Mobilā versija
+0.2°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
11. septembris, 2014
Drukāt

Lielākie cīnītāji ir mazie cilvēki
. Saruna ar aktieri Kristianu Kareļinu (2)

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Latvijas Nacionālā teātra jaunās sezonas pirmā pirmizrāde – komunisma idejas apoloģēta Vladimira Majakovska luga „Blakts” ir vīzija par sociālistiskas valsts ideālo esamību, šajā gadījumā – kāda no pagātnes atceļojuša, vienkārša strādnieka dzīvē. Sastopot galvenās lomas tēlotāju, aktieri Kristianu Kareļinu, top skaidrs, ka režisors Dāvis Auškāps trāpīgāk izvēlēties nevarēja. Kristianu gribēdams neuzrunāsi ar „jūs” – tiešs, smaidīgs un gatavs baudīt dzīvi un teātri pilniem malkiem.

Lai arī oficiāli ārštata, aktieris Kristians Kareļins Nacionālo teātri sauc par savu. Šeit kādreiz strādājusi viņa vecmāmiņa, aktrise Vera Selga, kādu brīdi, paralēli studijām, teātrī kā rekvizitore strādājusi arī mamma. „Grozījos te jau bērnībā. Mīļākā izrāde bija „Bagātību sala”, ko redzēju vairāk nekā desmit reižu, un tā palikusi atmiņā kā viens no spilgtākajiem bērnības iespaidiem.” Aktieris pasmaida – no viņa „teātra saknēm” gan visādi mēģinājis izmukt – izmēģinājis pat futbola spēli, tomēr sagadījies, ka atkal nonācis tepat. Šobrīd viņš enerģiski saka – „Priecājos, ka ir darbiņš, un galvenais, ka man un teātrim ir abpusēja sapratne.”

Jaunajam aktierim patiesībā jau iekrājusies vērā ņemama skatuves pieredze dažādās skatuves telpās – “Dirty deal teatro” („Izlaistie”, 2012), Ģertrūdes ielas teātrī („Lielais testaments”, 2012), Rīgas Bērnu un jauniešu muzikālajā teātrī („Klase”, „Kraukšķītis”), Nacionālais teātrī („Makbets”, šobrīd repertuārā esošās „Sudraba slidas”, „Leo. Pēdējā bohēma”, „Parīzes dievmātes katedrāle”, „Sarkangalvīte un vilks”, „Divu kungu kalps”), Liepājas teātrī („Precējies nav miris”) un arī Latvijas Nacionālajā operā, kurā viņa, teicēja, balss skanēja bērnu izrādē „Mūzikas skaņas”. Vien retais zina, ka Kristians jau paguvis iemēģināt roku arī operas režijā, būdams režisora asistents Viesturam Kairišam, veidojot “Nībelungu gredzenus”, Dmitrijam Bertmanam izrādē “Toska” un Andrejam Žagaram izradē “Pīķa dāma”. Režiju izglītības apmaiņas programmā pastudējis arī Velsā. “Aizsūtīja stažēties Da Vinči programmas ietvaros. Tolaik izrādē bija pamatīgs krievu solistu ansamblis. Viņa brīnījās – tik jauns, man bija 19 vai 20 gadu, bet zina krievu valodu!”

Režijas ceļu Kristiāns gan nav turpinājis. „Kaut kā sakrita, aizgāju tomēr uz aktieriem. Varbūt nobiedēja iespēja rakstīt sarežģīto „eksplikāciju”, stājoties režisoros,” kārtējo joku plēš Kristians. Aktiermākslā skolojies savstarpēji ļoti atšķirīgu meistaru vadībā – viņa aktieru kursa vadītāji bija vecmeistars Edmunds Freibergs, teātra revolucionārs Regnārs Vaivars un režisore Anna Eižvertiņa. „Ļoti interesants salikums. Forši bija tad, kad nāca sesija, paralēli notika mēģinājumi pie viena, otra, trešā meistara, bet katram – savs skatījums. Tur iemācījos ātri pārslēgties no vienas aktiermākslas pieejas uz citu. Ļoti svarīgi tajā virpulī ir spēja saglabāt veselo saprātu.”

Aktieris smejas, lai cik dīvaini tas nebūtu, veselo saprātu, mainot lomas uz skatuves, izdodoties saglabāt, pateicoties viņa nodarbei ārpus teātra – muzicēšanai viņa un draugu, aktieru kursa studentu, kopīgi dibinātajā grupā „Gapoljeri”, kas uz pašmāju mūzikas skatuves pēdējos gadus guvusi visai plašu atpazīstamību. Un būšanu par grupas līderi Kristians neuztver kā kārtējo lomu – puiši dzied pašu radītas lipīgas melodijas ar nereti sadzīvē „ieraudzītiem”, āķīgiem tekstiem. Bet grupas nosaukums ir maķenīt joks – patiesībā nevienā valodā šī vārda tulkojumu neatradīsit. Bet skan taču labi!

„Bija komunālais dzīvoklis, kur pulcējas draugi, bija kursabiedri, un, protams, ģitāra. Sākām spēlēt, darīt kaut kādu pilnīgi savu lietu. Paši rakstām, paši taisām. Man šķiet, „Gapoljeros” ieguvu pārliecību par sevi. Te var maukt visu. Nav ne bremžu, ne robežu. Forša atslodze. Kopā ar Kasparu Aniņu, Arti Drozdovu sanākam uz mēģinājumiem, tas ir īstākais kūrorts. Sanatorija. Gapoljeri ir mūsu „Vaivari””.

Aktieris atzīst, muzikālo izglītību tā arī nav ieguvis. „Bērnībā gāju „dārziņskolas” sagatavošanā, tomēr mani nesakrita uzskati ar klavieru skolotājas viedokli, jo man šķita, ka izmantot piekto pirkstu ir pretdabiski. Ar to arī noslēdzās mana profesionālā mūziķa karjera,” joko Kristiāns. Šobrīd viņš ir galvenais Gapoljeru dziesmu tekstu un muzikālo ideju motors. „Tu ej pa ielu, kaut ko iedungo telefonā. Pēc kāda laika paklausies, parādi džekiem, jā, ir „okei”, taisām! Ko redzu, par to dziedu. Impulsu apkārt ir daudz.”

Tikko „Gapoljeri” laida klajā viņu pirmās dziesmas „Fetaki” jeb „Muskuļu ārija” pirmo ierakstu. „Dziesma ir par nespēju sev atteikt,” ar absolūti nopietnu sejas izteiksmi maķenīt dziesmas ironisko tekstu skaidro Kristians. Cik nav tādu cilvēku, kas veselu gadu „rīt” solās, piemēram, sākt skriet no rītdienas. It kā vajadzētu paskriet, pasportot, bet … Sporta zāles taču ir vispilnākās mēnesi pēc jaunā gada, kad visi sev dod jaunas dzīves solījumus. Jā, daļēji tas ir arī par mani, tikai aktieri laikam solījumus dod sezonas sākumā,” piekrīt aktieris. „Nav jau tā, ka es uz lapiņas pierakstītu darāmās lietas, bet jā, ir kaut kādas lietas, par kurām pastiprināti jāpiedomā, par kurām zinu – tās vajadzētu pamainīt.”

„Gapoljeri” tiek aicināti spēlēt dzejas dienās, „Baltajā naktī”, pasākumā pret narkotikām, un Eirovīzijas Nacionālās atlases konkursa koncertā – kā viesi. Tur gada sākumā viņi uzstājās, ieskandinot pašdarinātus instrumentiem, aizlienētus no Nacionālā teātra izrādes „Divu kungu kalps”. Starp citu, vismaz tikpat muzikāla būs arī šobrīd intensīvi teātrī mēģinātā izrāde ar Eirodziesmai radniecīgu nosaukumu „Eiro-vīzija” jeb „Šengenas zonas spožums un posts”. Tā top kopā ar lietuviešu režisoru Vidu Bereiki, pirmizrāde gaidāma 22. oktobrī. „Nedaudz pieskarsimies arī Eirovīzijai, tomēr tā drīzāk būs par Eiropas vīziju. Nedaudz paskatīsimies no malas uz to, cik mēs, eiropieši, esam vienoti. Pašlaik spēlējam materiālu, taisām dziesmas. Teātrī šobrīd ir īsta muzikālā fabrika – no rīta līdz vakaram. Ir lieliska kompānija – Jānis Vimba, Zane Dombrovska, Raimonds Celms, Kārlis Krūmiņš un Sanita Pušpure. Mans uzdevums mūsu „eiro-vīzijā” būs prezentēt Vāciju, Poliju, arī Krieviju. Ar savām dziesmām. Ālējamies. Kas no tā visa galā sanāks, vēl nemāku teikt, bet baidos, ka būs labi.”

Lai gan jokdara tēls aktierim vai uz pieres rakstīts, Kristiāns spriež, ka teātrī labākās esot tās lomas, kurās sevi „jālauž”.”Tajā visā teātra lietā esmu iekšā salīdzinoši neilgu laiku, tāpēc grūti spriest, kādas lomas man patīk labāk. Labi ir tad, ja patīk. Ja ir azarts darboties. Griba darboties.”

Šīs sezonas Nacionālā teātra pirmajā pirmizrādē – jaunā režisora Dāvja Auškāpa iestudētajā un komunisma idejas apoloģēta Majakovska radītajā lugā „Blakts” – Kristianam ir galvenā varoņa, vienkāršā strādnieka Prisipkina loma. Viņa kāzu mielastā notiek negadījums – sākas ugunsgrēks. Kad pēc 50 gadiem celtnieki atrod aizgruvušu pagrabu, tajā atrod ledus klucī iesalušu cilvēku.

„Majakovskis uzrakstīja savu vīziju par komunismu. Reizē viņš varbūt smalki brīdināja par šo sociālistisko, komunistisko ideālu. Mans Prisipkins ir vienkāršs cilvēks, kas cīnījās revolūcijā. Lielākie cīnītāji taču ir mazie cilvēki, kuri cer, ka pēc šīm pārmaiņām viņiem būs labāk. Bet labāk nav, jo apakšējos pārmaiņas īpaši neskar. Izrāde ir tāsts ir par mazo cilvēku šajā nākotnes sabiedrībā. Varbūt reizēm rupju, tiešu, bet īsteni dzīvu! Taču perfektā, lieliskā, jaukā nākotnes sabiedrība viņu uztver kā tādu augoni!”

„Materiāls ir ļoti daudzslāņains. Ar kolēģiem runājām – katrs tajā nolasa kaut ko citu. Domāju, katram skatītājam šis darbs ieslēgs tieši viņam vajadzīgos impulsus, par kuriem padomāt. Protams, varbūt kādu neuzrunās nemaz. Man nepatīk apzīmējumi „laba izrāde” vai „slikta izrāde”. Ir nopeltas izrādes, kuras man nez kāpēc ārkārtīgi patīk, un ir izslavētas, kuras mani pilnīgi neskar. Teātris ir subjektīva māksla. Aktieri ir kā terapeiti, kas rāda priekšā bildītes skatītājiem, un katrs no viņiem savā bildītē redz to, ko viņš vēlas. Šajā gadījumā bija forši sastrādāties ar Dāvi Auškāpu – lugas materiāla mālu visi kopā „mīcījām” jau pavasarī, jūnijā parādījām to kā Dāvja diplomdarbu.”

Kristians kļūst domīgs – droši vien arī viņš gribētu pamēģināt, kā būtu dzīvot pēc 50 gadiem. „Bet ar iespēju vienmēr atgriezties! Pieļauju, ka pēc 50 gadiem šeit būs apvienotas Baltijas valstis. Bet Latvija nepazudīs. Mēs te diesim un dziedāsim, un Dziesmu svētku repertuārā nāks klāt vēl daudz labu dziesmu. Mūs ar Gapoljeriem pēc 50 gadiem redzu kā tādus tēvocīšus izpildām mūsu dziesmas. Tādi kā „Greizais ratiņš” laikam gan nebūsim, iesim paši savu ceļu,”

Pievienot komentāru

Komentāri (2)

  1. Paldies par rakstu, tomēr nākamo veidojot, rosinu pārlasīt – tekstā vairākas drukas kļūdas, atkārtojas/iztrūkst vārdi, utt. Lai veicas!

    • Piekrītu ,ka visos preses izdevumos gadās pareizrakstības un neuzmanības kļūdas,kas kaitina.Esmu dzirdējusi ,ka trūkstot līdzekļu ,korektoru darbam .Tikai tā ir necieņa pret lasītāju ,arī, galvenokārt, pret pašām izdevniecībām.Ka tik ātrāk un uz priekšu !Man pat neērti nosūtīt @ vēstuli ,ja neesmu pārlasījusi .

Latvijas simtgades svinības kopumā izmaksās 60 miljonus eiro (2)Kopējais Latvijas simtgades svinību pasākumu finansējums 2017.-2021. gadā indikatīvi varētu sasniegt 59 075 947 eiro, liecina Kultūras ministrijas (KM) informatīvais ziņojums par Latvijas simtgades svinību pasākumu plānu 2017.-2021. gadam, kuru nākamnedēļ izskatīs valdībā.
Draugiem Facebook Twitter Google+