Latvijā
Sabiedrība

Agris Liepiņš: Kas mūsdienu politiķiem liek vairīties no leģionāriem?14


Agris Liepiņš
Agris Liepiņš
Foto: Timurs Subhankulovs

Arī šogad pie Mātes Latvijas atnāks sirmie leģionāri. Varbūt kādam rokās būs necils ziedu pušķītis, cits iztiks bez tā. Sirmo vīru atmiņā atausīs skaudrie kara laika apstākļi, aukstie un saglumējušie, pērnā sniega ieskautie ierakumi. Viņi atkal atradīsies starp saviem kādreizējiem kauju biedriem, kopā ar tiem stāvēs lietū samirkušos frenčos, un uz viņu rokām kvēlos sarkanbalti sarkano vairodziņu uzšuves.

Kūp pavasara dzestrajā saulē valgā frenču vadmala, spītā, naidā un cerībā kvēlo jaunekļu karstās sirdis. Katrā nesen uzdīgušajā zāles stiebriņā, katrā sniegpulkstenīšu ziediņā vai saulē mirdzošajā pavasara ūdens lāsītē leģionāri redzēja savas mājas – karsti mīļoto un komunistu atņemto Latviju.

Ilgas pēc brīvas Latvijas deva spēku izturēt, spīts ar gaišu liesmu sildīja svešas armijas uniformās ietērptos latviešu jaunekļus.

Karogs sarkanbalti sarkans kritušos un dzīvos klāj, pretim sarkanajam mērim latvju karavīri stāj.

Šogad viņi, vēl dzīvi palikušie, atkal ies. Ies, līdz sarkanbalti sarkans karogs tos klās. Tas ir svēts gājiens, jo īstenībā citur viņiem nav kur iet. Rīgā valda politiķi, kuri labprātāk rīko orģijas Pārdaugavā pie okupantu uzspiestā uzvaras puļķa, kamēr latviešiem valsts galvaspilsētā gadiem ilgi jāgaida rindā uz latviešu bērnudārzu vai jāved savas atvases uz krievu bērnudārzu.

Latviešu politiskā elite, gļēvi slēpdamās aiz politkorektuma maskas, no leģionāriem vairās un labprātāk redzētu sirmos vīrus dodamies kapu kalniņa virzienā, nevis pie Brīvības pieminekļa.

Trīsdesmit gadus pēc Latvijas Republikas atjaunošanas leģionāriem liek iet cauri policijas uzstādītajām barjerām un klausīties tā saucamo antifašistu bļāvienos.

Savā pakalpībā esam nonākuši tik tālu, ka Latvijas tiesa attaisno antifašistu Aleksandru Giļmanu un liek valstij viņam izmaksāt sešsimt eiro, jo policijai nevarēja rasties aizdomas par to, ka leģionāru gājiena laikā Giļmans izdara administratīvo pārkāpumu, skaļi zākājoties un ākstoties.

Leģionārus nodeva arī tie Latvijas politiķi, kuru ģimenes, lielā mērā pateicoties leģionāru izmisīgi varonīgajām cīņām Kurzemes katlā, Otrā pasaules kara beigās paspēja ar laivām doties pāri jūrai un izglābties no baigā Sibīrijas likteņa. Laukumu ap Brīvības pieminekli pirmo reizi ar policijas barjerām nožogoja Vairas Vīķes-Freibergas laikā.

Jāsecina, ka šodienas Latvijā mūsu pašu galvaspilsētā leģionāriem patiesi nav pie kā iet. Vienīgi pie Mātes Latvijas, ar gaišu sāpi sirdī, atceroties savus jaunības draugus, savu pirmo mīlestību, to skurbinošo sajūtu bērnībā, ka dzīvojam savā – Latvijas brīvvalstī.

Dažreiz aizdomājos – kas mūsdienu politiķiem liek vairīties no leģionāriem? Izlikties, ka viņu nav? Manuprāt, tā ir mazvērtības sajūta, apziņa, ka leģionāri garā ir stiprāki, ka sirmie vīri, neskatoties uz pazemojumiem un pārciestajām grūtībām, palikuši nesalauzti. Atklāti ieskatīties leģionāriem acīs liedz apziņa, ka pats neesi spējis iztaisnot muguru un pasaulei izskaidrot leģionāru cīņas traģismu, droši iestāties par vīriem, kuri, valkādami svešas armijas mundierus, sapņoja par Latvijas atbrīvošanu no boļševiku ordām.

Par viņu vilšanos un vērmeļu rūgto nosodījuma kausu, ko nācās izdzert atlikušā mūža garumā.

Saistītie raksti
Mūsdienu politiķiem, lai aizstāvētu leģionārus, nav pat drosmes pateikt, ka pēc kara no latviešu un igauņu leģionāriem Nirnbergā izveidoja Baltiešu sardzes rotu.

Latviešu vienībai tika dots Virsaiša Viestura sardzes rotas vārds un attiecīgi arī karogs. Virsaiša Viestura sardzes rota Nirnbergas tiesas laikā apsargāja ieslodzītos nacistus, kā arī atsevišķus Rietumu sabiedroto armijas objektus. Diemžēl mūsu politiķiem pa spēkam vien mūžīga klanīšanās svešas zemes uzspiestām propagandas klišejām un bailīga skatīšanās pār plecu.

LA.lv