Latvijā
Sabiedrība

Ar memoriāla izveidi komunistiskā režīma upuru piemiņai Rīgā nesokas 14


Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece (centrā) pauda prieku par to, ka salidojuma dalībniekiem aizvien ir gaišs skats uz dzīvi un sirdīs dzīvas galvenās vērtības – dzīvība un brīvība.
Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece (centrā) pauda prieku par to, ka salidojuma dalībniekiem aizvien ir gaišs skats uz dzīvi un sirdīs dzīvas galvenās vērtības – dzīvība un brīvība.
Foto – Saeimas Preses dienests

Daudzi represētie, kas sestdien pulcējās uz Latvijas Politiski represēto apvienības (LPRA) 19. salidojumu, pirms pasākuma ar likteņbiedriem satikās pie kartēm, lai uzmeklētu tajās tos punktus, kas apzīmē vietas, kur pagājuši gan pašu neaizmirstami dzīves gadi, gan atrodas izsūtīto radinieku mūža atdusas vietas Sibīrijā un Tālajos Austrumos. Tigda, Belogorska, Kanska, Asino, Tjuhteta, Kargasoka, Molčanova, Poltavska, Taišeta… Tur un vēl daudzviet citur apglabāti stipru latviešu dzimtu piederīgie, kuru vienīgais noziegums bija Latvijas mīlestība.

Cēsniece Ieva Eglīte uz salidojumu atbraukusi ar trīspadsmitgadīgo mazdēlu Jēkabu Eglīti. Viņa stāsta, ka šogad tāpat kā 2013. gadā mācītājs Guntis Kalme režisores Dzintras Gekas vadītā fonda “Sibīrijas bērni” ekspedīcijā aizvedis uz Tjuhtetas kapiem rožu ziedlapiņas no Latvijas. Tās Žagatu saimniecībā salasījis Jēkabs un nosūtījis kā veltījumu 1941. gadā deportētajam Emīlam Birumam un Kārlītim Eglītim, kurš Sibīrijas zemes klēpī guldīts kā dažus mēnešus vecs zīdainītis.

Kartē savu dzimšanas vietu Tālo Austrumu apgabalā Svobodņinskas rajonā man rāda 1949. gada 24. jūnijā dzimusī Gaida Rautiņa, kuras mamma Vilma Gravāne izsūtīta no Madonas rajona Ļaudonas pagasta 25. martā, jau esot meitas gaidībās.

Uz manu jautājumu par šodienas norišu vērtējumu Gaida nosaka: “Savulaik, “Baltijas ceļā” stāvot, domājām par citādu Latviju, nekā ir tagad. Novēlu, lai politiķi vairāk domātu par tautu, par to, kā uzlabot dzīvi pensionāriem ar mazajām pensijām – dzīves dārdzība aug, vecajiem cilvēkiem grūti nopirkt zāles.” Gaidas ģimene Latvijā atgriezās tikai 1957. gadā.

Ar šī laika – piecdesmito gadu vidus un beigu posma – pieminēšanu savu uzrunu salidojumā sāka LPRA valdes priekšsēdētājs Ivars Kaļķis. Viņš atgādināja, ka pēc Padomju Savienības diktatora Staļina nāves sākās politiski represēto personu atbrīvošana no cietumiem, lēģeriem un izsūtījuma vietām. Vismasveidīgākā atbrīvošana notika 1956. – 1957. gadā. Bet dažas ģimenes tika atbrīvotas tikai 1960. gada sākumā. Taču daudziem nebija lemts atgriezties. Viņu piemiņu salidojuma dalībnieki godināja ar klusuma brīdi.

Politiski represēto personu skaits Latvijā ik gadu iet mazumā, tagad ir palicis tikai nedaudz virs 12 000. I. Kaļķis aicināja padomāt, kādu pienesumu politiski represētie var dot Latvijas izaugsmei, sagaidot valsts simtgadi. Viena iecere ir, godinot izsūtīto māšu varonību un pašaizliedzību, izveidot viņām veltītu pieminekli: “Tas varētu atrasties pie Okupācijas muzeja vietā, kur sākotnēji atbilstīgi projektam tika paredzēta Komunistiskā režīma upuru memoriāla pazemes daļa. Pašreiz tiek risināts jautājums par piemiņas ansambļa mātēm izveidošanu Likteņdārzā,” teica I. Kaļķis un akcentēja, ka ar Likteņdārzu arvien ir bijusi laba sadarbība. Šogad ar pašvaldību atbalstu tika pabeigta ozolu alejas izveide Likteņdārzā. Katrs no 40 ozoliem ir veltīts vienas pašvaldības politiski represēto piemiņai.

“Diemžēl ar memoriāla izveidi komunistiskā režīma upuru piemiņai galvaspilsētā Rīgā nesokas, darbi buksē jau vairāk nekā desmit gadus, neskatoties uz Saeimas speciāli pieņemto likumu, un visaugstākā līmeņa amatpersonu solījumi netiek pildīti,” sacīja LPRA priekšsēdētājs. Vēl viņš uzsvēra, ka represētie cenšas aktīvi sekot saimnieciskajām un politiskajām norisēm: “Šodienas ārējās agresijas draudu priekšā mūsu uzmanības centrā ir un paliek neatkarību atguvušās Latvijas valsts drošība un izaugsme. Tādēļ mēs pozitīvi vērtējam pēdējā laikā valdības veiktos pasākumus valsts aizsardzības spēju stiprināšanai, atbilstošu valsts budžeta līdzekļu piešķiršanu valsts aizsardzības vajadzībām.”

I. Kaļķis pauda represēto viedokli, ka diemžēl vēl maz ir darīts valsts iekšējās drošības stiprināšanai. Viņš sacīja, ka Iekšējās drošības pamatā ir iedzīvotāju etniskā, reliģiskā, materiālā un morālā vienotība, iedzīvotāju lojalitāte valstij, patriotisms un katra pilsoņa gatavība savu valsti aizstāvēt. Taču augošo plaisu starp tautu un varu pastiprina korupcija, oligarhu visatļautība, kā arī birokrātija un smagnējā valsts pārvalde un pretrunas valdošajā koalīcijā.


Tradicionāli politiski represētos salidojumā sveica valsts augstākās amatpersonas – Valsts prezidents Raimonds Vējonis un Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece. “Ir ļoti svarīgi, lai iedzīvotāji redzētu, ka politiķi jūtas atbildīgi savas tautas priekšā,” teica Valsts prezidents. “Garajos okupācijas gados bija ierasts, ka ietekme un materiālie labumi tiek sadalīti šaurā lokā prom no ļaužu acīm. Šodien mums vairs nav pieņemama toreizējā prakse, un mēs sagaidām, ka amatpersonas skaidros savus lēmumus un atbildēs par to, ko ir teikuši vai darījuši.” Doma par politiķu atbildību izpelnījās īpašus klātesošo aplausus.

I. Mūrniece: “Pateicoties jūsu iniciatīvai, 25. martu un 14. jūniju pieminam kā valsts nozīmes piemiņas dienas. Jūs esat sekmējuši to, ka padomju okupāciju pārdzīvojušo valstu sāpīgos jautājumus aptvēra un izprata rietumvalstis. Un to, ka Eiropas Savienība tagad skaidri un nepārprotami nosoda komunistisko režīmu.”

Vēsturiskās atmiņas tematu turpināja Eiroparlamenta deputāte Sandra Kalniete (“Vienotība”), pieminot, ka šogad 4. maijā Briselē atklāts Eiropas Vēstures nams un ka tajā var redzēt, ka beidzot Staļina un Hitlera – šo lielāko 20. gadsimta noziedznieku – portreti nolikti viens otram blakus.

Saeimas deputāts Jānis Dombrava (NA) uzrunā izteica publisku lūgumu Valsts prezidentam – apspriesties ar pašvaldību vadītājiem (no kuriem daudzi pārstāv ZZS), lai visas pašvaldības nodrošina politiski represētajiem vienādu atbalstu. Jo tagad daža piešķir gadā 100 eiro pabalstu, cita – 30 eiro.

Politiski represētajiem arvien ir divi uzdevumi – pieminēt likteņbiedrus un sniegt liecības, lai varam garīgi bruņoties nākotnei, uzsvēra Latvijas Okupācijas muzeja (OM) direktors Gunārs Nāgels. OM ir misija – atcerēties, pieminēt, atgādināt, un tā rīcībā jau ir div­arpus tūkstoši videointerviju ar represētajiem. Taču tiek gaidītas arī citu atmiņas. Var šķist, ka viss jau ir izstāstīts, taču tā nav. Katra cilvēka pieredze, atmiņas mazliet atšķiras, un katra liecība palīdz labāk saprast kopīgo bildi. Tāpēc es jūs lūdzu sarunāt laiku, lai varam ierakstīt jūsu stāstījumu,” teica G. Nāgels. Viņš pavēstīja apbēdinošu ziņu par OM pārbūvi un padomju okupācijas upuru piemiņas memoriāla būvi, kas kavējas jau ilgi: “Par abu projektu īstenošanu ir atbildīga valsts akciju sabiedrība “Valsts nekustamie īpašumi”. Pagājušajā gadā pieņēma likumu, ka gan muzeja pārbūvei, gan pieminekļa būvei ir jābūt pabeigtām līdz nākamā gada 1. oktobrim. Šīs nedēļas vidū saņēmām vēstuli no AS “Valsts nekustamie īpašumi”, kur rakstīts: “Projektu īstenošana likumā noteiktajā termiņā vairs nav iespējama.” Tātad Latvijas valsts simtgadē to nebūs.”

 

Galerijas nosaukums
LA.lv