Mobilā versija
-0.3°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
14. jūnijs, 2012
Drukāt

Līdzatkarības lamatas. Kā glābties?

Cilvēkam, kurš pārmērīgi dzer, lieto narkotiskas vielas vai iegrimis azartspēlēs, ir slima dvēsele. Tās tuvumā gluži nemanot saslimst ikviens, kurš atkarīgo mīl un visiem spēkiem cenšas viņam palīdzēt. Kļūst līdzatkarīgs.

 

Cilvēka gara augstākais sasniegums ir brīvība. Brīvība no cilvēkiem, brīvība no ieskatiem, brīvība no lietām, brīvība pašam sev – tā teicis austriešu rakstnieks Stefans Cveigs. Taču ikvienu no mums saista simtiem neredzamu pavedienu, liekot just līdzi sev tuvo cilvēku priekiem un bēdām, veiksmēm un neveiksmēm. Reizēm līdzpārdzīvojums ir tik dziļš un robeža starp es un viņš tik trausla, ka otra cilvēka dēmoni moka un dzen izmisumā arī tuviniekus.

 

Upuris, glābējs, vajātājs

– Atkarība vienmēr ir atkarība, nav svarīgi, no kā. Un līdzatkarība ir viens no tās veidiem, – uzsver psihoterapeits Viesturs Rudzītis.

Līdzatkarība ir samērā jauns jēdziens, pazīstams tikai kopš pagājušā gadsimta 70. gadiem, kad, veicot pētījumus alkoholiķu ģimenēs, ASV psihologi nonāca pie secinājuma, ka arī pārējo tās locekļu dzīves uztvere pakāpeniski kļūst neveselīga, jo pielāgojas un top atkarīga no alkohola lietotāja uzvedības.

– Ja cilvēks sāk aizmirst par sevi un savu dzīvi, ja visas viņa domas un darbības saistās tikai ar atkarīgo, var teikt, ka šis cilvēks ir līdzatkarīgs, – domā psiholoģe Tatjana Grigorjeva.

Amerikāņu rakstniece un pētniece Melodija Bītija, kura sarakstījusi vairākas grāmatas par šo problēmu (viena no tām – Pārtraukt līdzatkarību. Kā, samazinot rūpes par citiem, atgūt pašcieņu un prieku par attiecībām – 2007. gadā iznāca arī latviešu valodā), par līdzatkarīgu uzskata to, kurš ļāvis sevi ietekmēt citas personas uzvedībai un kuram ir nepārvarama tieksme kontrolēt šā cilvēka uzvedību.

Vairums speciālistu uzskata: līdzatkarība, tāpat kā jebkura cita veida atkarība, ir slimība, kurai ir gan savi raksturīgie simptomi, gan prognozējama norise, gan iespējamie recidīvi.

Līdzatkarīgie visbiežāk domā, ka visu viņu problēmu cēlonis ir mīļotā cilvēka atkarība un, ja viņš pārstātu dzert, spēlēt azartspēles vai caurām dienām sēdēt pie datora, tās pazustu pašas no sevis. Tā ir viena no biežāk pieļautajām kļūdām. Tatjana Grigorjeva min piemēru: kāda sieviete pēc šķiršanās no vīra alkoholiķa otrreiz apprecējās ar vīrieti, kam alkohols bija vienaldzīgs. Pēc kāda laika arī viņš sāka dzert. Izrādās, uz to pamudinājušas sievas nemitīgās bailes un mājieni, ka viņš varētu spert šo kļūmīgo soli. Šķiršanās nebija atbrīvojusi sievieti no līdzatkarības, tieši otrādi – tās dēļ viņa arī otro vīru pati izprovocējusi uz dzeršanu.

 

Lielā Māte jeb mīlestība ar pilnu jaudu

Vai dažos cilvēkos, it īpaši sievietēs, jau kopš dzimšanas iekodēti priekšnoteikumi, lai kļūtu par līdzatkarīgo – glābtu, aizstāvētu, žēlotu, samīļotu, noliekot savas vieglās dienas? “Protams,” uzskata Viesturs Rudzītis. – Līdzatkarība saistīta ar mātes lomu, bet tā savukārt – ar vairošanās instinktu. Atkarīgais kļūst ļoti bezpalīdzīgs – viņš sievietei atgādina bērnu, kuram vajadzīga māte. Psiholoģiski aktivizējas viss, kas saistīts ar vairošanos, dzimtas turpināšanu, un sieviete kļūst mātišķa, līdzatkarīga – sauciet to, kā gribat.

Vēsturiski māte bijusi galvenā no sievietes lomām. Tā ir arhetipiska, nāk no pašiem psihes pamatiem un uz tās balstās visa sievietes psiholoģija. Lai gan mūsdienu sabiedrībā viņai ļoti svarīgi ir iegūt izglītību, veidot savu karjeru, ceļot, dzīvot interesantu un aizraujošu dzīvi, pēc Viestura Rudzīša domām, arī moderno sievieti bieži vien stūrē instinkts, sevišķi tad, ja viņa to nepazīst vai neatzīst.

– Psiholoģiskajai mātišķībai ir milzīga jauda. Pret to visi loģiskie argumenti atsitas kā zirņi pret cietokšņa sienu, – joko psihoterapeits. Īpaši jaudīga mātišķība piemīt sievietēm, kas bērnībā augušas skarbos apstākļos – ģimenē, kur valdījušas nesaskaņas, emocionāla, fiziska vai seksuāla vardarbība, nabadzība, alkoholisms. Viņām ir daudz lielāks risks starp simtiem pretējā dzimuma pārstāvju atrast to, kuram ir nosliece kļūt atkarīgam. Un pašām kļūt līdzatkarīgām. Arī šādi vīrieši tiecas pēc mātišķas sievietes.

Sieviete, kura nozvērējusies nemūžam vairs neveidot attiecības ar dzērāju, tomēr atkal un atkal izvēlas slikto puisi.

“Sievietes, kuras mīl par daudz” – tā līdzatkarīgās dēvē laulību un ģimenes konsultante, psiholoģe Robina Norvuda. Savā tādā pat nosaukuma grāmatā viņa raksta: – Mīlēt par daudz nenozīmē mīlēt pārāk daudz vīriešu vai pārāk bieži iemīlēties, vai arī pārāk stipri un dziļi patiesi mīlēt otru cilvēku. Īstenībā tas nozīmē būt apsēstai ar vīrieti un šo apsēstību saukt par mīlestību, ļaujot tai valdīt pār jūtām un lielā mērā arī pār uzvedību, saprotot, ka tā negatīvi ietekmē veselību un labsajūtu, un tomēr nespējot no tās atteikties. Tas nozīmē mērīt savas mīlestības stiprumu ar moku dziļumu.

 

Vairāk lasiet žurnāla “36,6 °C” marta numurā!

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+