Uncategorized

“Lielais Kristaps” – karavīram! Saruna ar Ziedoni Ločmeli 16

Foto – Anda Krauze

Zāle priekā nošalcās, kad Nacionālā filmu festivāla apbalvošanas ceremonijā saņemt “Lielā Kristapa” balvu kā labākais aktieris otrā plāna lomā vingrā solī devās Ziedonis Ločmelis. Viņš ir bijušais Nacionālo bruņoto spēku virsseržants un Latvijas armijas misiju dalībnieks. Vairākums kinematogrāfistu viņu pazīst gadiem, jo Ziedonis ir piedalījies vairāk nekā 40 latviešu un ārzemju spēlfilmās, bijis dublants, kaskadieris, militārais konsultants un aktieris. Un, lūk, balva par virsseržanta lomu Māra Putniņa un Jāņa Cimmermaņa spēlfilmā “Džimlai rūdi rallallā”. Bet tas vēl nav viss. Ziedonis Ločmelis arī raksta un martā Dailes teātrī pirmizrādi piedzīvos jauniestudējums “Droši kā tankā”. Ziedonis ir šā darba idejas autors, lugu sarakstījusi Lelde Stumbre, režisors – Mihails Gruzdovs. Bet tēvzemes mīlestību un militāro pieredzi Ziedonis Ločmelis ieaudzina Garkalnes un Upesciema novada jaunsargos. Kā rodas tādi droši un patriotiski vīri? Dažas dzīves epizodes.

No šūpolēm eglītēm pāri

Esmu dzimis un audzis Bēnē, skolā sāku iet Bēnē, pēc tam Apguldē. Kopš mazotnes darīju visādas trakas lietas. Ar lietussargu lēcu no šķūnīša jumta lejā. Ar māsu palagus sējām, no tiem taisījām izpletņus. Tēvs mūs bāra, bet man tas viss ļoti patika. Pie skolas bija šūpoles bez atdures, kad tiki līdz kādam punktam, tās griezās otrādi. Tas skaitījās baigi stilīgi, ja tu tā varēji izdarīt. Otrs variants bija – šūpoties, cik augstu vari, un tad lēkt ārā. Tur bija tādas eglītes, un mēs no šūpolēm lēcām tām pāri. Vecātēva šķūnī bija sakrauts siens, apakšā vecais, augšā – metrus trīs jaunais. Un mēs metām salto no augšas lejā. Reiz nokritu uz muguras, elpa ciet, guļu un blisinu acis. Vecaistēvs man sita pa muguru, kamēr atdabūju elpu. Lēca jau arī kaimiņu puikas un māsīca Indra. Viņa tagad ir Auces skolas direktore, bet bērnībā bija trakulīga meitene.

Vēl man kopš bērnības patīk kalt. Mans otrs vecaistēvs Ādolfs Bulšs bija kalējs, interesanta personība. Pirmajā pasaules karā viņš bija cara armijā. Nokļuva gūstā un pēc tam divus gadus kājām nāca mājās. Es no skolas negāju vis uz mājām, bet pie viņa uz smēdi. Tā es tur sāku. Jau tolaik man ļoti patika taisīt nažus. Man bija kādi septiņi gadi, kad no naglas izkalu nazi. Vecaistēvs iemācīja, kā var strīpainu naža rokturi uztaisīt. Sagriež dažādu krāsu plastmasas, izurbj caurumu, samauc virsū, ar acetonu salīmē kopā, galu atkniedē, pēc tam noslīpē un sanāk strīpains rokturītis. Saskatījos multfilmas par Maugli, viņam ap kaklu saitītē nazis karājās. Es arī tādu nēsāju, tik lielu kā pildspalvu, bet nazis bija paša taisīts un bija liels prieks par to. Kādas četras vasaras ar kaimiņu puikām basām kājām dzīvojām pa mežu. Tā bija indiāņu epopeja. Sabūvējām būdas gan kokos, gan uz zemes, braucām ar laivām pa purvu, mums bija ciltis un savā starpā karojām. Biju izlasījis visas pieejamās grāmatas par indiāņiem, gāju uz visām filmām par indiāņiem, galvā man bija kaut kas sagriezies, domāju – mēs esam indiāņi. Vēl man patika klausīties stāstus par karu. Mana vectēva brālis Andrejs Ločmelis bija strēlniekos Ložmetējkalnā. Manā bērnībā viņš dzīvoja Saldus rajonā un, vecs onkulis būdams, karā kontuzēts, brauca pie mums uz Bēni ciemos. Sirmā galva kratījās, kad viņš spēlēja ermoņikas un pēc tam stāstīja, kā strēlniekos aizgājis. Sastrīdējies ar savu iecerēto un pateicis – eju sist vāciešus! Nopelnīja “Jura Krustu”. Vāciešiem no bunkura nozaguši taupības krāsniņu, jo esot bijis stiprs sals. Manā dzimtā ir daudz karavīru. Lestenē uz sienas ir kādi astoņi Ločmeļi – man tālāka vai tuvāka rada. Manu tēvu leģionā neiesauca, jo bija par jaunu, un pēc kara krievu armijā neņēma, jo bija lauzis kāju. Viņš bija zemnieks, ara, sēja, lopus turēja. Strādāja Bēnē autorūpnīcā.

Maskavas rajona milicis

Kad 16 gados atnācu uz Rīgu, nodarbojos ar parašutismu, bija tāds klubs “Zilais sapnis” pie DOSAAF. Tāpēc armijā mani paņēma specvienībā un aizsūtīja uz Afganistānu. Tur biju no 1980. līdz 1982. gadam. Kā esmu dzīvs? Paveicās. Gribējās dzīvot. Nezinu nevienu, kuram negribētos dzīvot, bet droši vien pamatā ir veiksme un sagatavotība. Jo pirms Afganistānas man bija izdevība pabeigt vēl specskolu. Bet, ja būtu uzreiz… Tolaik Afganistānā meta iekšā lielākoties zaļus puikus, uzreiz pēc kara komisariāta.

Kad pārnācu no krievu armijas, tēvs bija nomiris, māte apprecējusies otrreiz, kur dzīvot nebija. Mani čeka dzenāja rokā. Tos, kuri bija dienējuši specvienībā, par visu varu gribēja savervēt pie sevis. Un vienīgā iespēja, kā tikt no viņiem vaļā, bija iet strādāt milicijā. Apzināti izvēlējos Maskavas rajona iekšlietu daļu, viskriminālāko rajonu – Daugavpils iela, Mazā Kalna iela, narkomāni, točkas. Domāju, ka dzīve tāpat ir beigusies. Šķita, ka visa pasaule ir vainīga, ka mūs aizsūtīja uz Afganistānu. Tur tu dzīvoji vienai dienai. Nedomāji par to, kas būs pēc stundas, tu dari to, kas jādara. Ja ir jāiet ēst, ej, ja ir ko ēst. Ja nav, domā, kur ēdamo dabūt. Bet, atgriežoties mājās, bija jādomā par rītdienu, ko ēdīsi, kur dzīvosi. Divus gadus armijas biksēs nostaigāju, Kastrānes ielas kopmītnēs dzīvoju. Karš ir tāds spēriens pa pakausi… Līdz šai dienai. Guļu naktī un murgos lidoju ar helikopteru, automāts nešauj un rācija krīt purvā, pa mani šauj… un pamostos slapjš. No tā nevar tikt vaļā. Tā ir visiem, es ļoti labi saprotu tos, kuri ir karojuši. Karš iespiež zīmogu galvā.

Misijās Irākā un Afganistānā

Beidzās padomju ēra, sāku dienēt Latvijas armijā. Uzreiz aizgāju uz SUV (Speciālo uzdevumu vienība), pirmais komandieris man bija Vilis Skuja. Pēc tam zemessardzes bataljonos sāka veidot izlūkvadus, tad es padienēju 13. zemessardzes bataljonā par izlūkvada komandieri, pēc tam 19. zemessardzes bataljonā. Kad sākās misijas, pirmais pieteicos uz misiju Irākā. Kāpēc? Es biju instruktors, pusgadu mācīju karavīrus. Kad karavīru rota brauca misijā, es nevarēju pateikt: puikas, jūs brauciet, es jūs pagaidīšu! Joprojām satieku ierindas karavīrus, viņi mani uz ielas sveicina. Ziemassvētkos telefons pilns ar apsveikumiem. Un tā es aizbraucu uz Irāku, uz Afganistānu. Un biju tieši tajā vietā Kabulā, kur pirmo reizi 80. gadu sākumā. Aizgāju arī uz kazarmu, kur tolaik dzīvojām. Protams, tur viss ir izdemolēts. Sajūtas divējādas. Afganistānā mainījies nav absolūti nekas. Kad aizbrauc uz kalniem un skaties aizās padomju bruņutehniku, ar ko mēs braucām, iekšā viss sagriežas. To puikas, kuri tagad ir misijā Afganistānā, nesaprot, tā viņiem šķiet eksotika. Kabulas tirgū redzēju, ka afgāņi krievu ķiverēm ir pieskrūvējuši āža ragus un tirgo kā suvenīrus. Tas tā… vienalga, padomju vai nepadomju armija, bet reiz šīs ķiveres bija galvā dzīviem cilvēkiem…

Misijā Afganistānā dzīvojām bankas mājas pagrabā. Māja tā bija nosacīti, jo celta no salmiem un kamieļu mēsliem. Tas bija laiks, kad dāņu laikraksts publicēja Muhameda karikatūru. Afgāņi uzbruka mūsu bāzei, mēs bijām 38 cilvēki, viņi – trīs tūkstoši. Kad viss, ar ko var šaut, beidzās, un viņi gāzās žogam pāri, un tu netiec no tā pagraba ārā… Atceros, visu laiku skraidīju uz munīcijas noliktavu pēc patronām, noliktava bija līdz griestiem piekrauta, bet krāvums plaka. Patronas beidzas, paliek mīnas, beidzas mīnas, paliek granātas, tad beidzas arī tās. Beigās cilvēks izdomā tādas lietas, ko dzīvē nekad nevar izdomāt. Platos dēļos sitām naglas un likām pa perimetru telpai apkārt, jo vietējiem ir basas kājas… Divas stundas noturējāmies, tad no Kabulas pacēla augšā “F -16” un viņus nobumboja. Afganistānā ir rituāls – kritušie jāapbedī līdz rītausmai, tad ar to arī kaujas beidzās. Otrā dienā jau angļu un amerikāņu specvienības bija uzlikušas perimetrus un viņi vienkārši netika mums klāt. Bet sajūta bija, jā… ka neizvilksim sevi no tā pagraba ārā.

Irākā tādu kauju nebija. Reiz pienāca informācija, ka teroristi naktīs lasās kopā un rīko sapulces. Mūsu grupu aizsūtīja uz turieni kā novērošanas posteni. Nedēļa tuksnesī – tas nav nekas. Kalnos ir dzīvots mēnešiem.

Bija gadījums, naktī mūs meta ārā kā desantu. Mašīna brauc un kareivji pa vienam lec ārā. Ik pa simts metriem, viens uz vienu, otrs – uz otru pusi. Viss ekipējums līdzi. Džeki izlec, man ir nakts optika, eju un lasu viņus kopā. Un viena nav. Nevaru saprast, kur viņš palicis, dzirdu – kaut kas plunkšķ. Tuksneša vidū atrast vienu bedri ar ūdeni un pamanīties tajā iekrist – to vajag spēt! Puisis ar virvi bija pašā galā, kamēr dabūjām viņu rokā, kamēr izmakšķerējām no bedres ārā…

Kādi ir jaunie kareivji? Visos laikos visādi. Bet karavīra būtība nemainās. Ja sirdī esi karavīrs, tad esi. Vienalga, cik tev gadu – astoņdesmit vai divdesmit. Nebrauc jau karot naudas dēļ vai tāpēc, ka var nesodīti nogalināt. Brauc karot viens par otru. Pirmkārt, brauc pats sevi pārbaudīt, vai esi cienīgs valkāt bikses. Un tā ir viena no iespējām. Kā tu civilā dzīvē to pārbaudīsi? Nē, nu, protams, var būt alpīnists un kāpt simtajā stāvā bankai logus mazgāt vai ar močiem trakot, bet tur jau neviens pa tevi nešauj.

Tici sev. Nešaubies!

Par savu sagatavotību esmu pateicīgs diviem vīriem. Kad jaunībā nodarbojos ar sportu, man bija ļoti labs treneris. Lapiņš man iedzina iekšā fizisko. Ar ticību sev. Trenējos augstlēkšanā, bet man tas augums cik ir, tik ir – 1,80 m. Augstlēkšanā tāpat kā peldēšanā – vai nu tu esi, vai neesi. Lapiņš man iemācīja fosbury flop (uz muguras pāri latiņai), un tiku par 20 cm augstāk, mans personiskais rekords 1,90 m. Galvenais, ka tu vari, Lapiņš teica.

Un komandieris Skuja vispār ir fenomens. Viņš man iemācīja nešaubīties. Ir situācijas, kad momentā jārīkojas. Tad pirmā doma, kas pazib prātā, ir īstā. Ja sāc lēmumu apgreidot un domāt, vai nu sadegsi, vai uzsprāgsi. Ja tev liekas, ka jālec, lec. Vienalga, kaut vai no piektā stāva. Bet, protams, tev ir jāmāk, no liela augstuma lecot, pareizi piezemēties, lai nesalauztu kājas, tam bija regulāri treniņi. Nacionālo bruņoto spēku Speciālo uzdevumu vienībā (SUV) bija nodarbības – tuvcīņa, lēcieni, kūleņi, uztrenējām dažādas speciālas iemaņas. SUV gatavoja kareivjus militārām operācijām, bet tolaik mūsu galvenais uzdevums bija strādāt ar muitu, prokuratūru, kriminālpoliciju. Tie bija bandītu laiki, piedalījāmies ļoti daudzās aizturēšanās. Bauskas rajonā, kur regulāri apzaga degvielas vadu, likām slēpņus, vaktējām un ķērām kontrabandistus. Kad krievu armija vācās ārā, mūs sauca uz dažādiem konfliktiem. Jūras kājnieki neatstāja bāzi Lubānas ielā un bija tāda kā apšaudīte, Garkalnē ar robežsargiem arī bija apšaude. Liepājas ostā, kad ienāca krievu zemūdene, mēs kā muļķīši ar automātiem krastā stāvējām, bet nu, vienalga, bijām.

Miesassargs

Kā astoņpadsmit gados uzvilku karavīra formu, tā pirms sešiem gadiem to novilku, vienīgi astoņus gadus biju prom no bruņotajiem spēkiem. Apsardzes firmai “AveLatSargs” vajadzēja instruktoru, tā nu es tos puikus mācīju, dzenāju ar ieročiem, ņēmām tuvcīņas un visādas lietas. Viens no firmas šefiem teica – klausies, vai negribi pie mums nākt darbā par miesassargu? Sākumā strādāju darba apvienošanas kārtībā, vēlāk sapratu – apvienot nevaru. Turklāt piesolīja diezgan solīdu algu, salīdzinot ar armijas naudu… Un tā es gandrīz astoņus gadus nostaigāju pakaļ advokātam Andrim Grūtupam. Visādi gāja. Viņa biroju spridzināja, viņam draudēja un sekoja. Laiku pa laikam kāds, kuru viņš, prokuratūrā strādājot, bija palīdzējis ielikt aiz restēm, nāca un gribēja gāzties birojā iekšā…Tas ir šausmīgi smags darbs. No rīta piecos celies un vakarā nezini, cikos darbs beigsies – visas tiesas un sēdes, un sapulces. Atvaļinājuma man faktiski nebija, sapratu, ka tā vairs nevaru, un aizgāju atpakaļ uz armiju. Tāpēc ir pārtraukums armijas stāžā un pensija man nespīd.

“Rīgas sargi”

Tas bija laiks, kad mūsu rota gatavojās misijai Irākā. Vienu rītu ieved man rotā aktierus: Ģirtu Ķesteri, Jāni Reini, Andri Keišu, Ivo Martinsonu. Bataljona komandieris saka: “Virsseržant, tu tagad ar viņiem pāris nedēļas nodarbosies. Viņi jāsagatavo tā, lai saprot, kas ir karavīra dzīve.” Vienam aktierim līdzi bija žurnālu kaudzīte, otram – dambrete, citam – badmintons, peldbikses… Tā arī viņi šīs lietas no somām neizņēma, jo no pirmās dienas tāpat kā visiem karavīriem bija jānokārto fiziskie testi – vēderprese divas minūtes, jāpumpējas minimums 50 reizes, trīs kilometru kross, šķēršļu josla, jāskrien pa baļķi, kas šūpojas, cauri caurulei jālien… Un nebija jau vairs nekādi jaunie, Ķesteris ar Martinsonu bija sagatavotāki, bet Keišs tolaik bija paapaļš un Reinim gadi. Reinis teica – labāk būtu nomiris. Bet nu neko, izturēja. Cik es sapratu, no visa tā bara tikai Ķesteris ir bijis armijā. Es ar viņiem strādāju individuāli, sapratu scenāriju un darījām to, kas vairāk vajadzīgs filmai. Tur bija inscenēti kautiņi ar ieročiem, tuvcīņas, durkļu cīņas. Aktieri līdz šai dienai atceras slaveno bebru taku, kur dubļi līdz kaklam. Viņi brien pa grāvi ar ieročiem un tad jātiek šķēršļiem cauri pa apakšu, tas nozīmē, ka ir jānirst tajos mēslos. Tad ir apšaude, granātas un atkal jānirst. Pēc tam bija jāstiepj un jāvelk “ievainotie”. Reinis vilka Keišu un teica: es tevi nošaušu, jo tu esi tik smags! Pēc tam aktieri ilgi mazgāja dubļus no ausīm ārā. Trīs dienas ar visu rotu bija mežā, darīja to pašu, ko karavīri, piedalījās forsētajā pārgājienā, gulēja pa nakti mežā, ēda to pašu, ko karavīri. Un disciplīna arī kā karavīriem, tāpēc viņi arī pierada iekrampēties šautenē un nelaist to vaļā. Jo ir tā, tikko karavīrs pamet savu ieroci, viņam vismaz piecdesmit reizes jāatspiežas vai jāskrien apkārt ierindai, kamēr atpelnī savu ieroci atpakaļ. Jā, aktieri pierada pie ieroča.

Es “Rīgas sargos” biju vācu feldfēbelis, kurš komandēja vācu vienību, kas uzbruka Rīgai. Bet nomira aktieris Vigo Roga, kurš spēlēja Kārli Ulmani, un mainīja scenāriju. Arī tagad filma ir skatāma. Bet pirmajā scenārijā bija dažas epizodes, kas piedotu filmai rozīnīti. Artilērista (ko Vilis Daudziņš spēlē) puikam bija suns, kas pazuda, bēgot no Pārdaugavas uz Rīgu. Bija tāda epizode, kur suns pārpeld Daugavu un atrod puiku. Tas būtu forši bijis.

Vēl bija epizode, kur vācieši ar bruņutransportieri brauc pa kāzu galdu un grābj pīrāgus un kāpostus, tās arī filmā nebija. Ivo Martinsona filmā vispār nav. Viņš bija domāts viens no trim strēlniekiem, kurus, ienākot Pārdaugavā, vācieši nošāva un kurus vēsturiski pirmos apglabāja Brāļu kapos.

(Turpinājumā žurnāla nākamajā numurā par filmu “Džimlai rūdi rallalā!”.)

Galerijas nosaukums
LA.lv