Mobilā versija
-2.6°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
10. maijs, 2016
Drukāt

Uldis Šmits: Kurš Latvijā gatavs Valtera idejisko mantojumu pārņemt un aizstāvēt? (2)

Foto - J. BokumsFoto - J. Bokums

Miķelis Valters

Pārāk reti atceramies cilvēkus, kuru prātos radās Latvijas valsts ideja, lai gan daudzas viņu domas, ja lietojam ierasto standartfrāzi, nav zaudējušas aktualitāti arī mūsdienās. Un varbūt īpaši Miķeļa Valtera kādreiz sacītais un rakstītais. Arī, protams, darītais, jo viņš bija viens no ievērojamākajiem Latvijas neatkarības iedzīvinātājiem. Tāpēc 4. maijā Liepājā atklātā Miķelim Valteram veltītā izstāde varētu būt labs iemesls, lai mūsu politiķi un mēs visi šo to vairāk no viņa mantojuma pasmeltu. Īstenībā Miķeļa Valtera atcerei ir piemērots ikviens Latvijai svarīgs datums, ieskaitot 9. maiju, proti, Robēra Šūmana deklarācijas gadskārtu. Jo Miķelis Valters, var sacīt, ir arī mūžīgais Eiropas cilvēks Latvijā.

Vispirms savas pieredzes dēļ. Kā jau daudzi Latvijas un visas Eiropas intelektuāļi, tajā skaitā no latviešu strādniecības nākušais slavenais liepājnieks un strādnieku kustības aktīvists un vadītājs, saskatīja pasaules problēmu risinājumu sociāldemokrātijas koncepcijās, un šajā sakarā ir atzīmējams viņa 1903. gadā sacerētais raksts Latviešu sociāldemokrātu savienības izdevumā “Proletariets” ar nosaukumu “Patvaldību nost, Krieviju nost!”. Nosaukums ir zīmīgs, bet laikmeta garam atbilstošs, tāpēc velti tajā meklēt kādu īpašu rusofobiju, kas tagad dažiem rēgojas itin visur. (Publicists, dzejnieks un jurists Valters augstu vērtēja krievu progresīvos domātājus. Būdams politiskā bēgļa gaitās, viņš Cīrihes universitātē aizstāvēja doktora disertāciju par Tolstoja uzskatiem.) Galvenais bija “Patvaldību nost!”, pieļaujot, ka nākotnes demokrātiskā Krievija latviešiem atvēlēs tiem pienākošās pašnoteikšanās tiesības un plašu autonomiju. Pēc 1917. gada Februāra revolūcijas šīs cerības sabruka. Miķelis Valters atstāja kreiso nometni un kļuva par vienu no Zemnieku savienības dibinātājiem un 1918. gada novembrī pasludinātās valsts pamatlicējiem, arī pirmo iekšlietu ministru un Aizsargu organizācijas veidotāju, kad neatkarības aizstāvju nebija pārāk daudz…

Pēc cīņām par Latvijas juridisko atzīšanu un uzņemšanu Tautu Savienībā, kurās Valteram bija sava loma līdzās Zigfrīdam Annai Meierovicam, sekoja Valtera diplomāta karjera viņam tik labi pazīstamajā Vakareiropā. Karjera, kas, laikam ritot, mazliet sāka līdzināties goda izsūtījumam un noslēdzās Briselē, ko toreiz neuzskatīja par nozīmīgu starptautiskās dzīves centru. Dažādas domstarpības starp vecajiem draugiem Kārli Ulmani un Miķeli Valteru ir nomanāmas Valtera vēstulēs, kuras analizējis vēsturnieks Andrievs Ezergailis. Valteram bija iebildumi pret Rīgas piekopto Vilhelma Muntera iemiesoto “neitralizēšanās” ārpolitiku un vājo pretestību t. s. bāzu līgumam. Pēdējā vēstulē Ulmanim 1940. gada janvārī Valters atgādināja par viņa ierosināto “citu virzienu – brīvāku morāli politisku nostāju, lielāku pašcieņu, aktīvāku gatavošanos uz aizstāvēšanos, kopēju aizstāvēšanās cīņu ar Eiropas demokrātijām”.

Atliek vaicāt: kurš Latvijā ir gatavs Valtera idejisko mantojumu pārņemt un konsekventi aizstāvēt? Acīmredzot ne jau Saeimā kupli pārstāvētā “sociāldemokrātiskā partija”. ZZS, kuras pirmsvēlēšanu pastāvīgais premjerministra kandidāts ir viens no Kremļa ruporu iecienītākajiem “ekspertiem”? Eiropeiskā “Vienotība”, kura zaudē pilsoņu uzticību? Nacionālā apvienība, kuras biedru izteikumi reizēm rada iespaidu par nacionālās idejas sašaurinātu izpratni? Taču šis jautājums vairs neattiecas uz pagātnes atceri, bet šodienas politiku.

Pievienot komentāru

Komentāri (2)

  1. Miķelis Valters ir pelnījis, ka viņu neaizmirst. Patiess demokrāts, Latvijas neatkarības interešu aizstāvis, kurš grūtajos Otrtā pasaules kara sākuma gados aizstāvēja savu viedokli par Satversmes ātrāku atjaunošanu. Viņš uzskatīja par āprātu toreizējā sūtņa Berlīnē Krieviņa pausto viedokli “Mēs tagad atrodamies divu lielu kaimiņu aizsardzībā”. Viņš aizstāvēja viedokli, ka Baltijas valstu neitralitātes politika ir gan Berlīnes, gan Maskavas izspēlēta kārts, lai attālinātu Baltijas valstis no citām Eiropas demokrātijas valstīm. Un vēsture tikai apliecina šīs nostājas pareizību. Abām agresorvalstīm bija savas intereses, nepieļaut Baltijas valstu vienotību, lai vēlāk tās varētu okupēt. Bet kurš politiskais spēks būs tas, kas pārņems patiesā demokrāta idejisko mantojumu un virzīs tās? Vai to spēs veikt LZS?

    • Vēsture apliecināja Eiropas demokrātiju patieso būtību – īpaši ar Polijas “uzmešanu” 1939.g. un Somijas
      “apčakarēšanu” 1940.g. K.Ulmaņa runa “Miers nav miegam” (10.02.1940.) skaidri apliecināja Latvijas nodomus būt kopā ar Eiropas demokrātijām, taču, ak, vai – Eiropas demokrātijas ciniski notirgoja Baltijas valstis Staļinam, jo neizdevās Hitleram:” ….Bailēs no Vācijas un Padomju Savienības Latvija centās paglābties „abzolūtā” neitralitātē. Arī tās territorija nebija sagatavota aizstāvēšanās kaŗam bez citu atbalsta, un tās robežas palika nenocietinātas. Latvijas valdību ietekmēja arī angļu slepenie iedrošinājumi garantijas nepieņemt. Tai nebija zināms, ka angļi centās atstāt Baltijas telpu brīvu cerībā, ka tur iesoļos vācu kaŗaspēks pavēršoties pret Padomju Krieviju, un abas lielās totalitārās varas noasiņos, Rietumu valstīm izejot sveikā. Šo rindu autors[E.Andersons] ir lasījis ņirdzības un nicinājuma pilnos angļu ārlietu ministra lorda Helifeksa teicienus, kas veltīti Baltijas valstīm. Latvijas valdība kopējās garantijas noraidīja. To pieņemšana varbūt būtu spiedusi Vāciju būt uzmanīgākai kaŗa forsēšanā ar Poliju un Rietumu valstīm. Dažus mēnešus vēlāk Latvija jutās spiesta pieņemt tikai Padomju Savienības garantijas.”
      Edgars Andersons :”DR. MIĶELIS VALTERS (1874-1968) – Jaunā Gaita nr. 69, 1968.

Atis Klimovičs: Kāpēc mūsu ģenerāļi klusē? (31)Katrs Latvijas iedzīvotājs būs kaut reizi dzirdējis kāda ārvalstu komentētāja vai militārā eksperta izteikumus par to, cik dienās uzbrukuma gadījumā sabrukšot Latvijas un tās kaimiņu aizsardzība.
Gata Šļūkas zīmējums
Gatis Šļūka. No elektrības cenām neatkarīgs slēpošanas kalns

Dažas Latvijas slēpošanas trases uzsāka sezonu jau novembra pirmajā pusē, kad uzsniga pirmais sniegs. Ja laika apstākļi turpmāk būs labvēlīgi, slēpotāji drīz atkal varētu atsākt ziemas sportošanu. Vienīgais sarūgtinājums, ka elektrības izmaksu pieauguma dēļ jāpaaugstina arī cenas. Daži uzņēmēji pat teikuši, ka elektrības izmaksas ir tik lielas, ka trase vispār jāslēdz.

Lasītāju aptauja
Kas vairo bažas par Latvijas drošību?
Draugiem Facebook Twitter Google+