Mobilā versija
+0.2°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
5. aprīlis, 2012
Drukāt

Lielais Kristaps: Ir ko skatīties

kristaps

Desmit pilnmetrāžas spēlfilmas! Tāds grābiens Lielajam Kristapam nav gadījies sen. Ko tur slēpt, vienu otru reizi festivāla vēsturē bijis tā, ka knapi izdodas nominēto trijnieku sastellēt, bet te pēkšņi tāda pārpilnība. Jāpriecājas, ka beidzot kinoveidotājiem bijis darbs un skatītājiem būs prieks, ja vien pēc šīm trekno gadu dzīrēm filmu nozari negaidītu kaulaina roka…

 

Bet tā nu ir atsevišķa sarunas tēma un nebojāšu ar darvas piku mūsu, iespējams, pēdējās tik vērienīgās dzīres.

 

Lielā Kristapa divdesmitpiektajā reizē tika ieviesta jauna vērtēšanas sistēma, ar cerību un pārliecību, ka tā būs objektīvāka un neradīs mēļu trinējiem ieganstu apstrīdēt vērtētājus un to izvirzītos profesionālos kritērijus. Pirmajā piegājienā filmas vērtēja un atsijāja paši kinoprofesionāļi – operatori vērtēja operatorus, mākslinieki māksliniekus utt., tā nu esam tikuši līdz nomināciju sarakstam.

Pilnmetrāžas spēlfilmu kategorijā no desmitnieka par labākās filmas titulu sacentīsies piecas.

Manuprāt, šī ir retā reize, kad nominētais piecnieks pārstāv teju visas kino paaudzes un žanrus; tas nozīmē, ka skatītājam vismaz teorētiski ir iespēja atrast sev tīkamāko. Mākslinieciskā kvalitāte gan katrai filmai stipri atšķirīga, bet tā nebūt nav jāuztver kā slikta ziņa, jo mākslu, arī kino katrs uztveram subjektīvi – nevar būt viena universāla recepte, pēc kuras brūvēts kinoprodukts apmierinās visu vēlmes. Toties ir profesionālie kritēriji, un tie uz ekrāna redzami tādi, kādi ir piedienīgi situācijai, kad kinoprofesiju speciālistiem nav kur rasties, jo nav stabilas ražošanas… Tomēr esmu gandarīts par šīs Kristapa programmas dažādību – kas meklēs, tas atradīs savai gaumei piemērotāko.

Ja vērtējam kvalitātes, ko sagaida skatītājs, tad, šķiet, vistuvāk nacionālā kino receptei piekļuvis tautā cienītais vecmeistars Jānis Streičs ar Rūdolfa mantojumu – kā gan citādāk varētu izskaidrot faktu, ka filma stabili iekļuvusi 2010. gada Latvijas skatītāko filmu desmitniekā. ASV kases grāvēju ielenkta, tā spēja noturēties godpilnajā trešajā pozīcijā, filmu noskatījās 96 402 skatītāji!

 

Jānis Streičs ar profesionālo pieredzi un intuīciju paveicis to, ko sen vajadzēja paveikt ar kino saistītajām institūcijām – pamatīgu pētījumu, lai uzzinātu, par kādu pašmāju kinoproduktu Latvijas skatītāji ir gatavi maksāt.

 

Otra mana favorīte lielajā piecniekā ir Jura Poškus Kolka Cool. Lai arī esmu radis filmas skatīties kā baltas lapas, pirms tās (piedodiet) apķēpājuši profesionāli vērtētāji un interneta komentētāji, šī bija reize, kad filmu skatījos ar tai jau uzspiestu zīmogu. Tas vēstīja – ar nekā nedarīšanu kadrā ir par maz, prasās režisoriskas izrīcības ar filmas varoņu likteņiem. Mani šajā filmā fascinēja dokumentāli trāpīgā vide un Jura Poškus spēja strādāt ar aktieriem, nojaucot to teatrālisma sienu, kas pēdējās desmitgadēs maitājusi teju katru latviešu filmu… Filma nav pārblīvēta notikumiem, gluži pretēji, tā liek dīkdienīgi līdz ar varoņiem nosist laiku, taču šī šķietamā bezdarbība meistarīgi pakļauj no filmas sākuma līdz beigām. Varoņu prototipus atradīsiet visapkārt, atliek vien pavētīt savu kaimiņu, draugu un radu loku; te veidojas filmas labā pēcgarša – apsmadzeņot, vai arī pats neesi pazudis laikā un telpā, ko sauc par dzīvi. Lielā Kristapa preses konferencē režisors Ivars Seleckis izteicās, ka latviešu dokumentālajam kino šobrīd pietrūkst sociālā fona, – taču tas aizvien pārliecinošāk ienāk jaunās paaudzes spēlfilmās.

No nominētajām filmām apzināti esmu minējis tikai divas, taču vērts redzēt ir visas – pārsteidz Jevgeņija Paškēviča Golfa straume zem leduskalna ar latviešu kino tik reti piemītošo vērienu, Arvīds Krievs filmā Dancis pa trim uz mīlas stāsta fona šķetina vēsturiskus notikumus, bet Gatis Šmits ar Seržanta Lapiņa atgriešanos mēģina atdzīvināt latviešu kino tik nepakļāvīgu žanru kā komēdija.

Nevaru nepieminēt aiz piecnieka palikušo Māra Martinsona filmu Amaya, kura, manuprāt, bija pelnījusi sacensties starp labākajām. Tā ir retā, ja ne pēdējo gadu vienīgā latviešu filma, kas spējusi izrāpties no mūsu šaurā pīļu dīķa un ne jau tāpēc, ka tā filmēta Honkongā un tajā piedalās pasaules līmeņa aktrise Kaori Momoi, bet tāpēc, ka filmas vizuālā valoda, režisoriskais tvēriens, ar kādu tiek izstāstīts šķietami tik banāls stāsts, apaug ar tik daudzslāņainu kinovalodu, kāds piemīt tam, ko esam pieraduši apzīmēt ar kvalitātes zīmi – Eiropas kino.

Pilnmetrāžas spēlfilmas nebūt nav vienīgās, kur raža mērojama ne tikai kvantitātē, bet arī kvalitatīvos rādītājos. Lielais Kristaps ir tā retā reize, kad vienkopus var ieraudzīt debijas un studentu darbus, turklāt tie vairs nav kādas vienas kino skolas pārstāvji, bet savu tieksmi un ambīcijas veidot kino trenējuši raibu raibā  pasaules kino skolu kompānijā.

 

Lai arī jāsamierinās ar studentu filmu niecīgo budžetu iespējām (ne tikai Latvijā), tomēr vairāk par visu no tām sagaidām spēcīgas idejas. Par latviešu kino jauno vilni sacerēties ir pāragri, bet Ilzes Kungas Gaismas zīmes, Reiņa Pētersona Ursus un Ivo Brieža Filmu redzēt tiešām ir vērts.

 

Interesanti, ka īsmetrāžas filmu kategorijā nominēta arī sabiedrības un atsevišķu politiķu sašutumu izraisījusi filma, Jāņa Vingra Pēdējais Lāčplēsis – Latvijā līdz šim novārtā atstātais politiskās satīras žanrs. Kā pierādīja lielā šūmēšanās ne tik daudz par filmas profesionālajiem, kā politiskajiem zemtekstiem, Lāčplēsis trāpījis uz pareizajām varžacīm, jo bieži vien aizmirstam, ka viens no mākslas būtiskākajiem uzdevumiem ir radīt vilņošanos un rezonansi patērētājos vai, ja jums labāk tīk, – baudītājos.  

Vai gan kāds gribētu taisīt kino, ja nesapņotu par skatītāju pilnām zālēm un ovācijām… Šī ir reize, kad mums ir ko rādīt un jums – ko skatīties, tad svinēsim kopā!

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+