Anda Līce: Iezogas aizdomas, vai latviešu valoda pamazām nekļūst par svešvalodu 23
Šopavasar, braucot autobusā, dzirdēju priecīgu telefonsarunu, kura tomēr rosināja uz ne visai priecīgām pārdomām. Kādam ģimenes lolojumam tagad visi ceļi esot vaļā, jo eksāmenu sesijā angļu valodā saņemta atzīme 10, bet latviešu valodā gan tikai – 6. Dzirdot, kā pašmāju popmūzikas izpildītāji uzskata gandrīz vai par apkaunojumu dziedāt latviski, manī iezogas nelāgas aizdomas, vai tikai valodas nav apmainījušās vietām un tieši latviešu valoda pamazām nekļūst par svešvalodu. Nacionālās piederības eksāmens mums katram tikai tagad tā pa īstam ir sācies. Jautājums, vai mēs tam esam gatavi, vairs nav retorisks, bet gan dziļi personisks – šis eksāmens ir visa mūža garumā. Daudzi tajā izkrīt un pēc laika kārto atkārtoti. Man palicis prātā pirms daudziem gadiem latviešu vasaras nometnē Austrālijā uz kāda dalībnieka krekliņa rakstītais: “Bez savas valodas tu esi s…” Vienkārši un skaidri. Ja grib smalkāk, var teikt: “Kā niedra būsi svešā malā tur, ko mazais vējiņš iespēj samaitāt.”
[wrapintext][/wrapintext]
Tas vējiņš šodien vairs nav nekāds mazais – mūs loka un pluina no visām četrām debesu pusēm. Es aizvien esmu apbrīnojusi Latvijas zemnieku sīkstumu. Pēc visiem pret viņiem veiktajām iznīcinošām prasībām, lēmumiem un draudiem viņi joprojām turas pie zemes. Redzot, kas pēdējos divdesmit gados ir noticis laukos, nākas atzīt – laukus kā dzīves un saimniekošanas vidi iznīcina gan sociālisms, gan kapitālisms, tikai katrs savā veidā. Tā kā saknes turas dziļi zemē, to izdarīt nemaz nav tik viegli. “Sīksti, maitas!” pukojas ar globalizācijas ideju apdauzītie Briseles un Rīgas ierēdņi un skrūves piegriež vēl vairāk. Savā labi apmaksātajā tuvredzībā viņi nesaprot – koku, cilvēku, tautu un maizes sakņu vieta ir un vienmēr būs zeme. Zemes aicinājums ir kaut kas gluži iracionāls un neticami stiprs. Kā snaudošais pumpurs.
Labi, ka vismaz vasaru daudzi pilsētnieki ir gatavi pavadīt laukos. Pilsēta nespēj dot tik vienreizēju sevis un dabas izzināšanas iespēju. Tāda padzīvošana bez apgrūtinošajiem zemes darbiem un noņemšanās ar mājlopiem var gan radīt maldīgu priekšstatu, ka laukos viss nāk bez sviedriem. Vasarnieku jūsmu krietni vien noplacina rudens un ziema, un viņu lielākā daļa izvēlas saņemt nevis pilnu lauku dzīves komplektu, bet tikai daļu. Tomēr pat pilsētnieki ir pamanījuši dažas dīvainības, piemēram, zemes izniekošanu, biogāzi ražojot no lauksaimniecības kultūrām, kamēr visi grāvji aizaug ar krūmiem.
