Latvijā
Politika

“Par parlamentārās izmeklēšanas komisiju lielas cerības nelolojiet.” Intervija ar Ritvaru Jansonu 16


Saeimas deputāts Ritvars Jansons
Saeimas deputāts Ritvars Jansons
Foto – Valdis Semjonovs

Jau dibinot oligarhu lietas parlamentāro izmeklēšanas komisiju, nepameta sajūta, ka gala iznākumā nepavisam nebūs rezultāts, ko gaida vēlētāji. Pēc Ingunas Sudrabas ievēlēšanas vadībā, pēc noteiktas ievirzes konsultantu izraudzīšanas, pēc sēdēs apskatāmās tematikas bažas pastiprinās – ka vairākums komisijas locekļu drīzāk ir oligarhu sargi nekā cīnītāji par godīgu, atklātu politiku. Tikai sabiedrība var ņemt aiz apkakles un piespiest komisijā sēdošos Sudrabu, Šicu, Mežuli, Pimenovu sākt meklēt kriminālprocesā valsts nozagšanas pazīmes un beigt piesegt netīru politiku, kāda tika taisīta “Rīdzenē”. Kaut neejot taisnu ceļu, izmeklēšanas komisija kaut kur tomēr virzās un pirmdien nolēma izsaukt uz sēdēm “Rīdzenes” sarunu figurantus Aināru Šleseru un Aivaru Lembergu. Sarunā par līdz šim veikto dalās parlamentārās izmeklēšanas komisijas loceklis Ritvars Jansons no Nacionālās apvienības frakcijas.

Jums ir vēstures dokumentu pētnieka kvalifikācija, politiskā pieredze, pilsoniskais viedoklis – ko ar šo bagāžu var darīt Saeimas komisijas “izmeklētājs”?

R. Jansons: Sākotnējais iespaids, kāds man bija, lasot publicēto žurnālā “Ir”, lielā mērā apstiprinājies. Tāda shēmošana atspoguļojas arī iepazītajos krimināllietas materiālos, tas ir tas pats saturs bez sevišķām atšķirībām. Deputātiem, kam ir pieeja valsts noslēpumam, noteikti nepieciešams iepazīties arī ar operatīvās izstrādes lietu. Kāpēc? Lai saprastu, vai pietiekami veiktas operatīvās darbības, lai savāktu pierādījumus oligarhu lietā. Vai tiesībsargājošās instances darījušas visu, ko varēja. Tas ir viens no pārmetumiem, kas izskan arī no prokuroriem, ka KNAB iesniegtie pierādījumi nav bijuši tik “stipri”, lai ar lietu dotos uz tiesu. Neesmu jurists, bet man liekas, ka krimināllietai materiāls ir vākts. Operatīvās lietas izskatīšana ļautu secināt, vai tajā nav palicis kas tāds, kas sekmētu procesa virzību uz tiesu. Minu, ka tur būtu citi sarunu atšifrējumi, lietiskie pierādījumi, un svarīgi to redzēt, lai deputātiem rastos kopaina. Bet operatīvā lieta ir katram specdienestam svēti sargājama un slēgta izmeklēšanas daļa. Zinātājam tur var atklāties svešām acīm nerādāmas darbošanās metodes, informācijas avoti – pieņemu, ka mums neizpaudīs, piemēram, aģentu vārdus un dos ierobežotu materiālu daudzumu. Patlaban kārtojam dokumentāciju, atbildot KNAB, kā deputāti skatīs un izmantos operatīvā ceļā iegūto materiālu.

Kā pētniekam jums ir priekšstats, cik milzīga datu grēda jāpieveic komisijas loceklim, ja grib strādāt apzinīgi, skrupulozi. Krimināllietā 117 sējumi, operatīvajā lietā daudz studējamās vielas.

Ja grib pētīt pamatīgi, ar to vien jānodarbojas, citi deputāta pienākumi jāliek malā. Diez vai tā iespējams. Domāju, lielākais ieguvums no mūsu darba būtu tas, ka komisija liktu priekšā, rekomendētu, ko labot likumdošanā. Viena no lietām, ko redzu: noteikt ar likumu, ka skaidri un gaiši jāatklāj mediju īpašnieki un patiesā labuma guvēji. Nav normāla situācija, ka oligarhu lietas figuranti, visiem zināmas personas piedalās a/s “Diena” šaura loka sapulcēs, kur spriež par koncerna finanšu plāniem, attīstības koncepciju. Kas viņiem bija darāms šādā apspriešanā? Tas tāds hobijs, staigāt pa avīžu izdevēju sapulcēm? Nu taču nē. Viņi tātad cieši saistīti ar attiecīgo mediju, lai gan oficiāli nekur neparādās kā īpašnieki. Saprotams, katram var piederēt laikraksts, bet tad fiziskās personas vārdam jābūt publiski zināmam un deklarētam, un prasība jāuzstāda ar likuma pantu.

Vēl iestājos pret lietā nolasāmo termiņuzturēšanās atļauju lobēšanu personīgā labuma interesēs. Tur parādās, kā liecinieks lobējis likumprojektu Saeimā, tajā pašā laikā nolemdams attīstīt ar paša biznesu saistītu nekustamo īpašumu konkrētā vietā uz privātas zemes.

Kāpēc lietojam apzīmējumu “liecinieks”, nevis aizdomās turētais pilsonis Šlesers?

Tur jau ir tas apstāklis, ka kriminālprocesu nolēma izbeigt. Lietas materiālos ir pseidonīmi AL, AŠ, un ir absurdā situācija, ka visi zina, par kurām personām runājam, bet man, kurš parakstījies par konfidenciālas informācijas neizpaušanu, ir jāsaka – liecinieks. Tas nav īsti noregulēts, jo izmeklēšanas komisijai jārunā skaidra, atklāta valoda. Judins vedināja publiskot visu krimināllietas saturu sabiedrības zināšanai – arī nav iespējams, jo likums to liedzot.

Labi, ka prese dara sabiedrībai nozīmīgu darbu. Cilvēki, kuri nepiekrīt, ka oligarhu sarunas ir “veca zupa”, gaida ne jau smalkus juridiskus tulkojumus, bet politisku vērtējumu par viesnīcā runāto. No politiskajām partijām, no izmeklēšanas komisijas, bet laikam nav vērts gaidīt?

Vērtējumu vajadzētu. Kaut par termiņuzturēšanās atļaujām jeb TUA runājot, personīgo interešu lobēšana politiķim nav ētiski pieņemama rīcība. Otrkārt, juridiski man ir aizdomas par interešu konfliktu un esmu rosinājis vēlreiz skatīt, vai nav pārkāptas likuma normas. Bet visbeidzot – ja atļauju tirgošana aizietu apjomos, kā bija paredzēts, tiktu apdraudēta valsts drošība. Tagad Drošības policija konstatē, ka personas, kas vēlējušās iegūt TUA, ir bijušie Krievijas drošības dienestu virsnieki vai ar šaubīgu pagātni jau savā tēvijā. Un tas – kad strauji krities investētāju skaits un pieaugusi mūsu drošībnieku kapacitāte. Bet kā DP spēja kontrolēt tūkstošiem iebraucēju 2011. – 2013. gadā, TUA tirgošanas buma periodā? Ne jau visi mājokļu pircēji rada draudus drošībai, bet naivi domāt, ka kaitnieki netika pie atļaujām, kad visi vārti bija vaļā! Risks būtu vēl kāpinātāks, ja lieciniekam AŠ izdotos piesaistīt vairāk līdzekļu, attīstīt izpārdodamo īpašumu biznesu vēl plašāk, vedot iekšā jaunus tūkstošus nekustamā īpašuma investoru. Par laimi, plānotos megaprojektus neizdevās pacelt un vēlāk liecinieka politiskā ietekme mazinājās.

Jau sākotnēji no NA puses bija runa, ka “Rīdzenes” teksti jāskata arī no nacionālās drošības viedokļa, toskait par vēlmēm veidot koalīciju ar “Saskaņu”, nepieļaut nacionāli noskaņotu cilvēku kandidēšanu ZZS listē.

No krimināllietas neizriet norādes par politiskā procesa vešanu svešas valsts interesēs. Bet ir cits redzesleņķis – kā savtīgās interesēs īstenota politika ietekmē valsts iekšējo stabilitāti. Pašlaik ir diskusija par un pret tautas vēlētu prezidentu. “Rīdzenē” sprieda, kā virzīt amatam šaurai grupai izdevīgu kandidātu. Ja tas nesaņem politisku vērtējumu, ka šāda rīcība apdraud valsti, nekur nav teikts, ka atkal nerodas virzītāju grupa, kas, manipulējot ar vēlētājiem, izmantojot “Rīdzenē” modelēto scenāriju, nemēģina pilī iedabūt savējo kandidātu. Tādas darbības, kad merkantilās intereses ceļ tālu pāri valstiskajām, politiķiem asi jānoraida. Bez saņemta nosodījuma to atkārtos atkal un atkal.

“Rīdzenē” nerunā par tautas labklājības celšanu un kā dziļāk integrēties Eirosavienībā. Pārsvarā sliecas uz Krievijas pusi. Vai tas nerāda vēlmi mainīt ģeopolitikas vektoru?

Jā, tiek runāts, kā kārtot darījumus, lai krievu uzņēmums pēc iespējas vieglāk ienāk Latvijā, pauž patiku, kā Maskavā sakārtota mediju pārvaldības vertikāle, bet lietā nav atklāta saikne, ka sarunu dalībnieki darbojušies Krievijas valsts interesēs. Man liekas, ka domāšanas shēma pašlabuma interesēs, par paraugu ņemot Krieviju, bīstama pati par sevi.

Raidījumā “Melu teorija” jautāja, vai Lembergs, Sudraba paši nav Krievijas ietekmes aģenti.

No pārraidē paustā varēja saprast, ka ietekme notiek ar viedokļa paušanu. Klasiski specdienestu literatūrā par ietekmes aģentu tomēr dēvē cilvēku, kurš apzināti, arī par samaksu darbojas ārvalsts interesēs. Panāk tai labvēlīgus lēmumus, iespaido sabiedriski politisko procesu valstī. Oligarhu lietā tā tas nav secināms.

Lielā daļā cilvēku, sekojot līdzi komisijas darbam, ir iespaids, ka vairākums deleģēto deputātu gatavi lēkt ugunī oligarhu dēļ. Arī konsultanti šķiet tādi, kas lietu izsijātu sīkumos, meklētu, kas noplūdināja ierakstus, vai tos bija ētiski publicēt. Vai varat pārliecināt par pretējo – nē, visi strādā nopietni, zem deķa neko negrib slēpt?

Meklēt informācijas noplūdinātājus nav komisijas uzdevums. Deputāti nedrīkstētu zināt, kā darbojas KNAB informācijas aprites un glabāšanas sistēma. Pārbaudi veic pats KNAB un gan jau sūci atradīs. Piekrītu, ka nereti komisijas sēdes novirzās debašu kluba virzienā un ne visi uzaicinātie atklāj lietas būtību. Ja jau gribēja cilāt mediju īpašnieku jautājumu, tad derēja caurlūkot ģenēzi, kā notika “Dienas” pārņemšana vai reklāmas gādāšana “Mediju namam” no Rīgas brīvostas. Tas vairāk attiektos uz kriminālprocesu, ar ko komisijai jānodarbojas. Neloloju lielas cerības, ka komisijas vairākums pievērsīsies tādām lietām.

Varbūt pirmdien noticis pavērsiens? Uz komisiju novembrī saukšot Šleseru, Lembergu, iztaujās galvenos figurantus.

Te arī nav lolojamas lielas cerības, jo parlamentārās izmeklēšanas likums nosaka, ka persona var neliecināt pret sevi. Uzaicinātais nedrīkst atteikties liecināt par citiem un procesu kopumā. Nedrīkst neierasties, jo viņu tad ļauts vest ar varu.

Sēdes ar Šlesera, Lemberga izvaicāšanu taču nevarētu būt slēgtas, lai gan Sudraba min, ka būšot darīšana ar ierobežotas pieejamības informāciju?

Paredzot lielu ažiotāžu, nez vai durvis aizvērs. Vismaz man liktos absurdi, ka sabiedrība netiek informēta. Cilvēkiem jāzina, ko komisija prasīs Šleseram vai Lembergam un ko viņi atbildēs.

Lai spriestu par iespējamu kaitējumu valsts drošībai “Rīdzenes” sarunu kontekstā, aicināsiet arī Drošības policijas, SAB pārstāvjus?

Tā ir arī mana iniciatīva, lai uzzinātu vērtējumu šajā aspektā. Viens ir, ka man liekas, ka TUA dalīšana radīja riskus drošībai, otrs – ka to komisijā komentē un sver drošības dienesti. Bet šīs sēdes gan būs slēgtas.

Iepriekš “Ir” redaktore Ločmele mudināja komisiju izvērtēt ģenerālprokurora Kalnmeiera atbilstību amatam – pat līdz atlaišanas ierosināšanai.

Nē, aizmirstiet tādas lietas. Nekas tāds nebūs, jo komisijas kopējais noskaņojums nav, ka ģenerālprokurors bijis nolaidīgs, bezatbildīgs vai tamlīdzīgi. Es uzskatu – tanī brīdī, kad KNAB vērsās prokuratūrā, kad tur sāka sekot līdzi, kā virzās izmeklēšana, bija jāņem vērā iesaistīto liecinieku svarīgu amatpersonu statuss. Iespējams, tāda līmeņa lietas izmeklēšanai vajadzēja veidot komandu no spēcīgākajiem prokuroriem un doties talkā KNAB vai pārņemt virs-vadību, ja jau biroja izmeklētājiem nekrājās pierādījumi, kādus vajag, lai lietu nodotu tiesā. Kāpēc papildspēkus KNAB nesaņēma, kāpēc kopēju grupu neveidoja – par to var jautāt. Manuprāt, lietu varēja izvērst kā prioritāri izmeklējamu un veidot speciālu grupu. Tas nenotika.

Ko pašlaik secināt par Sudrabas komisijas darbošanos, gaidot summāro gala ziņojumu pirms Jaungada?

Mans viedoklis – ja vadībā nokļūtu dep. Judins, kurš pats ir no tiem, kas sekmēja komisijas izveidi, bija ieinteresēti mērķu uzstādīšanā un sasniegšanā, daudz kas tiktu risināts kardinālāk. Bet par Judinu nobalsoju es un viņš pats. Ja vadītāja kļuva Sudraba, kas minēta sarunās kā Krievijas potenciāli atbalstīta premjere Latvijā, tad ir interešu konflikts. Jo vai cilvēks var būt objektīvs un padziļināti meklēt saites kaut par jūsu jautāto – vai cita valsts grib ietekmēt kādus procesus mūsu valstī? Vai cita valsts grib ietekmēt, kuras personas Latvijā kļūst par premjeriem un ievēlē par prezidentiem? Diez vai šāds cilvēks airēs šai virzienā.

LA.lv