“Jau pirms Spuņciema iekuļos lamatās….” Cik ilgi jābrauc līdz Talsiem? 5
Braucu uz Kurzemi sēņot. Un jau pirms Spuņciema iekuļos klasiskās mūsu par tik dārgām uzskatītās sekundes rijošās lamatās. Tur priekšā ripo milzu gara “fūre”. Tai pie pakaļas pielipis kravas busiņš, kurš smago ne apdzīt spēj (sevišķi no šādas pozīcijas), ne tā īsti grib.
Viņš relaksēti taupa degvielu un nervus. Savus nervus. Bet sekotāju smadzenes čakarē pamatīgi. Aiz viņa dīdās džekiņš ar BMW, te streipuļo meitene ar “Fiestu”.
Viens no sešiem šajā astē mēģina ievērot likumīgu un mierīgu distanci. Šķirbā, protams, pavisam drīz ielec kāds aktīvais. Un tur ar’ paliek.
Jo līderu bloks ir par garu. Jo viņa paša apdzīšanas prasme par īsu.
Tā līdz pat Tukuma aplim mēs visi nespējam neko vairāk kā 90 km/h (tas vietās bez ātruma ierobežojumiem, kur pat “fūre” līdz šim līmenim ieskrienas).
Un ne Talsos stundā tiksim, ne Ventspilī divās. Pat ja tādās vietās kā starp otro Tukuma apli un Pūri tā krietni “atvilksim”.
Kā tur īsti ir ar to “atvilkšanu”, vai un cik laika iespējams ietaupīt, braucot ļoti ātri? Kā veidojas vidējais ātrums?
Visu izšķir brauciena lēnākās, nevis ātrākās vietas. Ātruma un brauciena laika sakarība tikai šķiet lineāra. Lūk, piemērs. Esmu ieplānojis divas stundas laika 180 km distancei. Teorētiski lojālu vidējo ātrumu 90 km/h jeb 40 sekundes katram kilometram.
Bet – te trīs kilometrus gara “apdzīvota vieta”. 50 km/h. Šo gabalu tātad braukšu nevis divas minūtes, bet 3:36. Zaudētas 96 sekundes. “Atvilkt”? Nenāk sekundītes atpakaļ tik viegli kā pazuda.
Pat krimināli 150 km/h dod tikai 16 sekundes kilometrā, un tā man tagad vajadzētu braukt veselus sešus kilometrus. Sistēmas “par to jau nesoda” ātrums 110 ir tikai septiņas sekundes taupīgāks nekā 90. Grafikā atpakaļ tā tikt varētu 14 kilometros.
Bet netikšu jau. Jo piebraukšu atkal kādam lēnam, bet blīvam “bānītim”, kurš velkas ar 70 km/h, un, kamēr apdzīšanas rēbusu atrisināšu, būšu nevis vinnējis, bet gan zaudējis vēl pa 10 sekundēm kilometrā…
Un tad atkal nāk balta apdzīvotas vietas zīme (jau mežā, kur no cilvēkiem vēl ne miņas), tad trīs kilometrus velkos aiz smagā pa tukšu un pārskatāmu ceļu, kuram kāds “drošības organizators” pa vidu ievilcis nepārtrauktu līniju…
Vieni vienīgi laika zaudējumi, kurus atgūt nu jau iespējams, vienīgi pārejot lielāka soda pretendentu kategorijā.
“Vidējo 90” Latvijā ir iespējams realizēt tikai tajās laimīgajās stundās, kad ceļi tukši. Vai arī paaugstinot savu personīgo limitu vismaz līdz 130 km/h (divi soda punkti).
Vai ignorējot pazeminātos limitus un baltās līnijas. Vai man to vajag? Vai jēdzīgāk nav plānot 85 vai pat 80 km/h? Simts kilometros laika ziņā zaudēsim tikai attiecīgi 4 vai 8,5 minūtes. Bet savus un kolēģu nervus pietaupīsim. Un degvielu arī, jo dinamiski manevri un ļoti lieli ātrumi nav ne ekoloģiski, ne ekonomiski.
