Foto – Edvīns Kamoliņš

Lielo kanjonu ik gadu aplūko apmēram 5 miljoni tūristu. Parasti viņi skata kanjona dienvidu malu. Daudz mazāks skaits tā neskarto pirmatnējo mežonīgo skaistumu ierauga no ziemeļu puses. Un tikai dažiem “izredzētajiem” (11 577 grupu atļaujas gadā) izdodas nakšņot un kāpelēt pašā kanjonā.

Lasītākie

Kokteilis

Septiņi seni vārdi, kurus nevajadzētu dot meitenēm 24

Kokteilis

Mākslīgais intelekts nosauc 5 vārdu īpašniekus, kuri kā magnēti pievelk pretējā dzimuma pārstāvjus 21

Kāpēc apklusis Krievijas tirāns? Pēc prezidenta vēlēšanām pazudis Putins

Lasīt citas ziņas

Apmēram 16 ceļotājiem no Latvijas gadā tiek piešķirtas atļaujas ilgāk uzturēties Lielajā kanjonā.

Pirms sešiem mēnešiem

Stingro kārtību nacionālajos parkos nosaka rūpes par dabu un iespēju to baudīt netraucēti, attālināti no lielā pūļa un burzmas. Ir vairāki veidi, kā legāli nokāpt vai šķērsot Lielo kanjonu.

“Lidosta iesoļojusi Eiropā?” Soctīklotāju krustugunīs nonākušas fiksētās pārmaiņas Rīgas lidostā

Jaunās ārlietu ministres padomnieki būs Znotiņa-Znota un Pildegovičs

Kokteilis

Septiņi seni vārdi, kurus nevajadzētu dot meitenēm

Dārgākais – izmantot tūrisma firmu pakalpojumus, kas automātiski paredz uzturēšanās atļaujas saņemšanu. Priekšrocība – nav pašam jārūpējas par ēdienu un ekipējumu, pārvietošanās līdzekļiem un naktsmītni, nav jānes smagās mugursomas. Gids sniegs visu nepieciešamo informāciju. Mīnusi – būs jāceļo grupā, turklāt dārgi. Piemēram, sešu dienu nobrauciens pa Kolorādo upi ar lielu piepūšamo motoriem aprīkoto laivu, kurā pieveiksiet 364 kilometrus, izmaksās apmēram 1200 latus. Tiesa, šo braucienu skaits ir ļoti limitēts un, lai īstenotu sapni ar plostu šķērsot Lielo kanjonu, jāgaidot pat vairāki gadi. Nokļūt Lielajā kanjonā varat arī uz mūļa. 


Lielā kanjona pašā apakšā ziemeļos no Kolorādo upes atrodas 1922. gadā būvētā “Phantom Ranch” – viena no visgrūtāk rezervējamām viesnīcām Amerikā, iespējams, arī pasaulē. Lai pārlaistu nakti divstāvu koka lažiņās kopā ar desmit citiem ceļotājiem (vīriešiem un sievietēm jāuzturas atsevišķi), jāšķiras no 22 latiem.

Tiem, kam palaimējas te rezervēt naktsmājas, nav jākārto ceļojuma atļaujas. Tas šķiet tik vienkārši, taču visas gultiņas tiekot izķertas akurāt 13 mēnešus uz priekšu! Un tā notiekot cauru gadu katra mēneša pirmās dienas pirmajās stundās.

Un tomēr zvanu. Viesnīcas menedžere Katija laipni skaidro, ka brīvu vietu rančo, protams, nav. Bet lai es nebēdājot, tuvumā atrodas telšu apmetne, kurā drīkst apmesties ar Nacionālā parka administrācijas atļaujām. Tādā gadījumā mēs esot laipni lūgti uz ēdienreizēm. Tāpat mūsu rīcībā būšot bārs un veikaliņš.

Ar mugursomu plecos!

Jo vairāk lasu Nacionālo parku mājaslapas sadaļā par atļaujas saņemšanas kārtību, jo vairāk saprotu, cik niecīgas man ir izredzes to saņemt. Pieteikuma anketa jāaizpilda piecus mēnešus pirms paredzētā ceļojuma. Proti, lai Lielajā kanjonā nokāptu aprīlī, pieprasījums jānosūta iepriekšējā gada 1. decembrī. Atbildi saņemšot mēneša laikā. Pieteikumi ceļošanai aprīlī, maijā un oktobrī par 70 procentiem pārsniedz piešķirto atļauju daudzumu. Saulei austot un rietot, esot ieraugāmas visskaistākās gaismēnas. Sniegam nokūstot, klinšu spraugās uzziedot košie augi, un skarbajā pirmatnīgajā vidē izdzīvojušie koki ietērpjoties zaļu lapu rotā. Aprīļa beigās kanjona dienvidu malā gaiss sasilstot līdz +18 oC. Vēl par desmit grādiem siltāks tas esot dziļajā ielejā, kur jūlijā iestājoties tuksnesim raksturīga svelme vidēji ar +43 grādiem pēc Celsija. Ceļošanai un kāpelēšanai pa kalnu takām visai piemērotas esot arī septembra beigas un oktobris.

Lētākais ceļošanas veids esot nelielās grupās vai vienatnē ar mugursomu un telti plecos. Par anketu jāmaksā vien 5 lati un par katru pavadīto nakti kanjona kempingā vienam cilvēkam – vēl papildus 2,5 lati.

Vispirms jāizpēta pārgājiena maršruti, kempingi. Jāsamēro pārgājiena grūtības pakāpes ar savām fiziskajām iespējām. Lielākas izredzes esot tiem, kuri pieteikumu pa faksu nosūtījuši katra mēneša pirmajā dienā. Seko pats trakākais – dienas laikā saņemtās anketas nejaušā kārtā tālākai apstrādei atlasa dators. Loterija!

Jau pēc dažām dienām gavilēju par atbildi: aprīļa pēdējā dienā trim cilvēkiem no Latvijas atļauts nokāpt Lielajā kanjonā un rezervētas teltsvietas “Bright Angel” apmetnē.

Ceļabiedros draugs fotogrāfs Kaspars Garda un Amerikas latviešu sarūpētais vietējais gids emeritētais profesors J. Leslijs Redpass no Irvainas, kurš savos 70 gados skrien desmitiem jūdžu garas trases, kāpelē kalnos.

Kam veicies mazāk…

Pēdējā brīža atļaujas iespējams saņemt uz vietas informācijas centrā. Velti cerēt uz legālu nokāpšanu kanjonā tajā pašā dienā. Visdrīzāk jūs tiksiet pierakstīti gaidītāju rindā, turklāt pārgājiena maršrutu un ilgumu nāksies pakārtot brīvām naktsmītnēm.

Kanjonā var doties arī vienas dienas pārgājienā. Bet uzturēties tur pa nakti – ne. Tam modri seko profesionālie reindžeri, kas patrulē tūristu iecienītākās takās. Bet nekas neliedz noiet pusi ceļa, baudot fantastiskus skatus. Taču jāatceras, ka katra ceļā lejup pavadītā stunda jādubulto stāvajam kāpienam uz augšu.

Daudzās vietās brīdinoši paziņojumi par aizliegumu vienas dienas laikā nokāpt līdz Kolorādo upei un atgriezties atpakaļ. Katru gadu ap 250 drosminieku, tostarp fiziski veseli cilvēki, tiekot evakuēti veselības problēmu dēļ. Ārkārtas situācijā pārgalvjiem jāšķiras no 1500 latiem par glābēju izsaukšanu.

Tomēr interneta vietnēs lasu vairāku ceļotāju stāstus, arī latviešu, kas vienā dienā nokāpuši, pat noskrējuši līdz kanjona dziļākajai vietai un sveiki un veseli atgriezušies.

Pirmā satikšanās

Lai ieskatītos pirms 70 miljoniem gadu veidotās milzīgās Zemes spraugā, ko dēvē par astoto pasaules brīnumu, no Rīgas 10 stundas lidojam pāri Atlantijas okeānam, tad sešās stundās pārlidojam ASV, nokļūstot Klusā okeāna krastā, un ar auto veicam 850 kilometru pārbraucienu Arizonas štata tuksnesī, kur atrodas Kolorādo plato. Kur tas ir? Kāpēc neredzu – neskaitāmas reizes vaicājam, veroties vēju locītu sīkstu, sīku priedīšu audzēs, akmeņu un klinšu grēdās, rūsganu pakalnu ieskautā ceļa ainavā, kurai pa vidu karstā gaisā virmojoša gluži lipīga melna asfalta svītra – it kā kāda aizmāršīga saimniece būtu izmetusi piedegušu pīrāgu ar melnu sačervelējušos garozu… Skats uz Lielo kanjonu paveras pēkšņi, pārsteigdams pat rūpīgi sagatavojušos ceļotājus un liekot aizrauties elpai tiem, kas šeit pirmoreiz. Aiz muguras paliek zeme, aiz muguras paliek tālais ceļš, paliek viss, jo priekšā… Priekšā līdz pat apvārsnim… jūra. Jā, jā! Viļņojošu zilganā dūmakā tītu kalnu jūra. Lai to redzētu, nav jāatgāž galva, bet jāskatās dziļumā, kā, piemēram, pāri galda malai. Tur lejā viena klinšu grēda sastop citu, aizlokās gar sāniem, tad uzskrien virsū, izstumjot atsevišķus klints bluķus, uz kuras dzīvības spēku apliecinošs skujkoks. Bezgalība savā atkārtojumā. Ir grūti apjaust, ka lūkojamies pusotra kilometra dziļumā, kur tumšzaļš dzīpars – Kolorādo upe.

Rietošās saules staros dziļās ēnas vēl izteiksmīgāk pastiprina zemes viļņošanos. Aizturam elpu un vērojam mežonīgo dabas ainavu. Ne velti ceļvežos noderīgs ieteikums – pirmajās stundās aizmirstiet par fotokamerām, jo pārāk liels kārdinājums iemūžināt katru mirkli un sekundi, tādējādi uzreiz iztērējot visas filmiņas vai atmiņas kartes.

Daži mūs apsteidza

Pirmie zināmie eiropieši, kuru acīm 16. gadsimtā pavērās fantastiskā dabas ainava, bija konkistadors dons Garsija Lopess de Kardenass ar zeltraču komandu. Neveiksmju un karstuma nomocīti, viņi tā arī nespēja piekļūt mutuļojošajai Kolorādo upei. Iespaidīgā vaga Zemes vaigā uz ilgu laiku apturēja spāņu tīkojumus pēc labumiem šajā apvidū.

Pēc 236 gadiem franciskāņu mūks Francisko Tomass Garsess atceļoja uz kanjonu un sprediķoja vietējām indiāņu ciltīm. Kartē parādījās jauns apvidus nosaukums – Lielais kanjons.

1848. gadā meksikāņi atzina sakāvi un šī teritorija pārgāja ASV īpašumā.

Amerikāņi sāk cītīgi izpētīt Lielo kanjonu.

Pirmoreiz 1869. gadā majora Džona Vestlija Pauela vadītie drošsirdīgie ceļotāji šķērso Lielo kanjonu, laivojot pa Kolorādo upi. Duļķaina, auksta (+12 grādu pēc Celsija) straume ar ātrumu 20 kilometru stundā ik diennakti jūrā ieskalo pusmiljonu tonnu kalnu iežu, tāpēc tās krāsu grūti noteikt.

Tūristi šo vietu apmeklē kopš 1883. gada. 20. gs. sākumā no lielpilsētām līdz kanjonam varēja nokļūt pa dzelzceļu, ko mūsdienās veiksmīgi izkonkurēja autostrādes. Dzelzs rumaks ar spožiem vagoniem šobrīd stipri iegrožots – sliežu ceļa garums vien pārdesmit kilometri, tas kalpo izklaidei, tematiskiem izbraucieniem un reizi dienā nelielas pasažieru daļas nogādāšanai uz Viljamsas pilsētu. Lētākā biļete par divu stundu ceļojumu no Viljamsas – 38 lati, dārgākā luksusklasē ar bufeti un panorāmas skatu – 95 lati.

1903. gadā dabas brīnumu aplūkoja ASV prezidents Teodors Rūzvelts, kurš Lielajam kanjonam piešķīra nacionālā pieminekļa statusu un uzrunāja amerikāņus: “Atstājiet visu, kā ir. Te nekas nav uzlabojams. Gadsimti centīgi pūlējušies, un cilvēks var tikai sabojāt.” 1919. gadā izveidoja Lielā kanjona Nacionālo parku.

Mūsdienu acīm

Pēc platības un iekārtojuma atgādina mūsu Jūrmalu ar raksturīgo priežu mežu audzi, asfaltētiem skatu celiņiem, vietējiem autobusiem, veikaliņiem, tūrisma informācijas birojiem, pastu, dzelzceļa staciju un dažām lielām, ļoti dārgām viesnīcām. Jo tuvāk kanjona malai, jo dārgāka apmešanās. Par numuriņu 1905. gadā būvētajā “El Toward” viesnīcā, kas burtiski pārkārusies bezdibeņa malai, jāšķiras vidēji no 200 latiem diennaktī. Toties vienmēr atcerēsities, ka esat pārlaiduši nakti vietā, kur savulaik apmeties ASV prezidents Teodors Rūzvelts vai fiziķis Alberts Einšteins. Turīgie viesi smalkās gaišās drēbēs viesnīcas terasē, klusinātas klasiskās mūzikas pavadīti, lēnām malko alu un filozofiski noraugās brīnumainajā ainavā.

Mēs izvēlamies demokrātiskāku risinājumu – nakšņošanu kempingā “Mather Campground” (http://www.nps.gov/grca/planyourvisit/cg-sr.htm) par deviņiem latiem diennaktī. Priežu audzē ierīkotas palielas vietas auto novietošanai, teltīm, ir akmens pavards, galds ar soliem. Kopējas labierīcības, veļas mazgātava, tālrunis.

Otrā diena paiet kanjona malas izpētē. Profesors Leslijs lepni rāda pirmās fotogrāfijas ar lidojošiem kondoriem. Īsti netieku gudrs, kur viņš šos putnus redzējis, jo neesmu tik vērīgs.

Gatavojamies nākamās dienas galvenajam uzdevumam – nokāpšanai pašā kanjonā. Vēlreiz rūpīgi pārbaudām mugursomas, dzeramo ūdeni, pārtiku, kas sastāv no enerģijas batoniņiem, riekstiem, žāvētiem augļiem, kā arī aptieciņu. Kaspars kā jau kārtīgs latvietis pamanās kaut kur nopirkt un slepus mugursomā ietūcīt grilētas vistas sānu. Līdzi ņemam guļammaisus un tūristu paklājiņus. Telts tur lejā +37 grādu karstumā nav nepieciešama. Te tev nu bija agrs pavasaris!

Aiziet!


Lielā kanjona dienvidu mala atrodas 2213 metrus virs jūras līmeņa. Pie šā augstuma jau esam pieraduši. Priekšā divas dienas un 26 kilometru pārgājiens. Rīta sestā stunda. Mijkrēslī labi saskatāms takas sākums. Pa 11,3 km garo “South Kaibab Trailhead” taku, kuras tuvumā nav dzeramā ūdens, mums jānokāpj līdz Kolorādo upei un “Bright Angel” kempingam, pārvarot 1457 metru augstuma starpību. No turienes sākas 15,9 km garais atpakaļceļš cauri ielejai un augšup pa “Bright Angel” taku. Augstuma starpība atkal ap 1335 metriem. Tieši augstuma izmaiņas, karstums, ūdens trūkums varot ietekmēt pašsajūtu.

Pusotru metru platais ceļa serpentīns cieši piespiedies klints sānam. Bezdibenī cenšos neskatīties, vien kārtējā līkumā lejā tik tikko saskatāms vēl ejamais ceļa posms.

Jo dziļāk kanjonā, jo senāki iežu slāņi. No gaiši pelēkā smilšakmens līdz tumšsarkanajām un pat zaļajām granīta klintīm. Gandrīz kā ģeoloģijas mācībstundā. Ar katru soli lejup pārvietojamies miljoniem gadu senā pagātnē.

Pie upes nokļūstam pēc četrām stundām. Sajūta kā uz sakarsētas pannas. Nedaudz atveldzējamies nometnē augošu koku pavēnī. Tad metamies ledusaukstajā Kolorādo upē. Mugursomas un pārtiku rūpīgi sargājam no vāveru uzbrukumiem. Šie ziņkārīgie un pārdrošie dzīvnieciņi zibenīgi izrevidē zemē atstātās mantas un saplosa pārtikas saiņus. Tāpat raugām, lai mūsu basās pēdas neiztraucētu kādu klaburčūsku vai skorpionu. Ir tik neparasti atrasties kanjona visdziļākajā vietā un, atgāžot galvu, raudzīties uz stāvajām klintīm pavisam no cita skatpunkta.

Pie mūļa astes turoties

Kanjonā ierīkotās būves, ieskaitot taku izveidi, prasījušas gan inženieru atjautību, gan lielus cilvēkdarba resursus. Piemēram, 134 metrus garais “Kaibab Bridge” jeb Melnais vanšu tilts, kas iekārts 19,8 metru augstumā pār Kolorādo upi. 1928. gadā celtnieki ilgi gudroja, kā nogādāt kanjonā tilta konstrukcijas, jo mūļi nespēja nonest tonnu smagās vantis. Katru 167 metrus garo vanti nesa 42 vīri. Varoņdarbs bija jāatkārto astoņas reizes! Beidzot tilts tika iekārts, un pa to kājāmgājēji un mūļu karavānas nokļūst caur kalnu iežos izspridzinātu tuneli.

Pusotra kilometra lejup pāri Kolorādo upei 1970. gadā iekāra otru – Sudraba – tiltu, kas vienlaikus balsta dzeramā ūdens pārvadu. Vienīgās radības, kas spītīgi atteicās to šķērsot, bija mūļi, jo klājuma spraugās redzama mutuļojoša ūdens straume.

Spožā eņģeļa taka

Nakšņojam zem klajas debess. Tomēr miera nav. Vispirms kanjona kempingu apmeklē briežu bars, kas pie upes zelē mazos zaļojošos zāles kumšķīšus. Saulei norietot, iestājas piķa melna tumsa, vien jūtam spārnu švīkstoņu. Lukturīšu pievilināti, te salidojuši desmitiem sikspārņu! Un tad sākas vētra. Vēja brāzmas sasniedz 35 metrus sekundē, brakšķ koki. Abām rokām ieķeros guļammaisā, lai netiktu aizpūsts no savas akmens lažiņas. Pāri pusnaktij vējš pierimst, lai nodotu stafeti draudzīgajam pūču korim.

Atmetam nodomu kārtīgi izgulēties, pulksten trijos ceļamies, sakravājam mugursomas un ar diviem gaismekļiem rokās dodamies augšup. Nakts pārgājiens ne mazāk pārdzīvojumiem bagāts. Šaurā gaismas lokā pazib tikai priekšā gājēja zābaki. Dažbrīd mēness atspīd klinšu spraugās un gājiens kļūst drošāks. Klūpam starp akmeņiem, piņķerējamies koku saknēs.

Spožā eņģeļa taka ir īsāka, toties stāvāka. Varam tikai nojaust, ka serpentīns uzvijas līdz pat debesīm, kur gluži kā mirāža iemirdzas viesnīcas ugunis, bet varbūt tās ir tikai zvaigznes… Tur ir mūsu galamērķis – kanjona augšējā mala, līdz kurai vēl jākāpj sešarpus stundas.

Ceļā pārvaram vairākus strautiņus, saullēktā šķērsojam zaļojošu ieleju – Indiāņu dārzu, kas, pavasara ziedu ieskauts, apreibina. Atkal iztraucējam briežu ģimeni ar pavisam nesen dzimušu mazuli lielām tumšām acīm un vienu nošļukušu ausi. Nolemjam nedaudz atpūsties un ieturēt otrās brokastis. Elpojam spirgto, dzidro, smaržīgo gaisu un prātojam, ka to derētu iepildīt pudelēs, lai pārvestu mājās.

Pirmos lejupnākošos ceļiniekus sastopam jau kāpiena beigās. Tiekam cītīgi nopētīti, jo rūsganie sabristie zābaki, biezā putekļu kārta uz drēbēm, triju dienu garā vaigubārda un saulē appūstās rokas un sejas ir vislabākie piedzīvotā liecinieki. Sapnis piepildīts!

{gallery id=”1812″}