Māris Zanders: Lielais brālis izrādījies… puika? 10
Mēs dzīvojam laikmetā, kad ievērojama daudzuma indivīdu vēlme visiem demonstrēt savas gaitas un izjūtas robežojas ar diagnozi. Mēs dzīvojam laikmetā, kad “internets zina visu”. Tomēr, spriežot pēc Ministru kabineta 11. aprīļa sēdes, valsts ir neziņā par virkni tās teritorijā notiekošu procesu.
Piemēram, debatēs par grozījumiem Nekustamā īpašuma valsts kadastra likumā Latvijas Pašvaldību savienības pārstāve min (un, spriežot pēc tā, ka klātesošie neiebilst, viņai ir taisnība), ka pat Rīgas centrā joprojām ir nami, kuros dzīvokļu skaits nav īsti zināms. Iepazīstinot ar gatavošanos tautas skaitīšanai 2021. gadā, Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) pārstāve, nevainojot kolēģus, tomēr norāda, ka atšķirība iedzīvotāju skaita novērtējumos starp CSP un Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes versijām ir apmēram 180 tūkstoši. Ziniet, tā nav “sīka” atšķirība…
CSP eksperte arī informē, ka nekur dzīvesvietu nav deklarējuši aptuveni 15 tūkstoši, toties netrūkst gadījumu, kad dzīvoklī deklarēti ir tikai zīdaiņi, jo vecāki deklarēti citur (seko neveselīga rosība sēžu zālē…). Tāpat CSP ieskatā ārkārtīgi maz ir datu par veselu un no valsts attīstības viedokļa būtisku vecuma grupu: 18 – 26 gadi.
No liberāļu skatpunkta – nekas briesmīgs, mazliet vulgarizējot – jo mazāk valsts iejaucas (tostarp vācot informāciju) indivīda dzīvē, jo labāk. No otras puses, ja šādu pamatparametru novērtējumi tik ievērojami svārstās, valstij ir problēmas plānot gan tās sniegto pakalpojumu nepieciešamo apjomu, gan ieņēmumu sadaļu. Tādēļ CSP u. c. struktūru paustās bažas uztveramas nopietni. Un atbalstāmi šo struktūru plāni informācijas apjomu un klāstu uzlabot. Pieļauju, ka tam piekrīt vairākums t. s. lēmumu pieņēmēju.
Kas notiek paralēli? Šajā pašā sēdē tiek apstiprināti kādi citi ar informāciju saistīti jauninājumi – grozījumi likumā “Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā”. Grozījumi paredz, ka informācija amatpersonām būs turpmāk jāsniedz ne tikai par saviem radiniekiem, bet arī “personu, ar kuru valsts amatpersona dzīvo kopā un ar kuru tai ir kopīga (nedalīta) saimniecība”. Labprāt uzzinātu juridiski precīzu (lai nav interpretāciju) skaidrojumu par laika rāmjiem, kas nosaka, vai personas dzīvo kopā vai tomēr tā īsti ne. Pusgads skaitās jau “dzīvošana kopā” vai tomēr par atskaites punktu uzskatāms gads? Bet varbūt divi mēneši? Un kā ar pārtraukumiem (gadās taču…)? Vai tie kaut kā jāskaita?
Saprotu un atbalstu centienus vērsties pret situācijām, kad amatpersonas izmanto trešās personas savu nedarbu veikšanai un slēpšanai. Bet vai pareizāk nebūtu pastiprināt sodus, nevis tēlot lielo brāli? Ja būs patiešām nepatīkamas sekas pārkāpumiem, tas, manuprāt, atturēs efektīvāk nekā informācijas pieprasījumi, kurus turklāt viegli interpretēt (tātad izvairīties no tiem). Un vai ir jēdzīgi tā koncentrēties uz nelielu informācijas segmentu, ja citos, ne mazāk svarīgos, valstij informācijas trūkst?
Atgriežoties pie situācijas, kad lielais brālis patiesībā izrādās apjucis puišelis, runa nav tikai par MK sēdē minētajiem un te atstāstītajiem piemēriem. Tas, kā “staigā cipari” nodokļu reformas seku modelēšanā, liecina, ka datu apjomi, uz kuriem pamatojoties tiek pieņemti svarīgi lēmumi, ir saturā aptuveni un, ja tā var teikt, caurumaini. Piemēram, kontekstā ar apspriesto iespējamo samazinātās PVN likmes atcelšanu izmitināšanas pakalpojumiem tūristu mītnēs esmu dzirdējis visai atšķirīgus novērtējumus, ko tas nozīmētu šim sektoram, kāds ir t. s. ēnu ekonomikas īpatsvars sektorā utt. Un cik jēdzīgi tiek izmantoti jau uzkrātie dati? Noprotams, ka ļoti bieži dažādu struktūru uzturētās datubāzes “nesarunājas”, attiecīgi lēmumi tiek pieņemti varbūtības režīmā (piemēram, piesauktajā MK sēdē varēja nojaust, ka pašvaldību būvvaldēm un Valsts zemes dienestam ir savstarpējas pretenzijas…). Rezumējot: valstij vēlams vispirms tikt galā ar jau esošo datu sakārtošanu un patiešām nepieciešamo iegūšanu, nevis vingrināties apšaubāmas jēgas jaunradē.
