Kultūra
Kultūrpolitika

Krista Burāne: Cilvēku lielāko daļu apmierina verdziska eksistence 16


Krista Burāne
Krista Burāne
Foto – Timurs Subhankulovs

No piektdienas, 3. novembra, kinoteātrī “Splendid Palace”, no 6. novembra – Cēsīs un pēc tam arī citur Latvijā sāks demonstrēt Kristas Burānes dokumentālo filmu “Pasaka par tukšo telpu”, kuras galvenais varonis ir leģendārais scenogrāfs Andris Freibergs.

– Šī filma noslēdz jūsu triju filmu ciklu, kas veltītas latviešu teātra personībām. Oļgerts Kroders, Māra Ķimele, Andris Freibergs. Kādēļ tieši viņi, kas šiem trim meistariem kopīgs?

K. Burāne: – Tās bija 2007. gada beigas, kad mēs ar Mārtiņu Eihi nolēmām veidot filmu par Kroderu, jo viņš 2008. gada sākumā gatavojās ceturto reizi iestudēt izrādi “Hamlets”. Tad arī radās doma, ka jāveido triloģija, un tas, ka es gribētu sarunāties arī ar Māru Ķimeli un An­dri Freibergu, bija skaidrs pašā sākumā. Arī – tēmas, par kurām gribēju runāt ar šo personību palīdzību – vientulība, mīlestība un nāve, tāpat – tas, ka neveidosim klasiskas portretfilmas, jo šo darbu ļoti mērķtiecīgi un labi dara, piemēram, Latvijas Televīzija.

– Vai pareizi saprotu, ka Andris Freibergs filmā it kā pats veido savas dzīves scenogrāfiju?

– Jā, viņš uz skatuves veido savu pašportretu. Bija vairāki iemesli, kādēļ piedāvāju viņam šādu māksliniecisku risinājumu: ja es sekotu līdzi viņa darbam pie kāda aktuāla iestudējuma, tas man liktu pakļauties Freiberga un režisora attiecībām, bet es vēlējos saprast, kas notiek aiz redzamā teātra tapšanas procesa, aizskatuvē, ar meistariem, kas palīdz scenogrāfam risināt viņa uzdevumus, kā strādā neredzamo darbinieku fronte, kas ar scenogrāfu ļoti cieši saistīta un bez kuras izrāde nebūtu iespējama. Un es arī gribēju piedāvāt Andrim unikālu iespēju pašam kļūt par režisoru, pašam domāt par izrādi, kuras nosaukums ir “Andris Freibergs”, un radīt to ar viņa instrumentiem, ar viņa amatu un mākslu, uzbūvēt pašam sevi, ļaujot skatītājam ļoti tiešā veidā vērot viņa pašrefleksiju un viņu pašu darbībā.

– Vai varat atklāt, kā tas notika tīri tehniski?

– Bija diezgan ilgs sagatavošanās periods, kurā apspriedām idejas, kas tieši uz skatuves varētu atrasties, kā izrāde varētu norisēt. Sākumā mēs nedomājām par skatuvi, bet apsvērām telpu daudz atvērtākā nozīmē, bija doma, ka Andris Freibergs varētu ienest dažāda mēroga maketus citās publiskās telpās – bērnudārzā, pansionātā vai jūras krastā –, un tad skatīties, kas notiek ar viņa maketu cilvēku ietekmē. Tomēr Andra gala risinājums bija skatuve, jo tā ir viņa dzīves telpa. Viņš nolēma izmantot visas skatuves iespējas un būvēt sevi ar skatuves palīdzību. Sākās viss ar skicēm, tad tika sarunāti skatuves meistari, kas viņam palīdzēs, Operas vadība mūs atbalstīja, un mēs divas dienas to visu uz Operas skatuves būvējām.

– Vai šīs filmas mainījušas, ietekmējušas arī jūs pašu?

– Gatavošanās katrai no tām ilga vismaz pusgadu, pat gadu, tādējādi uzzināju ļoti daudz faktu par saviem varoņiem. Protams, arī pati esmu šajā laikā mainījusies, jo tie ir astoņi gadi manā dzīvē. “Piektais Hamlets” bija mana debijas filma, tieši tās dēļ nolēmu iestāties LKA Audiovizuālajā nodaļā, jo nolēmu, ka kino ir tas, ko es gribētu darīt tālāk.

– Tā ir praktiskā puse, bet no filozofiskā viedokļa?

– Šobrīd jūtu, ka esmu sev atbildējusi uz jautājumiem, kas man bija radušies par vientulību, mīlestību un nāvi. Protams, ir skaidrs, ka pēc kāda laika man atkal šie jautājumi radīsies no jauna. Taču būtiskākā lieta, manuprāt, ir, ka es no visām trim šīm personībām esmu iemācījusies vēl vairāk nebaidīties un iet līdz galam tajā, ko esmu iecerējusi. Būt maksimālam prasībās pret sevi un pret cilvēkiem, ar kuriem kopā strādā, varbūt pat nebaidīties būt nejaukam, asam. Kā Māras filmā teica Ilmārs Blumbergs, “labs mākslinieks nevar būt labs cilvēks”. Viņš nevar iztapt visiem, viņam jāiet uz mērķi, kas viņam ir svarīgs, un maksimāli sevi jāziedo tā sasniegšanai, prasot šo atdevi arī no pārējiem.

– Filmas anotācijā sakāt, ka teātris ir pēdējā humānā telpa. Kādēļ tā?

– Jēdziens aizgūts no angļu teātra zinātnieka Alana Rīda, un Latvijas kontekstā tas izskanēja vienā no pēdējiem festivāliem “Homo Novus”, kad Gundega Laiviņa bija izveidojusi latviešu mākslinieku darbu izlasi. Tajā bija iekļauti 11 latviešu mākslinieku darbi, kas bija izstādīti fon Stricka villā, un kopējā tēma bija “Pēdējā humānā telpa”. Es šim konceptam ļoti piekritu, tādēļ turpinu to lietot. Mums ar Mārtiņu Eihi bija darbs “Bez vēsts pazudušie”, kas arī stāstīja par teātra un atmiņas attiecībām, par to, cik tā ir gaistoša, pārejoša māksla, jo teātris dzīvo brīdī, kad notiek izrāde, enerģijas un domu apmaiņa starp aktieriem un skatītāju, un tad vēl to īso mirkli, kamēr izrāde saglabājas skatītāja atmiņā. Teātris ir pēdējā humānā telpa, jo tā ir gandrīz vienīgā no mākslām, kura notiek dzīvā sarunā, klātesamībā ar skatītāju. Citos māk­slas veidos šī saruna notiek ar kāda medija starpniecību. Teātris ir saruna par ideāliem, cerībām, par to, kas mums svarīgs, par vērtībām. Un tā ir pēdējā publiskā telpa, jo gandrīz visas pārējās mums apkārt kļuvušas par ekonomiskajām zonām, kurās mēs vienkārši tērējam vai pelnām naudu…

– Patiesībā arī sociālajos tīklos, atkarībā no tā, kādi cilvēki ap tevi sapulcējušies, notiek diskusija par vērtībām, dzīves jēgu…

– Jā, bet tur nav dzīvās cilvēku klātbūtnes, un tēmu loks ļoti atkarīgs no burbuļa, kurā esi. Ir taču telpas, kurās runā par pilnīgi citām interesēm un to, kā cīnīties pret koku masveidīgu izciršanu pilsētās un Latvijas mežos, vai par to, kā veidot sabiedrību, kura aktīvi iesaistās un mēģina ietekmēt antidemokrātisku likumu pieņemšanas procesus. Ir taču cilvēki, kuri sociālajos tīklos norobežojas kaķu vai modes grupās un izvēlas neredzēt to, kas notiek apkārt.

Ārkārtīgi būtiski, ka teātrī ir mākslinieks, kurš ar savu darbu rāda, ko viņš domā, kas viņam svarīgi, un nebaidās savas šaubas un jautājumus padarīt publiskus, tādējādi demonstrējot, kas ir drosme un kas – brīvība runāt. Tādēļ teātris ir tik ārkārtīgi svarīgs, faktiski viens no pēdējiem bastioniem, kurā sabiedrība var mācīties teikt, ko domā. Jo mēs dzīvojam laikā, kad cilvēki ārkārtīgi baidās būt paši un aizstāvēt savus uzskatus demokrātiskā, atklātā un humānā formā.

Viens no svaigākajiem piemēriem ir raidījuma “Aizliegtais paņēmiens” pētījums par “Tokyo City” nelegālajām algām. Šokējošākā un vienlaikus arī paredzamākā lieta bija pārējo restorāna strādnieku reakcija brīdī, kad viņi uzzināja, ka trauku mazgātāja ir centusies aizstāvēt viņu tiesības un organizējusi piketus. Tad viņi nevis nostājās blakus šai meitenei, kas būtu normāla, cilvēciska reakcija, bet novērsās. Tas parāda, ka diemžēl cilvēku lielāko daļu apmierina verdziska eksistence. Tādēļ teātris, kurš rāda, ka brīvība ir iespējama, ir ļoti svarīga brīvas un veselīgas sabiedrības sastāvdaļa.

– Vēsturiski skatoties, drosmīgo cilvēku vienmēr bijis mazāk…

– Bet mēs šobrīd dzīvojam brīvā valstī, kur nevienu nesoda par viņa uzskatiem. Pie mums nav kā Krievijā, kur mākslinieku var apcietināt, melīgi apsūdzēt un turēt ieslodzītu tikai par viņa uzskatiem kā šobrīd režisoru Kirilu Serebreņņikovu un viņa komandu. Joprojām dzīvojam valstī, kurā brīvība ir iespējama. Bet, ja parādīsim, ka mums tā nav vajadzīga, tad ir tikai viens solis līdz tam, ka cilvēkus, kuri domā citādi, liks aiz restēm.

Manī nav nekāda optimisma, īpaši skatoties, kas notiek kaimiņvalstīs – Polijā un turpat netālu Ungārijā. Tas ir process, kurš sistemātiski, mērķtiecīgi un ar sekmēm mazina cilvēku brīvību. Mums pret to jācīnās, bet, lai to darītu, vispirms tas jāapzinās, ir jābūt cilvēkiem, kas par to runā. Māksliniekiem ir šī brīvība. Un, ja tu šo iespēju neizmanto, tas ir noziegums.

– Vai atceraties brīdi, kad izlēmāt piedalīties procesos aktīvi, aizstāvēt šo brīvības telpu?

– Es neatceros tādu brīdi, bet mani pusaudža gadi sakrita ar laiku, kad cilvēki Padomju Savienībā sāka runāt atklātāk par vēstures tēmām, par kurām līdz tam bija jāklusē. Liela nozīme droši vien bija arī tam, ka mana ģimene bija saistīta ar teātri, māk­slu, un es kopš mazotnes esmu piedzīvojusi, ka māksla ir formāts, kurā cilvēks var būt brīvs. Īpaši padomju laikā, kad ar tās palīdzību daudz kas tika pateikts starp rindiņām. Man bija laba latviešu valodas skolotāja, daudz skatījos izrādes, gāju uz izstādēm, man bija brīnišķīga draugu kompānija, ar kuru kopā lasījām dzeju. Mēs bijām aktīvi, un es vienkārši turpinu tāda būt. Arī tad, kad studēju filozofiju, izvēlējos pētīt filozofiju bērniem un izglītību kā pirmo un svarīgāko sistēmu, ar kuras palīdzību mācīt domāt un pretoties manipulācijām ar sevi, pretoties tam, ja kāds vēlas tevi izmantot. Visas manas profesionālās izvēles vienmēr bijušas saistītas ar brīvas sabiedrības veidošanas iespējām.

– Un šobrīd filmā līdzdarbojas jūsu dēls, tā jau ir nākamā paaudze, kas ievil­kta mākslā…

– Jā, šī ir otrā filma, kurā Toms ir animāciju mākslinieks, un esmu patiesi lepna par viņa darbu. Arī ar meitu Lailu mums ir kopīgi darbi – viņa ir veidojusi dramaturģiju manām dokumentālajām izrādēm “Ceļu kartes”, “Robežas” un “Cietoksnis”. Esmu jautājusi meitai, kādēļ viņa izvēlējās mākslu, jo ar labām sekmēm beidza 1. ģimnāziju, viņai lieliski padevās fizika. Viņa man atjautāja: “Vai tad man bija cita izvēle?” Tas ir liels prieks un laime, ka varu būt kopā ar saviem bērniem, iepazīstot pasauli un radot daļu no tās.

Galerijas nosaukums

 

RADOŠĀ VIZĪTKARTE

KRISTA BURĀNE (1971)

* Režisore, dramaturģe un starpdisciplināru mākslas projektu autore.

* Kopš 2007. gada kopā ar režisoru Mārtiņu Eihi vada radošo apvienību “Nomadi”.

* Veidojusi starpdisciplināros mākslas projektus “Sniegavīru randezvous” (2007), “Pasakas par bezmiegu” (2008), “Rīgas Raganas” (2009), “Pelēkā asfalta stāsti” (2010).

Saistītie raksti

* Kā dramaturģe un režisore kopā ar M. Eihi veidojusi izrādes “Kauja pie…” Liepājas teātrī (2009) un “Vasaras sala” (2010), “Ziemas māja” (2014), kuras nominētas “Spēlmaņu nakts” balvai.

* 2009. gadā tapusi dokumentālā filma par režisoru Oļģertu Kroderu “Piektais Hamlets” (nominēta “Lielā Kristapa” balvai par labāko debiju un labāko īsmetrāžas filmu), tajā pašā gadā bijusi scenārija autore un montāžas režisore dokumentālajai filmai “Bēgums” (balva par labāko pilnmetrāžas dokumentālo filmu), 2014. gadā filma par Māru Ķimeli “Māra” (nominēta “Lielā Kristapa” balvai kā labākā pilnmetrāžas filma un par labāko režiju).

LA.lv