Lielā Stāstāmā Diena 0
Pirms aptuveni 30 gadiem – 1983. gadā – ceļu pie jaunākās paaudzes lasītājiem sāka dzejnieka un bērnu literatūras autora Pētera Zirnīša (1944 – 2001) pirmā grāmata par savdabīgo, miermīlīgo dīvainīti Ķūķi – “Bilžu grāmata par manu draugu Ķūķi, viņa draugiem un citiem piedzīvojumiem” (izdevniecība “Liesma”).
Atbilstoši norādei nosaukumā šis darbs bija bagātīgi ilustrēts ar mākslinieces Anitas Jansones-Zirnītes zīmējumiem. Kopš tā laika ir nomainījusies paaudze, taču Ķūķis vēl aizvien ir mazo lasītāju iecienīts personāžs. Pēc P. Zirnīša atstātajiem manuskriptiem A. Jansone-Zirnīte pirms pāris gadiem sagatavoja jaunu grāmatiņu – “Ķūķis staigā kājām” (2012), kam sekoja krāsojamā grāmata “Ķūķis iet gar jūru” (2013). Tagad bērni un viņu vecāki šī personāža gaitām var turpināt sekot, jo nesen apgādā “Mansards” izdota jaunākā grāmata – “Ķūķis stāsta. Burtnieku ezera teikas”. Neliela apjoma grāmatā apkopoti septiņi stāsti, kas visi vēstī par neticamiem, fantastiskiem notikumiem Burtnieku ezera krastā vai pašā ezerā. Kaut arī vietumis ar skumjām beigām, visi stāstiņi ir labestības un nereti pat mīļuma caurausti, taču bez didaktikas un moralizēšanas. Autors savas grāmatas lasītājam piedāvā izdomāt pašam, kas ir labi un kas – slikti. Izpalīdzība savu iespēju robežās, spēja izlīgt un piedot (“Par apburto salu”), aicinājums nebūt slinkiem (“Par slinko ganu”), gudrības un atjautības cildinājums (“Par visvajadzīgāko”) – tā ir daļa no rakstura īpašībām un iezīmēm, kas piemīt šo stāstu varoņiem. Attēlotie notikumi stipri atgādina pasaku un teiku sižetus. Arī darbojošās personas ir tuvas pasakai – Lielā Malvīne, akmens, kurš pārvēršas par milzi, pundurīši, bruņinieks, Melnais Grāfs, ķēniņa meitas, vienacis dēls, burve u. c. Humora pēc gan jāiebilst, ka neliela neprecizitāte ir grāmatas nosaukumā, jo galvenais stāstītājs ir nevis Ķūķis, bet gan pats Burtnieku ezers, kuram “bija pienākusi Lielā Stāstāmā Diena” (5. lpp.). Izvēlēdamies lietot lielos sākuma burtus, autors nepārprotami norāda, ka šī ir ļoti īpaša diena, turklāt darbā tā minēta divreiz – grāmatas sākumā un beigās. Tas savukārt ļauj secināt, ka darbība norisinājusies vien dienas ilgumā. Tā ir diena, kad katrs lielāks Burtnieku ezera vilnis, nokļuvis līdz piekrastes niedrēm, sev līdzi atnes vienu fantastisku, gluži neticamu stāstu. Taču, lai stāsts varētu būt jeb izskanēt, ir nepieciešams ne tikai stāstītājs, bet arī kāds, kurš runātājā klausītos. Šā iemesla dēļ autors savam varonim šoreiz iedalījis pasīvu, taču ne mazāk svarīgu lomu, kura miermīlīgajam, lēnīgajam dabas draugam Ķūķim ir īsti piemērota. Aizrautīgajam klausītājam pēc neilga brīža pievienojas arī viņa draugi – “Kurmis un Žagata, Pele un Vāvere”. Ezera stāsti spēj aizraut arī viņus. No mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem autors visbiežāk izmantojis personifikāciju. Ne tikai galveno varoni un tā draugus raksturo cilvēkam atbilstošas īpašības; tādas piešķirtas pat ezera niedrēm un vējam, kurš ir tik ziņkārīgs, ka arī pievienojas klausītājiem. Lietojuma biežuma ziņā kā otrs no mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem izmantota metafora. Grāmatas beigās lasītājs uzzina, ka stāsti galvenajam varonim izpausti ar noteiktu mērķi. Lielās Stāstāmās Dienas noslēgumā ezers atklāj, ka Ķūķis šos senos notikumus drīkst atklāt ikvienam grāmatas lasītājam.
