Mobilā versija
+2.1°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
13. oktobris, 2015
Drukāt

Lielās kopsakarības: Gvido Drages dzeja

Publicitātes (Matīsa Markovska) fotoPublicitātes (Matīsa Markovska) foto

Gvido Drage: "Kāds būs pasūtījums no Lielās kopsakarības, tas būs jāraksta! Bet vēl vairāk gribētos visu manu dzejas čemodānu savākt vēl vienā grāmatā."

Savulaik (ne tik tālajā padomju laikā) Gvido Drage bija Tukuma rajona kinoteātru priekšnieks. Vēlāk VHS videonomas viņu no darba izēda un Gvido Drage (tas, starp citu, ir pseidonīms) atgriezās dzimtajās mājās labu gabaliņu no civilizācijas, kur dzīvo joprojām. Nu jau kādu laiku viens kā pirksts. Šoruden Dzejas dienu laikā viņam – vientuļajam meža vecim no Pūres – apritēja apaļi 70. Rakstīt sāka tikai pēc 40, kad privātā dzīve apmeta kūleni. “Šitie joki jau parasti cilvēkam uznāk krīzes momentos,” pats par sevi iesmej. Bet šaubu nav – Drages lirika ir laba manta, tāpat kā pašbrūvētā sēņu dzira. Viņš buras gan ar vārdiem, gan dabu un zinātni, saaužot to visu kopā krāsainā, asvilnas deķī – ir silti, bet uzstājīgi grauž. Bet, ja dzeja negrauž, vai tā maz ir dzeja?

Izdoti dzejoļu krājumi “Bezdelīga melnbaltā frakā jeb Piezīmes, sēnes lasot” un “Man tagad tavs spogulis pieder”, kā arī haiku krājumi “Divlodziņu acumirklis” un “Ūdens pulkstenis”. Publicēts četrās latviešu haiku izlasēs: “Lietus lāse”, “Taka”, “Ābolu gaisma” un “Pieturas zīmes”.

“Vārds prasās runājams,” teic Gvido Drage. “Kā dziesmā – no manas mutes tavā ausī. Tieši. Vajag, lai vārdi tiktu laukā uz visām četrām debess pusēm, arī turp, augšup – piektajā. Diemžēl ne vienmēr un visiem tas izdodas. Varbūt balss saites kļuvušas vārgas, varbūt viss ķermenis pēc imidžmeikera prasās. Bet tāpēc jau izgudrota rakstība – acs un iztēle prot dziedāt jūsu balsī. Tagad jūsu tvertais mirklis atgriezīsies no mūžības, kā īstenota esamība. Kā no pumpura zieds.”

– Ko dzejniekam nodara vientulība?

G. Drage: – Palīdz radīt. Ticu, ka katram paredzēts savs dzīvojamais modelis, un ne velti. Ja man paredzēta vientulība mežā, tātad ne bez nolūka. Dusmojoties uz situāciju un tiem apstākļiem, ko dzīve tieši tev sagatavojusi, tu spļauj sejā visām iespējām, kas dotas tieši tev un sasniedzamas tieši caur tiem apstākļiem, kādos esi. Manai vientulībai nav ne vainas. Varu vērot peļķes un zvaigznes, cik vien vēlos, un nenodzēst gaismu, un staigāt pa kāpnēm augšā–lejā, cik tik uziet – esmu pats savu sajūtu kungs.

– Tavā lirikā brīžiem, šķiet, neiespējamā veidā sadzīvo jūtīga dvēsele, zinātniskas formulas un dabas riti. Kāpēc tu pat emocijas mēģini izskaidrot zinātniski, un vai tas vispār ir apvienojams?

– Mani ārkārtīgi fascinē tā zinātnes daļa, kas skatās tālāk par cipariem un formulām. Esmu apbalvots ar pāris labiem draugiem, kas ar to ņemas un ir arī mani samaitājuši. Ticu, vēl vairāk – esmu pārliecināts, ka pasaulē it viss ir ciešā sazobē: emocijas ar ražas kvalitāti un miesiskām slimībām; zvaigžņu stāvoklis ar agresiju, sarkana rudens lapa ar asaru acu kaktiņā un tā tālāk. Cilvēkam nevajadzētu būt tik iedomīgam un šīs kopsakarības ignorēt.

– Aktierim prasa, kādu lomu gribētu nospēlēt. Bet tev pajautāšu, ko vēl gribētu uzrakstīt?

– To, ko tieši man lemts uzrakstīt pēc visiem kvantu fizikas likumiem. Neesmu nekāds ortodoksālis, bet ticu, ka neesam paši sava likteņa lēmēji. Kāds būs pasūtījums no Lielās kopsakarības, tas būs jāraksta! Bet vēl vairāk gribētos visu manu dzejas čemodānu savākt vēl vienā grāmatā.

FIZIKĀLĀ POĒZIJA

Kvantu lauks

Zasulauka stacijā peļķē uz perona

guļ pieccentu monēta (pie–ce–ce),

paceļu – nē!

tas tikai pilnmēness atspulgs

jā – bet, kas tad tur palika vietā?

Kvantu gravitācija

ķēķī ūdenskrāns pil

pi–pi–pil, ū–du dū, krā–krā

kvā – kvarki un gludeni

buļ buļ

Jančuks elementāri

vašbļodā burbuļus kuļ

Astrofizika

starojošā puķe astere:

astere – Betelgeize sārtā

zeltainā – Zubenelgenubi

kā saka arābi

jeb Dienvidu Spīle

Svaru zvaigznājā

ultravioletā – Zubenelšemali

jeb Ziemeļu Spīle

turpat

Piena Ceļa asteru migla

Lielajam Lācim bradāt

beidzot Berenīkes Matu plīvurs

(bezgala lielais

bezgala mazajā)

un Tava Skatiena gaismas gadi

šeit un tagad

***

vasara plūsmo man pāri

vējdzītām mākoņpikām

augstumos loku met klijāns

uzmanīgi klāt zogas

pieklīdis suns

guļu auzās un neliekos zinis

bērni no izlaidumballes

nāk mājās laimīgi

knaibās skūpstās

un miegu man izbradā

guļu auzās un neliekos traucēts

nozied ceriņkastaņjasmīni

saminstinās

pliederiņš – plūškoks

zudušās jaunības drupās

vējpūta nogulst man līdzās auzās

vasara iekāpj autobusā

kopā ar citām sievām

kuras tāpat

manā sapnī vairs nepietur

Drīzlaiks

Drūmlaiks.

Virs mākoņiem drīmlaineri

Debesis izkāsuši.

Sapņi klusi čabinās

Pērnajās lapās

Un nerādās.

Mākoņu proletārieši

Padebess galodu

Draudīgi strīķē.

Sāli kaisa brūcēs.

Mežābeles asaras

Nolaiza vējš.

Rīta nīgrums.

Netīrās veļas grozā

Sapņu nomestās ādas.

Dienas apvārsni

Veļas aukla tēlo.

Nāk vakars bez ēnām.

Sacietē nakts

Kā dzēsto kaļķu java,

Kā sirdsapziņa.

Izkritis skatiens

Saritinās un nolien

Nakšņot pie abiniekiem.

Nullpunkts akacis.

Kur augša, kur apakša,

Nezin neviens.

Drūmlaiks ir drīzlaiks –

Pat trīsuļodu kāpuri

Sevišķi nikni.

Mežābele mostas,

Izpurina miglu no krēpēm

Un uzzied.

Atritinās

Pulksteņu atsperes,

Detonē slēgtās durvis.

Izlec ēna

Aiz manas muguras

Ar spožu dunci.

Ķermeņmaisā

Ar rāvējslēdzēju

Ievieto datoru.

Ne rīta, ne vakara.

Atkal nezin neviens neko.

Un paldies Dievam.

***

centienu vertikāli

pienaglo līmeņrādis:

nav taisnības pasaulē nav

taisnība krustā sista

krustpunkta nullpunktā

adatas acs gaida

manas taisnības kamieli

solis pa solim:

taisnība labiskā,

taisnība kreiliskā

aizsaulē suņi rej

vau – vau

nau – nau

karavāna iet tālāk

pār tukšumu kāpās

uz likumu tirgu

kur krusta stundā

par desmit taisnajiem

dod vienu šķībo

Pievienot komentāru

Oņegins ar dzīves pieredzes čemodānu. Saruna ar Aināru Rubiķi un Rēziju KalniņuCeturtdien, 8. decembrī Latvijas Nacionālajā operā pirmizrādi piedzīvos P. Čaikovska opera "Jevgeņijs Oņegins". Pie pults stāsies diriģents Ainārs Rubiķis, režisore ir Rēzija Kalniņa, kurai šī būs debija mūsu operā un kura šajā uzvedumā aicina skatītāju "uz romantiku, ilūzijas un realitātes cīņu".
Draugiem Facebook Twitter Google+