Viedokļi
Komentāri

Atis Klimovičs: Līdzīgais un atšķirīgais ar Krutiem 0


Atis Klimovičs
Atis Klimovičs
Foto- Ieva Lūka/LETA

Pagājuši simts gadi kopš ukraiņu revolūcijas un ieceres izveidot neatkarīgu Ukrainas valsti, kas beidzās ar sakāvi un boļševistiskās Krievijas okupācijas varas izveidošanu. Tieši beidzamajās janvāra dienās nosvinēta drosmīgā ukraiņu jaunatnes ziedošanās kaujā pie Krutiem 130 kilometrus uz ziemeļaustrumiem no Kijevas. Toreiz tur uz nevienlīdzīgu kauju pretī uzbrūkošajiem Muravjova vadītajiem sarkanās Krievijas spēkiem devās kara skolas kursanti, studenti un “Brīvo kazaku” vienība, kopumā ap 400 jaunu cilvēku. Gandrīz visi krita nevienlīdzīgajā kaujā 1918. gada 29. janvārī, tomēr aizkavēja pretinieka virzīšanos uz Kijevu, bet sagūstītos jauniešus okupanti nežēlīgi nogalināja.

Daudzi mūsu dienu notikumi izskatās pēc seno vēstures lappušu atkārtošanās, raisot “deja vu” jeb reiz bijušā sajūtu. Tik daudz līdzīgā – politiskās vienotības trūkums Ukrainā, nepietiekama izlēmība svarīgos jautājumos, šķietami nepietiekams atbalsts no Rietumiem un militāra Kremļa agresija, arī hibrīdkara formā – līdzīgā veidā kā tagad. Pirms simts gadiem Ukrainas valdības rīcībā nebija galvenā – spējīga un pietiekami liela militārā spēka, ko noteica iecere īstenot pacifistisku politiku, iztiekot vienīgi ar tautas miliciju, un karavīru nogurums no kara. Līdzīgu stāvokli veicināja uz Krieviju 2014. gada sākumā aizbēgušais bijušais Ukrainas prezidents Janukovičs, kura laikā apzināti tika novājināti bruņotie spēki. Taču šodien, neraugoties uz problēmām, situācija būtiski mainījusies. Ukrainas rīcībā ir aizsargāties spējīga armija, un galvenais iemesls ir sabiedrības atbildība par savu valsti, bez tā nebūtu uzvaras 2013. – 2014. gada revolūcijā, nebūtu izdevies noturēt Krievijas agresorus esošajās robežās Donbasā. To parādīja 242 dienas ilgusī Doņeckas lidostas aizstāvēšana, pārliecinot agresoru, ka plaša uzbrukuma gadījumā Krieviju sagaida milzu zaudējumi. Visai liela daļa ukraiņu apzinās, ka karš var turpināties ilgi, iespējams, gadu desmitus. Vienam otram tas liek interesēties par Izraēlas modeli jeb dzīvi nepārtrauktā gatavībā karam. Vietā citēt 90. gadskārtā sveikto ukraiņu sacelšanās armijas veterānu Romānu Pasternaku: “Cīņa par Ukrainu turpinās arī tagad, aicinu visus apvienoties šajā cīņā, jo Ukraina ir pats dārgākais, kas mums ir. Un tā tagad ir lielās briesmās. Kā citiem, nezinu, bet man Ukraina ir ļoti dārga, par to esam dārgi samaksājuši – ar miljoniem dzīvību, salauztu likteņu un ļoti smagām ciešanām. Galvenais uzvarēt mūsu mūžīgo ienaidnieku un tad, esmu pārliecināts, viss būs kārtībā, viss būs labi.”

Pirms simts gadiem tuvākie kaimiņi poļi arī nodeva jauno Ukrainas valsti, un Rietumi vienaldzīgi pievēra acis uz to, kā Maskava atjaunoja savu impēriju. Bijis atbilstošs atbalsts, iespējams, ukraiņi noturētos. Par to var spriest pēc brīvības cīņu mēroga. Neliels piemērs – Holodnojarskas republika Ukrainas vidienē – tur veselus piecus gadus sarkanajiem okupantiem nepadevās ukraiņu zemnieki. Vēl pēc desmit gadiem šo teritoriju skāra Staļina organizētais golodomors, arī to Rietumi neredzēja.

Tagad apstākļi mainījušies, ko apliecina Vašingtonas pozīcija – uz amerikāņu atbalstu Ukrainā cer daudzi. Par Eiropas Savienību ir cits, kritiskāks viedoklis, un tā ir arī Latvijas atbildība. Jāpiekrīt viedoklim, ka valsts ārpolitiskā aktivitāte nav uzturēta atbilstošā intensitātē – Latvijas atbalsts Kijevai nav pietiekams, ja saprotam, ko nozīmē Maskavas agresija – 13 tūkstoši nogalinātu cilvēku un nepilni trīs miljoni bēgļu.

LA.lv