Mobilā versija
-2.2°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
14. februāris, 2012
Drukāt

Lielākā mīkla ģeologiem – Skābuma Ķērne

skabkerne993

Agrākajos gadsimtos vislielākā velnu padarīšana bijusi Ziemeļlatvijā Salacas krastā pāris kilometrus lejpus Mazsalacas. Tur vienā 200 m garā un 20 m augstā Neļķu klintī ir Velna Pagrabs augšā, Skābuma Ķērne apakšā, pa vidu Velna Kancele, bet Salacā velna sabērts akmeņu brasls.

 

Pāris kilometru uz austrumiem pie Veckukurbaļļām ir Velna Klēpis – liela akmeņu čupa, kas velnam izbīlī izbirusi, kad iedziedājies Kukurbaļļu gailis. Velns akmeņus nesis uz Salacu, lai tur uztaisītu tiltu. Divus klēpjus tajā naktī jau bija paspējis aizstiept un iebērt upē, bet pie trešā klēpja, steigā skrienot un gaiļa dziesmu dzirdot, lielais maiss pār-
plīsis. Nākamajā naktī velns grasījies maisu salāpīt. Pie Kukurbaļļu klēts atradis resnu virvi, ko grābis kā diegu, bet ragavu ilksi par adatu. Tomēr pārāk ilgi noķēpājies, un atkal gailis viņam domātos darbus nodziedājis. Salacas pretējā krastā Dzelves kalna kraujā kā milzīgas gotiskās katedrāles vārti upes ūdenī atspīd Eņģeļu ala. Arī tur velnam bijusi sava darīšana.

Seno zīmju pētnieks, jaunais filoloģijas zinātņu doktors Sandis Laime par velna darbiem Neļķu klintīs savā “Svētās pazemes” grāmatā savācis 35 teikas (“Zinātne”, 2009. g. 210. – 240. lpp.). Šīs velnu apsēstās klintis ir senākās tūristu vietas Ziemeļlatvijā ar lielāko teiku bagātību. Vairākās teikās krāšņo devona iežu atsegumu sauc par Velna klintīm. Tikai padomju laikos parādās nosaukums Neļķu klintis, jo uz stāvās sarkanās smilšakmens sienas dažviet aug baltas smaržīgas klinšu neļķes (Dianthus arenarius) – rets un aizsargājams augs.

Augusts Melnalksnis 20. gadsimta 20. gados raksta, ka klintis saukuši par Suņu klintīm, jo šeit no augšas atvarā mesti slīcināmie suņi. Domāju, man piekritīsiet: abi šie nosaukumi neiet skaistajā krastā. Klintīm ir jāatdod piemērotākais senais nosaukums.

Arī citām velna padarīšanām (darbības vietām) te ir daudz sinonīmu – Velna Pagrabu vēl sauc par Velna Kambari, par Vella alu, Velna alu vai Velnalu, bet Velna Skābuma Ķērni arī par Velna Skābuma Baļļu (Baļļiņu) vai vienkārši par Skābumbaļļu, Skābumķērni, Skābuma avotiņu.

Velna klintīs visuzskatāmāk atsedzas vidusdevona Burtnieku svītas vertikālais griezums kā milzīgs pīrāgs, tāpēc atsegums noteikts par svītas stratotipu (paraugu) un ir īpaši aizsargājams.

Jau 18. gs. Valtenberģu (tagad Mazsalaca) muižas barons gar gleznainajiem Salacas krastiem licis iekārtot romantisku pastaigu taku uz Velna klintīm un Skaņo kalnu.

 

Avota atdzimšana
SkabKerne5020

1981. gada 26. jūnijā veicu Velna Pagraba un Skābuma Ķērnes uzmērīšanu. Alas veidols atgādina pudeli – šaurs 7 m garš kakls, kur jālien, stipri saliecoties, pakāpeniski pāriet plašā, 50 m2 lielā velvētā telpā ar 3,4 m augstiem, kupolveidīgiem griestiem. Labajā spārnā ir paplašinājums, kuru uzskata par Velna Skābuma Ķērnes vietu, kur, steigā projām bēgot, aizķērās velna kāja, Skābuma Ķērne apgāzās un izlija, pēc tam avots sāka tecēt lejā pie Salacas un tur plūst vēl šodien.

Bet Skābuma Ķērnes izmēri neatbilda Latvijas alu kritērijiem. Tā vairāk atgādināja nelielu 2 m platu, 2,6 m augstu un 2,6 m dziļu nišu, kurā izplūda avota strauts.

Seno kulta vietu pētnieks arheologs Juris Urtāns 1984. gadā velna miteklī sāka arheoloģiskos izrakumus. Viņš ierakās alas ieejā līdz trīs metru dziļumam. Agrāko alas grīdu arheologi vēl nebija sasnieguši un arī nekādas upurēšanai atstātas senlietas nebija atraduši. Mazsalacas mežrūpniecības saimniecības galvenais mežzinis Vilis Krūmiņš aizliedza izrakumus turpināt, motivēdams savu aizliegumu ar ģeoloģiskā dabas pieminekļa konservatīvo režīmu.

1992. gada 28. augustā kopā ar Ansi Opmani noteicām avota debitu – 2,2 litri sekundē. Tad sākām Skābuma Ķērnes avota tīrīšanu. Strauta gultne bija aizaugusi ne tikai ar biezu upes palu dūņu kārtu, laika gaitā tajā bija sakrājies arī vesels lērums sprunguļu un žagaru. Ar rokām no avota gultnes izvilkām gan noglumējušus kokus, gan sasistas pudeles, stikla lauskas un vecas konservu kārbas.

Skābuma Ķērnes avotiņš uz mūsu palīdzību reaģēja kā dzīva būtne. Vispirms no pazemes dziļuma nāca dobji un skaļi guldzieni, it kā avots rīstītos. Jo vairāk mēs iztīrījām strauta gultni, jo plašāka vērās avota mute. Tad pēkšņi avots iedziedājās ar tik dzidrām zvanu mēlēm, ka mēs visi iztrūkāmies, it kā tās būtu nevis pazemes, bet pašas debesu balsis. Skanēja visa Salacas mala. Tur lalināja pazemes ūdenskritums. Steidzīgie ūdeņi sev līdzi uz gaismu nesa vizošus smilšu graudus veselām saujām. Smilšu viļņos spīdēja zelta ripiņas – padomju kapeikas, kas samestas Skābuma Ķērnē. Mēs atradām pāris simtus tādu monētu. Avots dāvāja mums arī daudz vērtīgāku lietu – smagus, melnus, neparasti biezus 390 miljonus gadu vecus devona laikmeta bruņzivju gabalus. Tos avots bija sakrājis no Burtnieku svītas smilšakmeņiem. Iekams nogūlās Velna klinšu ieži, šeit peldēja divus trīs metrus garas bruņzivis ar centimetru biezām kaula bruņām kā smagas, neveiklas zemūdenes.

 

Ogles. Tas nevar būt!

Kad divas dienas tā bijām strādājuši, Ansis Opmanis vilka hidrotērpu un rāpus devās pretī pazemes straumei. Kad alas griesti skāra viņa muguru, Ansis pa ledaino avota ūdeni tālāk līda uz vēdera. Alas griesti bija melni kā skurstenis. Varbūt tā ir kāda ķērpju suga, kas spējusi dzīvot šādos tik ekstremālos apstākļos. Nosalis un pārsalis Ansis pāris stundu šaurajā alas tunelī strādāja ar kompasu, mērlenti un auklām, lai veiktu smalku un precīzu alas uzmērījumu. Pavisam Skābuma Ķērnes alas garums iznāca 20 metru. Ap vidu alai ir neliels atzarojums un tāds griestu paaugstinājums, ka var piecelties tupus. Bet tad nāca pats neticamākais – šajā paplašinājumā Ansis atrada izdegušas koka ogles! Devona smilšakmeņos, kas nogūlušies pirms 380 miljoniem gadu kopā ar bruņzivju atliekām, ogļu nevar būt. To atrašanās šādā pazemes vietā nav izskaidrojama. Pēc mirkļa arī pats savām acīm ieraudzīju melno brīnumu. Bieži domāju, kāds ir šā neticamā atraduma atminējums.

Abas alas – gan Velna Kambaris, gan Skābuma Ķērne – un lielā iedobe augšējās alas priekšā atrodas aptuveni viena virs otras. Kāpēc Velna Pagrabs ir novietojies nesaprotami augstu (15 m) virs upes līmeņa? Jau 1876. gadā pie Velna Pagraba arheoloģiskos izrakumus esot veicis K. G. Zīvers, uziedams kultūrslāni ar pelniem. Velna Pagraba priekšā atrodas liela ieplaka, kas ir daudz plašāka par alu. Patiesībā tā ir milzīga sufozijas kritene 37 x 25 m un 5 m dziļa. Tas nozīmē, ka senāk šeit bijuši pazemes tukšumi, kas pārsniedza pat Gūtmaņalas tilpumu. Tagadējais Velna Pagrabs ir tikai neliela atlieka, kas vēl saglabājusies no kādreiz daudz varenākas alas. Vecās alas grīda atradās dziļi lejā, tuvu Salacas līmenim. Ja arī senie līvi vai citi toreizējie iedzīvotāji savus upuru ziedojumus būtu atstājuši kādreiz lielās alas sānu zarā, virs kura tagad rakās J. Urtāns, viņam būtu jātiek līdz 15 m dziļumam, lai sasniegtu sākotnējās alas grīdu.

 

Kā ala cēlās uz augšu

 SkabKerne5013

Tagad Mazsalacas Velna Pagrabā staigājam augstu virs senās alas griestiem. Kā tas iespējams? Izsekosim alas attīstības vēsturei! Avots smilšakmeņos bija izskalojis lielu alu un tecēja gar tās sāniem kā tagad Gūtmaņalā vai Inčukalna Velnalā. Irdenie Burtnieku svītas smilšakmeņi plašās griestu velves nevarēja ilgi noturēt. No tām arvien gāzās lielāki un mazāki nobrukumi. Alas griesti cēlās uz augšu, pakāpeniski tiem līdzi arī alas grīda (sufozijas procesi parasti notiek ilgā laika posmā ar nelieliem smilš-akmeņu nobrukumiem). Tā pazemes tukšums gadsimtos un gadu tūkstošos pārvietojās uz augšu, līdz Neļķu klinšu augšpusē sasniedza stingrāk sacementējušos, noturīgākos smilšakmeņus, kas nu jau vismaz pāris gadsimtus notur tagadējā Velna Pagraba griestus. Daudz lielākā alas daļa priekšpusē sen sabrukusi. Pilnīgi iespējams, ka līvi turpināja savas rituālās izdarības un upurēšanu arī tad, kad visa ala bija pacēlusies krietni augstāk. Tādā gadījumā pirmie arheoloģiskie atradumi varēja parādīties daudz agrāk, iekams vēl tiek sasniegta senās alas grīda ar visvecākajiem ziedojumiem.

Tagadējā Skābuma Ķērne ir senā avota jaunais ceļš. To apliecina koka ogles, ko mums atklāja avots. Kā jau teikā sacīts – apgāztā Skābumķērne izplūst no augšas. Dziļajā pazemē avots saglabājis apmēram to pašu veco ceļu, plūst pāri seno līvu vai vēl senāku iedzīvotāju upuru ugunskuru vietām, un avota straumīte iznes dienas gaismā ogles kā vēstuli, kā ziņojumu no tūkstoš gadu senas pagātnes.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+