Uldis Šmits: Kurš Latvijā gatavs Valtera idejisko mantojumu pārņemt un aizstāvēt? 2
Pārāk reti atceramies cilvēkus, kuru prātos radās Latvijas valsts ideja, lai gan daudzas viņu domas, ja lietojam ierasto standartfrāzi, nav zaudējušas aktualitāti arī mūsdienās. Un varbūt īpaši Miķeļa Valtera kādreiz sacītais un rakstītais. Arī, protams, darītais, jo viņš bija viens no ievērojamākajiem Latvijas neatkarības iedzīvinātājiem. Tāpēc 4. maijā Liepājā atklātā Miķelim Valteram veltītā izstāde varētu būt labs iemesls, lai mūsu politiķi un mēs visi šo to vairāk no viņa mantojuma pasmeltu. Īstenībā Miķeļa Valtera atcerei ir piemērots ikviens Latvijai svarīgs datums, ieskaitot 9. maiju, proti, Robēra Šūmana deklarācijas gadskārtu. Jo Miķelis Valters, var sacīt, ir arī mūžīgais Eiropas cilvēks Latvijā.
Vispirms savas pieredzes dēļ. Kā jau daudzi Latvijas un visas Eiropas intelektuāļi, tajā skaitā no latviešu strādniecības nākušais slavenais liepājnieks un strādnieku kustības aktīvists un vadītājs, saskatīja pasaules problēmu risinājumu sociāldemokrātijas koncepcijās, un šajā sakarā ir atzīmējams viņa 1903. gadā sacerētais raksts Latviešu sociāldemokrātu savienības izdevumā “Proletariets” ar nosaukumu “Patvaldību nost, Krieviju nost!”. Nosaukums ir zīmīgs, bet laikmeta garam atbilstošs, tāpēc velti tajā meklēt kādu īpašu rusofobiju, kas tagad dažiem rēgojas itin visur. (Publicists, dzejnieks un jurists Valters augstu vērtēja krievu progresīvos domātājus. Būdams politiskā bēgļa gaitās, viņš Cīrihes universitātē aizstāvēja doktora disertāciju par Tolstoja uzskatiem.) Galvenais bija “Patvaldību nost!”, pieļaujot, ka nākotnes demokrātiskā Krievija latviešiem atvēlēs tiem pienākošās pašnoteikšanās tiesības un plašu autonomiju. Pēc 1917. gada Februāra revolūcijas šīs cerības sabruka. Miķelis Valters atstāja kreiso nometni un kļuva par vienu no Zemnieku savienības dibinātājiem un 1918. gada novembrī pasludinātās valsts pamatlicējiem, arī pirmo iekšlietu ministru un Aizsargu organizācijas veidotāju, kad neatkarības aizstāvju nebija pārāk daudz…
Pēc cīņām par Latvijas juridisko atzīšanu un uzņemšanu Tautu Savienībā, kurās Valteram bija sava loma līdzās Zigfrīdam Annai Meierovicam, sekoja Valtera diplomāta karjera viņam tik labi pazīstamajā Vakareiropā. Karjera, kas, laikam ritot, mazliet sāka līdzināties goda izsūtījumam un noslēdzās Briselē, ko toreiz neuzskatīja par nozīmīgu starptautiskās dzīves centru. Dažādas domstarpības starp vecajiem draugiem Kārli Ulmani un Miķeli Valteru ir nomanāmas Valtera vēstulēs, kuras analizējis vēsturnieks Andrievs Ezergailis. Valteram bija iebildumi pret Rīgas piekopto Vilhelma Muntera iemiesoto “neitralizēšanās” ārpolitiku un vājo pretestību t. s. bāzu līgumam. Pēdējā vēstulē Ulmanim 1940. gada janvārī Valters atgādināja par viņa ierosināto “citu virzienu – brīvāku morāli politisku nostāju, lielāku pašcieņu, aktīvāku gatavošanos uz aizstāvēšanos, kopēju aizstāvēšanās cīņu ar Eiropas demokrātijām”.
Atliek vaicāt: kurš Latvijā ir gatavs Valtera idejisko mantojumu pārņemt un konsekventi aizstāvēt? Acīmredzot ne jau Saeimā kupli pārstāvētā “sociāldemokrātiskā partija”. ZZS, kuras pirmsvēlēšanu pastāvīgais premjerministra kandidāts ir viens no Kremļa ruporu iecienītākajiem “ekspertiem”? Eiropeiskā “Vienotība”, kura zaudē pilsoņu uzticību? Nacionālā apvienība, kuras biedru izteikumi reizēm rada iespaidu par nacionālās idejas sašaurinātu izpratni? Taču šis jautājums vairs neattiecas uz pagātnes atceri, bet šodienas politiku.
