Mobilā versija
Brīdinājums -2.5°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Svētdiena, 11. decembris, 2016
5. jūnijs, 2012
Drukāt

Liekulīgās diskusijas par ES fiskālās disciplīnas līgumu

urbanovics_leta2

Saistībā ar ES fiskālās disciplīnas līguma neseno apstiprināšanu Saeimā, kā jau varēja gaidīt, izcēlās neliela polemika par Latvijas suverenitātes tēmu. Un – jāteic, arī bez pārsteiguma – “Saskaņas centra” deputāti iztēlojās par lielākajiem valstiskās neatkarības aizstāvjiem.

 

Iemesli tam ir labi zināmi, tikai jāpiebilst, ka politapvienības vadītāji un tiem pietuvinātie teoretizētāji mēdz visai savdabīgi izmantot suverenitātes jēdzienu. Piemēram, grāmatas “Nākotnes melnraksti” svaigākajā sējumā ietvertajā (Urbanoviča) tēzē, kas velk paralēli starp šodienu un nacistiskās okupācijas gadiem. Jo toreiz latviešiem iegalvots, ka par Latvijas valstiskumu izlemšot fīrers, un “tagad ir gandrīz tas pats stāsts – mums visam jāpiekrīt, kaut kad nākotnē Eiropas Savienība taisnīgi izlems Latvijas suverenitātes apjoma lielumu. Nevis mēs paši, bet kaut kāds ārējs spēks”.

Vispār jau Latvija atrodas iekšpus, ne ārpus ES. Tā izlēma pilsoņi referendumā 2003. gadā. Interesanti, ka ģeogrāfiski šī izvēle neguva vairākuma atbalstu tikai tur, kur nesen vairākums balsoja par valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai, tātad ierastajā saskaņiešu elektorātā. Ja atceramies, ap to laiku arī noritēja diskusijas, vai Latvijas spēja ietekmēt notikumus būtu lielāka kā ES dalībvalstij vai paliekot aiz svītras pelēkajā zonā. Bija arī diezgan skaidrs, ka igauņi un lietuvieši tajā nepaliks – viņi ir pieminami tāpēc, ka mūsu politiķu izklāstos Baltijas kopsakarības bieži vispār netiek ņemtas vērā. Daudziem tas nav izdevīgi. Tāpat nav izdevīgi pārāk iedziļināties, ka suverenitātes jēdziena saturs vairs nav gluži tāds kā viduslaikos, kad tas radās. Dalība mūsdienu starptautiskajās organizācijās, pat dalība ANO vai Pasaules Tirdzniecības organizācijā, uzliek noteiktas saistības, kas iegrožo valstu suverenitāti. Arī dalība NATO, bet reti kuram ienāk prātā žēloties, ka Latvijas gaisa telpā patrulē citu alianses valstu lidmašīnas. Lai gan arī to var uztvert kā “ārēju spēku”. Kaut patiesībā tas izriet no “mūsu pašu” izdarītās izvēles un kalpo “mūsu pašu” suverēnajām interesēm. Bet, protams, saņemot kaut ko no citiem, kaut kas ir jādod pretī. Ja šāda izpratne nav pieņemama, tad atliek piekrist tiem, kuri uzskata, ka suverēnas ir tikai dažas lielvaras vai ka vienīgais īstas neatkarības atribūts ir atombumba un vispārēja militarizācija attiecīga politiska režīma vadībā – loģika, pie kuras stingri pieturas Ziemeļkoreja, kas tādējādi ir varbūt pati “suverēnākā” valsts pasaulē.

Iepriekš sacītais nenozīmē, ka par suverenitāti nav vērts diskutēt. Tomēr vēlams to darīt, ņemot vērā apstākļus, ko mums un pārējām valstīm uzspiež globalizācijas laikmets.

 

Visaptveroša diskusija būtu pat nepieciešama, un tā droši vien arī būs neizbēgama, apspriežot ES un īpaši eiro zonas nākotni. Būtu svarīgi saprast, kādēļ pēc bijušās “sociālisma nometnes” iekļaušanās “Eiropā”, kas daļēji sakrita arī ar ES treknajiem gadiem, dažas t. s. jaunās valstis, piemēram, Slovēnija, ekonomiski audzēja muskuļus, bet Latvija aplaidās ar nepanesamu tauku slāni, kļūstot par viegli sasniedzamu upuri krīzei.

 

Apstākļi visiem bija līdzīgi, un arī austrum-eiropiešu mīlestība uz ES, kā tautā saka, iet caur vēderu. Tāpat būtu svarīgi saprast, kāpēc lielie patrioti poļi par savu “suverenitātes apjomu” nemaz īpaši neuztraucas, kaut gan ir pakļauti tiem pašiem spēles noteikumiem kā visi, un arī Polijas politika, piemēram, lauksaimniecība vai enerģētika, par 60 – 70 procentiem ir pieskaņota Eiropas Komisijas tekstiem.

Varbūt būtu lietderīgāk runāt par Rīgas īstenotās politikas efektivitāti. Bet tas nav gluži tas, kas rūp mūsu promaskaviskās ievirzes “suverēnistiem”, kuri aizstāv ne jau nu Latvijas intereses. Ko arī vajadzētu atklāti pateikt.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+