģēja Valsts akadēmiskā kora “Latvija” mākslinieks Olafs Tomenass. Liels paldies omei – viņa ir tā lielākā vaininiece. Aizveda mani uz tolaik tikko dibinātās Rīgas Doma kora skolas sagatavošanas klasīti, kur mācījos divus gadus. Pēc iestājeksāmeniem ome nepacietībā zvana uz skolu un izdzird: tāda Cābuļa nav. Puņķi un asaras. Tētis viņam raksturīgā rāmā tonī mierina: nekas, dēls, iesi, kur mācās brālis, – uz Rīgas 64. vidusskolu ar teātra un basketbola ievirzi… Taču šā satricinājuma aculieciniece –
 omes paziņa – iesaka zvanīt vēlreiz. Un izrādās: esmu uzņemts! Iepriekš dežurante bija kļūdījusies. Ārkārtīgi bagātinošs un nenovērtējams laiks. Profesionāli pasniedzēji, maz skolēnu, katram individuāli tiek veltīta uzmanība. Pirmā iespēja nodziedāt solo pavērās, kad Nacionālajā operā iestudēja “Skrūves pagriezienu”, psiholoģiski ļoti smagu un sarežģītu Bendžamina Britena operu. Man bija jāapgūst galvenā zēna loma. Taču, tā kā tolaik neviens nespēja konkurēt ar skaistās zēna balss īpašnieku Daumantu Kalniņu, kuram biju dublieris, uz skatuves diemžēl tā arī ne reizes netiku uzlaists. Pirmās ugunskristības piedzīvoju fon Trapu ģimenes jaunākā dēla Kurta lomā 2005. gadā Ķīpsalā uzvestajās “Mūzikas skaņās”.

Manis patiesā ieinteresēšanā par kordiriģēšanas profesiju paldies Mārtiņam Klišānam – ne vien par iemācītām tehniskām prasmēm, bet arī sajūtām un dzīves izpratnes vērtībām.

Šobrīd studēju kora diriģēšanu Jāzepa Vītola Mūzikas akadēmijā pie Andra Veismaņa. Daudzi – tas gan vairāk attiecas uz vokālās un džeza nodaļas absolventiem –
 pēc Doma kora skolas tūlīt dodas uz ārzemēm. Bet es uzskatu, ka manā profesijā bakalaura izglītība jāiegūst Latvijā. Papildināšanos ārzemēs esmu atlicis uz maģistrantūras laiku, kad gribētos studēt kādā no Rietumu vai Skandināvijas valstīm. Dzīvi un darbu gan saistu tikai ar Latviju.

– Ir liela atšķirība – būt otrajam diriģentam, kormeistaram vai mākslinieciskajam vadītājam, kam pašam jāplāno repertuārs, jāveido kora tēls. Kā kļuvi par Carnikavas kamerkora “Vēja balss” māksliniecisko vadītāju?

– 2010. gadā Rīgas Doma kora skolas vidusskolas jauktā kora vadītājs Gints Ceplenieks pēc mēģinājuma mani uzrunāja: zvanīts no Carnikavas, kur vēloties veidot jaunu kori. Vai es negribot pamēģināt? Nodomāju: kas neriskē, tas nevinnē. Aizbraucu tikties ar tautas nama “Ozolaine” direktori. Vēlāk uzzināju, ka saruna bijusi kā konkurss, uz kuru esot pieteikušies arī citi pretendenti. Tajā laikā strādāju Siguldā Līgas Ādamsones vadītajā korī “Spārni”, ar kuru atradāmies koncerttūrē Vācijā, kad atskanēja zvans no Carnikavas – esam izvēlējušies jūs. Iesākumā uz kori atnāca četri cilvēki. Nu jau esam divdesmit pieci. Pirmā lielākā veiksme šā gada maijā Limbažos, skatē pirms Dziesmu svētkiem ieguvām 43,11 punktus. Pavisam skatēs piedalījās 250 jauktie kori, 38. rezultāts Latvijā – pirmajai skatei ļoti labi. 30. jūnijā Latvijā svinīgi pacēla Dziesmu svētku karogus, arī mēs stāvējām pie novada karoga, dziedājām Jāzepa Vītola “Gaismas pili” un Selgas Mences “Neba maize pati nāca”.

Ik pa laikam, kad televīzijā Dziesmu svētku noslēguma koncerta ierakstā redzu operatora kameras tūkstošbalsīgajā korī uztvertos carnikaviešus, mūsējos, viņu acis, pārskrien saviļņojuma skudriņas. Tāpat kā dziedot “Gaismas pili”.

Starp citu, skates izlozē pirms svētkiem “Vēja balss” izvilka tieši šo, manu mīļāko latviešu kora dziesmu. Ceru – tā nekad neiztrūks Dziesmu svētku repertuārā. Tāpat nespēju nevienus svētkus iedomāties bez emocionāli tik saviļņojošās Mārtiņa Brauna dziesmas “Saule, Pērkons, Daugava” un Pētera Barisona ”Dziesmai šodien liela diena”.

– Kā sevi redzi nākotnē?

– Katra latviešu kordiriģenta sapņu piepildījums ir kādreiz uzkāpt virsdiriģenta podestā, varbūt stāvēt pie pasaules labākā kora pults vai diriģējot izcilu orķestri. Iespējams, tas izklausās ambiciozi, bet tādam jau diriģentam jābūt – gan mērķtiecīgam, gan stingram, gan spējīgam iedvesmot un aizraut. Šobrīd izjūtu gandarījumu par to, ka mani vienaudži un Rīgas Doma kora zēni, ar kuriem man tagad pavērusies fantastiskā iespēja strādāt kā kormeistaram, gūst baudu dziedot. Prieks, ka nokāpušam no skatuves dziedātājam kaut brīdi skudriņas noskrējušas pār muguru, bijušas īstas emocijas, līdz sirds dziļumiem izbaudot un izjūtot mūzikas patieso sūtību.

 

Radošā vizītkarte

Jurģis Cābulis

Dzimis 1992. gadā Rīgā

Rīgas Doma kora skolu absolvējis 2012. gadā

Patlaban studē kordiriģēšanu Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā

Carnikavas kamerkora “Vēja balss” mākslinieciskais vadītājs

Rīgas Doma zēnu kora kormeistars

Piedalījies starptautiskā jauno diriģentu konkursā Sanktpēterburgā 2013. gadā

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+