Mobilā versija
+0.1°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
25. augusts, 2016
Drukāt

Lielā izgāšanās

Publicitātes fotoPublicitātes foto

Pretēji cerētajai milzu kasei kā vasaras noslēguma kino hitam, eposs “Ben-Hurs” galīgi nav gājis pie sirds kinokritiķiem. Viņu vārdos ir vērts ieklausīties, ja ir kaut minimāla pietāte pret žanru un vēsturi.

1880. gadā izdotais romāns “Ben-Hurs: stāsts par Kristu” ir Lī Volisa slavenākais darbs, taču pat bestsellera statuss tam nenodrošināja tādu popularitāti kā kino. Divas slavenākās ekranizācijas tapušas 1925. un 1959. gadā, un tās ir noskatījušies miljoni. Freda Niblo mēmā filma ar Ramonu Novarro savulaik tika pozicionēta kā visvairāk izmaksājusī savas ēras kinolente, bet nu tā iekļauta ASV Filmu reģistrā, un Viljama Vailera versija ar Čārltonu Hestonu titullomā kļuva par “Oskaru” rekordisti, saņemot balvas vienpadsmit kategorijās – arī kā gada labākā filma, un arī iekļauta ASV Filmu reģistrā, turklāt tā šai grāmatai pacēla tik augstu vizualizācijas latiņu, ka pēc tam teju piecdesmit gadu neviens nemēģināja to pārspēt. Tas nav arī izdevies Timuram Bekmambetovam, kurš Holivudu mēģinājis pieradināt ar milzu budžeta filmām “Meklēšanā” (2008) un “Abrahams Linkolns: vampīru mednieks” (2012), taču slavas dziesmas nav saklausījis, ko gan nevar teikt par viņa iepriekš veidotajiem trilleriem “Nakts sardze” (2004) un “Dienas sardze” (2006).

“Ben-Hura” centrā ir dižciltīgs jūdu puisis, kurš kopš mazām dienām dzīvo kopā ar Mesalu – viņa ģimene uz trepēm atrada pamestu romiešu puisēnu, ko audzināja kā savējo. Taču Mesala tomēr nejūtas kā īsti savējais un pieņem lēmumu pievienoties romiešu karapulkiem. Pēc vairākiem gadiem viņš atgriežas mājās gan ar fiziskām rētām, gan iedragātu psiholoģiju, un neveiksmīga notikumu sakritība jaunajam vīrietim liek pieņemt lēmumu, kas uz visiem laikiem izmainīs reiz labāko draugu un visu ģimenes locekļu dzīvi. Ben-Hurs kā vergs nonāk romiešu galerās, un pieci ilgi gadi paiet, domājot vien par atriebību.

100 miljonu budžets ļāvis krietni iespringt uz darbības vidi, kas atšķirībā no iepriekšējām ekranizācijām pamatīgi datorizēta un skatāma arī caur 3D brillēm, taču pat milzu summās mērāmie triki neglābj “Ben-Huru” no viduvējības. Bekmambetova filmai trūkst mugurkaula un loģiski izceltu akcentu, tā ir veidota pēc tik klasiskas shēmas, ka, jau noskatoties treileri, ir skaidrs, kas un kā notiks, un salkanās beigas liek sāji pasmaidīt, jo gan Niblo, gan Vaileram izdevies krietni vairāk iekustināt skatītāju emocijas, taču viņu vīzijas un to laiku tehniskā izpildījuma nodrošināšana gan nespēj pārspēt Bekmambetova filmas kulmināciju – leģendārās sacensību epizodes modernizēto versiju. Arī abi galveno lomu atveidotāji – no Hjūstonu klana nākušais Džeks un pēdējos gados Holivudas lielbudžeta projektos pavīdējušais Tobijs Kebels – nestāv ne tuvu Hestonam un Stīvenam Boidam, kuri turklāt uzfilmēti pirms gandrīz 60 gadiem – laikā, kad aktiermākslas izpausmes Holivudā pieprasīja daudz lielāku ekspresiju, ko nu dēvē par teatrālismu –, un vienīgais prieks ir Morgans Frīmens, kurš gan pēdējos gados zaudējis neparedzamību un praktiski visur spēlē Morganu Frīmenu.

 

UZZIŅA:

“Ben-Hurs”/”Ben-Hur”

ASV, 2016.

Režisors: Timurs Bekmambetovs

Lomās: Džeks Hjūstons, Tobijs Kebels, Morgans Frīmens, Nazanina Boniadi, Rodrigo Santoro

No 26. augusta “Kino Citadele”, “Cinamon”, “Multikino”

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+