Sports
Hokejs

Latvijas hokeja izlases ārsts Aivars: Ar Ozoliņu reiz gandrīz sakāvāmies2


Āris Aivars
Āris Aivars
Foto: Dainis Bušmanis

Latvijas hokeja izlases un Rīgas “Dinamo” ārstam Ārim Aivaram šis ir jubilejas – 40. gads sporta medicīnā. Pieredzējušais speciālists atzīst, ka uz citu sporta veidu fona hokejisti ir īpaši izceļami, jo bīstama ir katra spēle un arī treniņš.

Vai ir iespējams salīdzināt 1979. un 2019. gadu sporta medicīnā?

Toreiz es tiku iemests kā kucēns ūdenī un sāku mācīties peldēt – viens pats biju ārsts, masāžists, fizioterapeits un tā tālāk. Sāku “Celtnieka” rokasbumbas meistarkomandā, man bija sildošā ziede, elastīgā saite, aktīvā ogle. Nevar salīdzināt ar to, kas tagad ir gan farmakoloģijas, gan tehnoloģiju ziņā, piemēram, ir tāds aparāts “game ready” – uzliec uz ķermeņa daļām un tas sagatavo, bet grūti pateikt, cik daudz tas sportistam palīdz. Ir ortozes, gēla spilventiņi noberztajām vietām, mākslīgās ādas. Gan diagnostika, gan ārstēšana kļuvusi daudz vieglāka, bet man darba ir daudz vairāk, jo strādāju “Sporta medicīna 1”, tāpat Rīgas “Dinamo” un Latvijas izlasē.

Tavas karjeras sākumposmā sportists droši vien nevarēja sportot ar tādām traumām, ar kādām šobrīd var to darīt pateicoties medicīnai. Kas būs nākotnē? Piemēram, ar muskuļa sastiepumu varēs mierīgi skriet?

Droši vien, bet ideja jau ir tāda, ka tas nav ieteicams. Cenšamies izdarīt tā, lai spēlētājs nejūt sāpes, jo komandai viņu vajag, bet – tas nav labi. No otras puses – sportists kā profesionālis izvēlējies šo darbu un par to saņem naudu, un ne mazu, tāpēc reizēm jāpacieš un jāiet cīnīties.

Es arī par dopingu saku – nosakām sešas – astoņas vielas, kuras nedrīkst lietot, bet pārējās atļaujam, jo cilvēks sevi atdevis profesionālam sportam un tas pats par sevi nav veselības kalve, bet gan veselības bojāšana.

Ir tik maz vielas, kas bojā veselību?

Tādas, kas nopietni bojā. Paskatāmies uz biatlonu. Norvēģijā 18 no 20 biatlonistiem slimo ar astmu? Nu, nē, ir uztaisīta diagnoze, lai viņš legāli varētu lietot šos preparātus.

Aizliegto vielu sarakstā ir, piemēram, Latvijā izgudrotais mildronāts.

Par mildronātu man ir atsevišķs spriedums, jo mēs esam taisījuši daudz eksperimentus, kamēr tas vēl nebija aizliegts.

HK “Rīga” sagatavošanās perioda laikā pusei komandas deva mildronātu, pārējiem – vienkāršas kapsulas, kā “placebo” efektu, bet viņi to nezināja.

Veicot plašus izmeklējumus pirms un pēc nometnes, nekādu starpību darba spēju uzlabošanā neredzējām. Nekādu! Jā, ļoti iespējams, ka mildronāts palīdz vecāka gada gājuma cilvēkiem. Nu, kaut vai 100 preparātus norobežojam, bet dopinga grāmata sastāv no 500 lapām. Vitālijs Pavlovs Sočos tika diskvalificēts uz diviem gadiem, jā, tā bija mana kļūda, bet tur vienā vietā bija rakstīts viens, otrā – cits. Turklāt treniņa laikā to preparātu drīkst lietot, iziet no organisma 12 stundās, bet viņš iepilināja no rīta treniņā un pēc sešām stundām bija spēle…

Tavā karjerā tas ir nepatīkamākais gadījums?

Noteikti. Labi vēl, ka amerikāņi, rupji sakot, liek tam virsū un viņš varēja diskvalifikācijas periodā tur spēlēt. Bet ko cilvēkam darīt, ja 24 gados pasaka, ka divus gadus jāsēž malā? Kāpēc Ziemeļamerikāņi uzskata, ka tās ir muļķības? Mēs ar viņu šo lietu izrunājām un Vitālijs visu saprata.

Kuri tavā pieredzē bijuši lielākie dzelzs veči?

Diezgan daudz var nosaukt – Sandis Ozoliņš, brāļi Rēdlihi, Kaspars Daugaviņš. Noteikti arī citi.

Ar Sandi mēs gandrīz esam sakāvušies, jo viņam bija izoperēts elkonis, otrā dienā pēc šūšanas bija spēle un viņš gribēja spēlēt.

Es teicu, ka to nedrīkst darīt, viņš – es iešu, tu mani nemācīsi. Saku – večuk, iešu pie trenera un teikšu, ka tu nedrīksti spēlēt. Sandis atnāca līdzi un uzstāja, ka spēlēs par spīti tam, ko saka ārsts. Rezultāts bija tāds, ka pēc mača brūce bija vaļā, visi diegi pašķīduši, elkoni pliku varēja redzēt, kā tur izskatās. Bet viņš to maču nospēlēja.

Ir bijis vēl kāds, kurš tevi neklausa?

Neatceros, ka būtu bijis. Jo viss, kas zemāk par galvu, hokejā cieš diezgan daudz. Ripu bloķēšana. Iedomājies, ka pa tevi met ar akmeni. Katru spēli kādam sāp, tas nav pinpongs. Kārtīga vīru spēle, cepuri nost. Pēc mača visiem pieejam klāt un paprasām, jo tās laikā jau bieži vien nejūt sāpes. Pie manis ciemos bija atnācis Andrejs Lapsa, bijušais futbolists. Prasīja, kā iet, vai darba vairāk kā savulaik “Ventspils” futbola klubā. Es teicu: simts reizes vairāk, jo futbolā, ja pa trim spēlēm vienam kaut kas lielāks gadījās, tas jau bija notikums. Hokejā ir katrā spēlē un faktiski arī katrā treniņā.

Vai savu grāmatu kā Jānis Kvēps negribētu rakstīt?

Nē. Nezinu, vai tas būtu interesanti cilvēkiem – pārlidojumi, negulēšana, neregulāra ēšana. Darbs ar komandu, ja esi tajā no A līdz Z, nozīmē būt intelektuālā cietumā. Visu laiku esi treniņos, autobusā, lidmašīnā, viesnīcā ar vieniem un tiem pašiem cilvēkiem. Un pie tam vēl kārtīgā režīmā, nevar, kad vien izdomā, aiziet uz koncertu vai kino. Tāpēc man ir svarīgi būt arī “Sporta medicīna 1”.

Esi teicis, ka Krievijā slimnīcās, lai tiktu pie ārsta, noteikti jāsamaksā pateicība. Pēdējos gados situācija varbūt mainījusies?

Domāju, ka nē. Tur ir citi likumi un saprašana. Dzīves ziņā mēs esam tālu no viņiem. Maskava, Sanktpēterburga, Kazaņa, Habarovska, Vladivostoka – tur viss ir normāli, bet daudz kur citur ir švaki – aprīkojums, gaidīšana, pateicības pieprasīšana. Saka, ka dakteris tūlīt nāks, ierodas pēc 45 minūtēm, gaidi stundu, lai uztaisītu rentgenu. Ja tā salīdzina, tad mums medicīna ir augstākajā līmenī, apkalpo uzreiz.

Skaidrs, ka mums tas ir maksas pakalpojums, bet tur ir tāpat, plus pateicība jādod pirms izmeklējuma. Cik daudz jādod? 1500 rubļu vajadzētu (aptuveni 20 eiro).

Balzāms vairs nestrādā kā padomju laikos?

Balzāmu vai ko tādu aizvedu tiem puišiem, kurus zinu – komandu dakteriem, fizioterapeitiem. Viņi pretī iedod, piemēram, “nastoiku” ar ķērpjiem. Veci kontakti. Tikai divās, trīs komandās palikuši ārsti, kas KHL strādā no pirmā gada.

Saistītie raksti

Tu esi atzinis, ka kopš sadarbības ar Polu Ešvortu FK “Ventspils” laikos šī gadsimta sākumā tev visi treneri bijuši izglītoti un saprotoši. Kādi treneri bija līdz tam?

Treneris ir pedagogs – viņam jāmāca sportistu, un to var izdarīt skaidri un gaiši paskaidrojot, kas jādara. Nevis ar “maķ peremaķ”. Tā ir mācīšana? Ko sportists no tā saprot? Ja tevi gadu sauc par “mudaku” tad tu tiešām sāc domāt, ka esi “mudaks”. Tāpēc man ļoti imponē Ešvorts, Bobs Hārtlijs. Kad atbrauca Ešvorts, sākumā brīnījos, kāpēc treniņa laikā tik bieži atskan svilpes. Tāpēc, ka treneris, līdz ko redz, ka neizpildi pareizi uzdevumu, aptur un paskaidro, kā jādara pareizi. Viņš palūdza izpildīt desmit reizes un nevis lamā, ja nesanāk, bet pasaka – atkārto. Un, kad sanāk, tad – jūs visi redzējāt, tā vajag. Un spēlētājs priecīgs, iet ar izrieztām krūtīm, viņš saprot, ka var, nevis aiziet pēc treniņa ar nokārtu galvu.

LA.lv