Mobilā versija
+5.3°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
24. novembris, 2015
Drukāt

Anda Buševica: “Vai “Daukšu” atsavināšana patiešām notiktu mantojuma saglabāšanas interesēs?” (3)

Busevica_2

Anda Buševica

Savās dzimtajās mājās Jelgavas apriņķa Zaļenieku pagasta “Daukšās” Johanna Emilija Lizete Rozenberga, plašāk pazīstama kā Aspazija, nodzīvoja vien līdz 24 gadu vecumam.

Pat vēl mazāk – no laukiem uz pilsētu Elza pārceļas jau pēc Zaļāsmuižas pamatskolas, kad iestājas Jelgavas Dorotejas meiteņu pamatskolā un tālāk – Jelgavas Trīsvienības sieviešu ģimnāzijā. Viena no leģendām stāsta, ka ģimnāzijas gados Elza Rozenberga mēģinājusi pievienoties ceļojošu aktieru trupai, kas vecākiem licis spert radikālus soļus: ģimnāziju Rozenbergas jaunkundze tā arī nepabeidz, pēdējā mācību gadā pēc vecāku gribas apprecas ar Vilhelmu Maksi Valteru. Vecāki cerēja, ka vismaz Valters spēs nostādīt uz kājām “Daukšas”, bet mājas izputēja triju gadu laikā, turklāt Aspazijas vīrs un tēvs tajā vainojuši viens otru. Dzejniece Aspazija visu mūžu cietīs no mazvērtības kompleksiem, ka iepretim Tērbatā studējušajam Rainim viņa tā arī palikusi bez oficiāla izglītības papīra, savukārt Vilhelma Maksa Valtera personībai Inga Ābele ar Māru Ķimeli Jaunā Rīgas teātra izrādē “Aspazija. Personīgi” pievērsīsies, meklējot saknes Aspazijas seksuālajām problēmām, kas ir tikpat būtiska viņas biogrāfijas un daiļrades atslēga kā, piemēram, sliktā redze.

Raiņa un Aspazijas jubilejas gada spara nesta, arī es šovasar pirmo reizi nokļuvu Aspazijas “Daukšās”. Aizbraucu līdzi Latvijas Radio kolēģei Mārai Rozenbergai, un mēs piedzīvojām kopā, ka vēl viena šāda atslēga Aspazijas saprašanai ir Zemgales līdzenuma plašums. Te ir kāds paradokss: Zemgali ierasti saista ar pārticību, zemniecisku smagumu, taču pāri treknajam mālam līdzenumā ieskrienas vējš, un tā ir vieta sapņiem. Arī Latvijas Radio fonotēkā saglabātajā Aspazijas balss ierakstā dzejniece, tobrīd jau cienījamā vecumā, stāsta ne par ko citu kā par šo Zemgales saimniecību: kā bērnībā iekritusi “Daukšu” dīķī, kā saimniecības strādnieki viņu allaž lutinājuši.

Dīķis joprojām ir redzams pa “Daukšās” iekārtotās memoriālās istabas logu, šobrīd te darbojas privātmuzejs. Līdz pagājušā gadsimta beigu varas maiņām “Daukšas” bija Raiņa literatūras un mākslas muzeja filiāle, līdz deviņdesmitajos māju atguva kādreizējie īpašnieki un no muzeja iekārtojuma pāri palika vien entuziastu grupa, kas turpināja šeit talkot un ģenerēt idejas “Daukšu” kā kultūras vietas saglabāšanai. Tālivaldis Bratkus un kultūras darbiniece Madlēna Bratkus šo ideju apvītās “Daukšas” 1998. gadā nopirka no tā laika Jelgavas rajona padomes un Zaļenieku pagasta.

Kā māja nokļuva tā brīža pašvaldības rīcībā, un – galvenais – kāpēc toreiz vietvara izvēlējās māju pārdot? Taču vēl lielāku mulsumu manī vieš “LA” 3. novembrī no ziņu aģentūras BNS pārpublicētā ziņa ar virsrakstu “Lems par Aspazijas dzimto māju atgūšanu”. Šķietami pozitīva iniciatīva: pašreizējā Jelgavas novada dome tagad vēlas izmantot “Daukšu” piespiedu atpakaļpirkšanas tiesības, atzīstot 1998. gada pirkumu par nelikumīgu, jo neesot ievērots mājas īpašais statuss. Taču vai šāda atsavināšana patiešām notiek kultūras mantojuma saglabāšanas interesēs? Pat ja šeit tiktu ierīkots pašvaldības uzturēts muzejs, tam zeme nebūtu vajadzīga un vēsturiskā “Daukšu” saimniecība tiktu sadalīta, organiskas zemnieku sētas vietā mēs iegūtu butaforiju. Pašreizējās rosības patiesie iemesli pētīti manu radio kolēģu Māras Rozenbergas un Edgara Kupča sagatavotajos sižetos, proti, “Daukšām” piederīgo 65 hektāru Zemgales auglīgās aramzemes cena šo 17 gadu laikā cēlusies divdesmitkārtīgi un patlaban tiek lēsta ap pusmiljonu eiro vērtē. Un te nonākam pie trešā argumenta, un to nevajadzētu atmest kā mazsvarīgu. Tiktu iznīcināts vienas latviešu ģimenes mūža veikums: Bratkus ģimene šo saimniecību 17 gadus uzskatījusi par savu, iekopusi laukus, apzinājusi arī māju vēsturi. Bez skaidras tālākās vīzijas “Daukšas” tiktu izputinātas no jauna, un atšķirībā no Aspazijas laika tā šoreiz nebūtu vairs neveiksmīga laulība, bet gan pašvaldības stratēģijas trūkums un acīmredzama kādas personas ieinteresētība zemes pirkumā.

Skaidrs ir tikai viens – šis ir tas punkts, kad dubultajam tiesvedības procesam, kurā, no vienas puses, Tālivaldis Bratkus tiesājas par tiesībām īpašumu ierakstīt zemesgrāmatā, bet, no otras puses, Jelgavas novada dome – par atpakaļpirkumu, būtu jāseko ne tikai tiesvedībā iesaistītajiem juristiem, bet vispirms – atbildīgajām kultūras jomas institūcijām.

Redakcijas piezīme: Situācijai ap Aspazijas dzimtajām mājām – Zaļenieku pagasta “Daukšām” – “Kultūrzīmes” sekos arī turpmāk.

Pievienot komentāru

Komentāri (3)

  1. Latvijas “”biznesmeņi “” un tauta ir kļuvusi PLUTOKRĀTISKA! Sākot ar valdību un beidzot ar bomzi!

  2. Jāņonkols no Zaļeniekiem Atbildēt

    Šis gadījums ir ļoti raksturīgs pašreizējai attieksmei pret lauksaimniecību. Mūsu nodokļu sistēma ir tāda, ka ar godīgu darbu pat ar 65 ha zemgales aramzemes liela pārticība nesanāk. Bija vajadzīga privatizācijas laikā liela apetīte, lai prihvatizētu vismaz kādu 1000 ha aramzemi, tad var izvērsties. Tākā visus šos laikus Daukšām nav bijis laba saimnieka, tad viņas stāv kalna galā bez lielu koku aizvēja. Arī šodienas saimniekiem nav pietiekošas veiksmes saimniekošanā, bet tādēļ jau nav, gandrīz vardarbīgi, mājas jāatņem. Mums jaunajiem zemniekiem nebija dots laiks mācīties saimniekot. Uzreiz bija pilns PVN nodoklis un 18% Laukkredīta likme.

    • ” … Uzreiz bija pilns PVN nodoklis un 18% Laukkredīta likme… “,
      jo ierēdņu varza pampa pa sekundēm.
      Visiem tiem bija vajadzīga alga. No kurienes ?
      Protams, no tiem, kuri nevarēja atpirkties !

Bobs Dilans nosūtījis pateicības runu nolasīšanai Nobela balvu ceremonijāAmerikāņu dziedātājs un dziesmu autors Bobs Dilans neapmeklēs šonedēļ Stokholmā gaidāmo Nobela ceremoniju, lai saņemtu viņam piešķirto Nobela prēmiju literatūrā, taču nosūtījis
Draugiem Facebook Twitter Google+