Latvijā
Sabiedrība

Latvieši Lielbritānijā pēc breksita – kā laimes spēlē 16

Gata Šļūkas zīmējums

Ik pa laikam televīzijā un sociālajos tīklos  uzzinām par Lielbritānijā dzīvojošo tautiešu likstām. Kopš šī valsts pieņēma lēmumu pamest Eiropas Savienību, ne viens vien Latvijas valsts piederīgais ir saņēmis vēstuli no Lielbritānijas atbildīgajām institūcijām ar aicinājumu izvērtēt uzturēšanās pamatotību šajā valstī. Latviju sasniedz arī ziņas par neiecietību pret iebraucējiem no Baltijas valstīm. Cik stabili un droši Latvijas valstspiederīgie šobrīd jūtas šajā valstī?

Lielbritānijā – ap 100 tūkstošiem tautiešu

Latvijas vēstniecība Apvienotajā Karalistē informē, ka precīzi dati par Latvijas valstspiederīgo skaitu šajā valstī nav pieejami, jo Eiropas Savienības (ES) pilsoņu brīvā kustība neparedz personu uzskaitīšanu un kontroli. Personas Apvienotajā Karalistē uzturas gan periodiski, gan ilgstoši. Balstoties uz dažādiem statistikas datiem, šajā zemē uzturas aptuveni 100 tūkstoši Latvijas valstspiederīgo. Latvijas institūcijas par deklarēto dzīvesvietu Apvienotajā Karalistē ir informējušas 62 607 personas (PMLP dati uz 1.01.2017.).

Kamēr vien Apvienotā Karaliste ir ES dalībvalsts, nav izmaiņu tiesībās un pienākumos, kas attiecas uz Eiropas Savienības pilsoņiem. Šo pozīciju Apvienotās Karalistes valdības ministri apstiprināja arī ārlietu ministra Edgara Rinkēviča darba vizītes laikā šā gada februāra sākumā Londonā, skaidro Latvijas vēstniecība Apvienotajā Karalistē. Līdz šim vēstniecība no Latvijas valstspiederīgajiem nav saņēmusi neviena iedzīvotāja oficiālu sūdzību, kas būtu saistāma ar šīs valsts izstāšanos no ES.

Drīz pēc referenduma par Apvienotās Karalistes turpmāko dalību ES rezultātu paziņošanas vēstniecība izplatīja aicinājumu latviešu kopienas pārstāvjiem ziņot par neiecietību, kas vērsta pret iebraucējiem. Vēstniecība saņēmusi sešus ziņojumus par aizskārumu un naidīgas attieksmes paušanu. Pamatā tie bija mutiski aizskārumi, daži gadījumi saistīti ar bērnu mutisku aizskaršanu skolā no citu audzēkņu puses un ārpus skolas. Kopš 2016. gada augusta jauni ziņojumi nav saņemti. Tomēr jāpiebilst, ka vēstniecības kolēģi saņem mutiskus atstāstījumus no latviešu kopienas pārstāvjiem un no ārvalstu kolēģiem par neiecietības pieaugumu, aizvainojošiem izteikumiem par ārzemniekiem, piemēram, ar jautājumu: “Kad brauksiet mājas?” u. tml. Neiecietības pieaugumu apliecina arī Apvienotās Karalistes Iekšlietu ministrijas dati un cilvēktiesību organizāciju paustās bažas. Vēstniecībai nav informācijas par to, ka kāds no tautiešiem vēlētos atgriezties Latvijā tieši breksita sakarā – e-pastā informāciju sniedz Latvijas vēstniecība Apvienotajā Karalistē. To apstiprina arī vairākas novadu pašvaldības – tām nav informācijas par Latvijas valstspiederīgajiem, kuri būtu atgriezušies no Lielbritānijas breksita dēļ.

Dzīve nav būtiski pasliktinājusies

Arī Lielbritānijas latviešu laikraksta “Anglo Baltic News” redakcijas pārstāvis rīkotājdirektos Lauris Lauskis apgalvo: – Nevarētu teikt, ka kopš breksita konkrētas iedzīvotāju grupas vai nacionalitātes dzīves apstākļi ir būtiski pasliktinājušies. Cilvēki strādā, bērni apmeklē izglītības iestādes, darbojas veselības aprūpe un arī visas pārējās industrijas un nozares.

Nesen radio BBC bija plašas diskusijas par to, kas notiks ar darba tirgu pēc breksita, jo vairākās nozarēs darbaspēka joprojām pietrūkst. Briti nevēloties strādāt sliktu, mazapmaksātu darbu. Radiopārraidē apsprieda situāciju par uzņēmumu, kas algo cilvēkus no vairāk nekā 100 valstīm. No tiem, kuri piesakās uz piedāvātajām vakancēm, tikai viens no piecdesmit pretendentiem ir anglis. Gan darba ņēmēji, gan uzņēmēji Lielbritānijā ir satraukti, jo nezina, kādas izmaiņas nākotnē ir sagaidāmas. Tas iespaido arī savstarpējās attiecības atsevišķos reģionos un pilsētās, kur vietējie iedzīvotāji ir vairāk nacionāli noskaņoti un ir fiksēts vairāk rasu un naida noziegumu, uzsver A. Lauskis.

– Latvijas medijos plaši ziņots par vairākiem gadījumiem, kad cilvēki deportēti no Lielbritānijas. Ar lielu pārliecību varu teikt, ka lielākoties tie ir deklasēti elementi – bez dokumentiem, noteiktas dzīvesvietas (dokumenta par dzīvesvietas apliecinājumu) un darba vietas. Ir arī saasinājusies britu policijas attieksme pret cilvēkiem, kuri bijuši iesaistīti kriminālnodarījumos.

Vai šobrīd braukt uz dzīvi Lielbritānijā – tā ir izvēle, par kuru katram jāatbild pašam. Ir daudz piemēru, kad mūsu tautieši ārzemēs iegūst labu pieredzi, atgriežas Latvijā un uzsāk veiksmīgu uzņēmējdarbību vai atrod sev piemērotu darbu. Diemžēl ir arī tādi, kas atbrauc un aizbrauc ar tukšu mugursomu, bet tas vairāk attiecas uz grādīgā cienītājiem un dīkdieņiem.

Ja ir vēlme doties peļņā vai pieredzes braucienā uz Lielbritāniju, noteikti jāpārliecinās, vai piedāvātais darbs būs legāls, vai ir legāli nodrošināta dzīvesvieta atbilstoši vietējās pašvaldības noteikumiem. Iesaku pārliecināties arī par savas pases un ID kartes derīguma termiņu. Un noteikti jāmācās angļu valoda, – iesaka “Anglo Baltic News” pārstāvis.

Lorem ipsum2
FOTO: Leta2

Vietējie mani ciena un respektē

Agris Bērziņš kopā ar sievu un trim bērniem Lielbritānijā dzīvo jau septiņus gadus. Viņš strādā kādā kompānijā par videonovērošanas, drošības sistēmu, televīzijas un dažādu citu drošības sistēmu inženieri. Sieva ir mājsaimniece.

“Nē, nekādu vēstuli par iespējamu izraidīšanu no Lielbritānijas institūcijām neesmu saņēmis,” Agris raksta man e -pastā, “lielākā daļa no tā, kas rakstīts Latvijas presē, ir meli, nekas tāds šeit nenotiek,” viņš apgalvo.

Vai taisnība, ka kopš breksita vietējo attieksme pret iebraucējiem kļuvusi daudz negatīvāka? Agris apliecina, ka viņš un ģimene no Lielbritānijas pamatiedzīvotāju puses negatīvu attieksmi nav izjutusi.

– Bijām spiesti pārcelties dzīvot uz svešu valsti, jo Latvijā ģimeni nespēju uzturēt. Iemācījos valodu, bet šobrīd cenšos angļiem iemācīt kultūru, pieklājību un tīrību. Kopš sākām dzīvot šajā Varingtonas pilsētas rajonā, katru otro nedēļu staigāju pa savas mājas apkārtni un lasīju atkritumus, ko cilvēki nometuši zemē. Sākumā vietējie par mani smējās, teica, ka to darīt ir pagasta pienākums, uz ko es viņiem atbildēju – tavu vecāku pienākums bija iemācīt tev nemest zemē drazas. Pēc šiem gadiem labi varu saskatīt atšķirību starp to, kā bija, kad pārcēlos uz šo rajonu, un kā ir tagad. Cilvēki apkārtni vairs tik ļoti nepiemēslo un iekopj māju pagalmus.

Lai arī esmu imigrants, mani šeit ciena, jo es strādāju, nevis tikai prasu no valsts. Maksāju nodokļus un ar cieņu izturos pret šo valsti par to, ka tā uzņēma mani un manu ģimeni. Angļi iebraucējus ciena un pieņem kā savējos, ja proti vai vismaz centies runāt viņu valodā, godā viņu tradīcijas, strādā un maksā nodokļus. Angļiem nav nekādu pretenziju pret iebraucējiem no Baltijas vai citām Eiropas Savienības valstīm, bet viņi ciest nevar pakistāņus, kurdus un citas tautas, kuras, iebraucot Lielbritānijā, negatavojas strādāt, bet tikai prasa pabalstus. Un vēlāk sāk izvirzīt savus noteikumus gluži tāpat kā krievi Latvijā. Uzskatu, ka, mainot pabalstu sistēmu, Anglija izdarītu sev lielu pakalpojumu, un visi tie, kas negrib strādāt, būtu spiesti braukt atpakaļ turp, no kurienes atbraukuši, – stāsta Agris. Vai viņš ar ģimeni plāno kaut kad atgriezties Latvijā?

– Protams, ka gribam atgriezties mājās, bet pagaidām Latvijā algas nav pietiekami lielas, lai varētu uzturēt ģimeni. Ļoti ceram, ka tuvāko pāris gadu laikā situācija uzlabosies, un mūsu ģimene varēs braukt uz mājām, – teic Agris.

Tuvākajā laikā Latvijā neatgriezīšos

– Ne visi grib savā dzīvē ko kardināli mainīt un uzdrīkstas spert soli uz nezināmā pusi un riskēt! Es uzdrīkstējos! Kā Sprīdītis paņēmu savu lāpstiņu un devos pasaulē laimīti meklēt… Un atradu! – stāsta Aija Juruša, kura Lielbritānijas pilsētā Hantingtonā dzīvo jau gandrīz astoņus gadus, strādā šokolādes fabrikā “Hotel Chocolat”. Viņa ir pilntiesīga Lielbritānijas pastāvīgā iedzīvotāja, jo šajā valstī strādā ilgāk par pieciem gadiem, maksā nodokļus un apdrošināšanas iemaksas, viņai ir pastāvīga dzīvesvieta, piedalās vēlēšanās utt. Apguvusi gan angļu, gan arī poļu valodu. Angļu valodas apguvi sekmējuši darbavietas apmaksātie valodas kursi. Poļu valodu sarunvalodas līmenī iemācījusies pašmācības ceļā, kontaktējoties ar darbabiedriem.

– Pirms 2016. gada 23. jūnija referenduma par Apvienotās Karalistes dalību Eiropas Savienībā saņēmu uzaicinājumu piedalīties tajā, bet, tā kā nebiju Lielbritānijas pilsone, tikai iedzīvotāja, balsot nevarēju, kaut gan gribēju – būtu vēl viena balss par izstāšanos. Šobrīd breksita sakarā nekādas vēstules no Lielbritānijas atbildīgajām institūcijām neesmu saņēmusi. Turklāt jau tūlīt pēc Lielbritānijas paziņojuma par izstāšanos no Eiropas Savienības mums darba vietā izdalīja vēstules, kurās teikts, ka satraukumam nav pamata. Turklāt katras tautības cilvēkiem šī vēstule bija sagatavota dzimtajā valodā – latviešiem – latviski, poļiem – poliski utt. Notika arī sapulce, kurā visiem izskaidroja, ka uztraukties nevajag.

Nezinu, vai tā ir visur Apvienotajā Karalistē, bet šeit, kur dzīvoju un strādāju es, pret cilvēkiem izturas tā, kā katrs pelnījis. Nekur neesmu sajutusi negatīvismu. Angļi saskarsmē ir ļoti laipni, pretimnākoši un pieklājīgi. Nekur – ne iestādēs, ne veikalos, ne uz ielas – no viņiem neesmu dzirdējusi kādu aizskarošu frāzi. Te gan jāpiebilst, ka runa ir par īsteniem angļiem, ne iebraucējiem, – stāsta Aija.

Vai viņa plāno atgriezties Latvijā?

– Tas ir diskutējams jautājums. Varētu doties uz mājām pēc pensijas vecuma sasniegšanas šeit, Lielbritānijā. Pirmais, kas pēc šejienes mierpilnās dzīves nāk prātā, domājot par atgriešanos Latvijā, ir tas, ka atkal ik uz soļa nāktos saskarties ar ierēdņu visvarenības apliecinājumiem. Internetā lasot ziņas par jaunākajiem notikumiem un pieņemtajiem likumiem Latvijā, reizēm pārņem niknums par to, ka cilvēki tiek apzināti mocīti un pazemoti, cenšoties jau tā grūto ekonomisko situāciju padarīt vēl dramatiskāku. “Mazais”, godīgais cilvēciņš maksā visu, ko viņam liek, bet tie, kuri “peld pa virsu”, atrod iemeslus un iespējas izmantot likumdošanas nepilnības, lai nemaksātu un uz tā rēķina vēl nopelnītu… Sāpīgi, ka tas notiek vietā, kur esmu piedzimusi, – Latvijā, un nav manos spēkos to izmainīt, – teic Aija.

Visas durvis vaļā!

Arī Terēzei (nevēlējās nosaukt pilnu vārdu), kura kopā ar ģimeni Lielbritānijā dzīvo gandrīz jau piecus gadus, paldies Dievam, nav negatīvas pieredzes.

– Runas par Eiropas Savienības pilsoņu izraidīšanu no Lielbritānijas ir tikai baumas, sagrozīti fakti. Dzirdēju – kādā Latvijas preses izdevumā esot bijis publicēts stāsts par to, ka no Anglijas izraidīts Latvijas pilsonis, bet viņš, šeit dzīvodams, negribēja strādāt un mitinājās teltī! Šādi cilvēki ar savu nostāju tikai izsauc negatīvu attieksmi arī pret pārējiem. No Lielbritānijas neviens nevienu nekur neizsūta un nekādas sankcijas netiek piemērotas. Vietējie ļaudis ir ļoti pretimnākoši, smaidīgi un laipni. Vismaz man ir nācies sastapties gandrīz tikai ar tādiem. Es joprojām brīvi nerunāju angliski, bet visur, kur man vajag, piedāvā tulku. Cilvēki nevis smejas par manu slikto angļu valodu, bet iedrošina, cenšas runāt vienkāršāk, lai es saprotu. Esmu sajūsmā par šo valsti! Protams, ir arī cilvēki, kas pret iebraucējiem izturas negatīvi, ar tiem cenšos nekontaktēties.

Ja Lielbritānijā rodas vēlme uzsākt savu biznesu – lūdzu! Visas durvis ir atvērtas! Šajā valstī ir īpašas organizācijas, kas palīdz uzsākt mazo biznesu – konsultē likumdošanas jautājumos un atbalsta finansiāli. Vajag tikai gribēt darīt! To izmantoju arī es. Biroja pārstāvim, īstam anglim, pie kura vērsos pēc padoma, ļoti patika mans biznesa plāns. Viņš pat palūdza to atstāt kā piemēru citiem jaunajiem uzņēmējiem. Tagad jebkurā laikā varu viņam zvanīt un uzdot neskaidros jautājumus. Nu mans jaunais biznesiņš lēnām sāk kustēties. Darināšu šūtas lelles, kas kalpos interjera izdaiļošanai.

Mani bērni mācās Lielbritānijas koledžās. Man un maniem bērniem Latvija ir un paliks dzimtene, bet politiskos jautājumos es Latvijas valdību neatbalstu. Tā pazemot savu tautu un tagad gaidīt, lai tie, kas aizbraukuši, atgriežas dzimtenē?! Tās ir pēdējās muļķības. Mēs šeit dzīvojam un strādājam. Mēs šeit dzīvojam, nevis eksistējam. Savu mazdēliņu es noteikti aizvedīšu uz Latviju – lai redz, cik skaista ir mammas un vecmammas dzimtene.

Laiks doties mājās!

Lorem ipsum2
FOTO: Leta2

Rīdzinieka Ernesta Jansona (23) no Lielbritānijas atvestais stāsts ir caurausts ar negatīvām emocijām. Viņš jau ilgāku laiku Latvijā nevarēja atrast normāli apmaksātu darbu viesmīļa profesijā, tāpēc nolēma izmēģināt laimi, strādājot ārzemēs. Aģentūra viņam piedāvāja darbu Lielbritānijā, Oksfordā, kurp, samaksājis prasīto pietiekami lielo naudas summu, jaunietis, cerību pilns, arī devās.

Jāstrādā bija viesnīcas restorānā. Savu arodu Ernests prot, darba nebaidās un angļu valodu arī zina, bet tas, ko no saviem darbiniekiem prasīja restorāna vadība, bija daudz par daudz. Restorāns strādāja diennakts režīmā. Katram darbiniekam bija jāstrādā sešas stundas pēc kārtas, pēc tam sešas stundas brīvas. Un tā diennakti pēc diennakts. Piemēram, ja maiņa ilga no septiņiem rītā līdz diviem pēcpusdienā, tad, pēc restorāna vadības ieskatiem, pēc šīs dežūras darbiniekam dienas vidū jādodas gulēt, lai varētu turpināt darbu no astoņiem vakarā līdz diviem naktī. Pēc tam no pulksten diviem līdz astoņiem no rīta jāguļ, lai pēc tam atkal varētu strādāt.

Turklāt darba stundas bieži vien ievilkās, līdz ar to miegam reizēm atlika tikai trīs stundas. Septītajai dienai vajadzēja būt brīvai, bet to ne vienmēr piešķīra. Un pat brīvajā dienā un nakts mieram atvēlētajās stundās nebija iespējams atpūsties, jo dienesta viesnīcā, kurā bija izmitināti darbinieki, galvenokārt iebraucēji no dažādām valstīm, sienas bija tik plānas, ka labi varēja dzirdēt pat to, ja blakus dzīvoklī kāds nošķaudījās. Gulēt nebija iespējams arī tad, ja kāds, atgriezies no savas maiņas, aiz sienas rosījās pa savu istabiņu. Turklāt viesnīcā mita ļaudis, kuri naktīs uzdzīvoja un rīkoja skaļas ballītes. Tad aizvērt acis nesanāca ne mirkli.

Ernestā sašutumu izraisīja arī britu izcelsmes kolēģu attieksme pret kolēģiem imigrantiem. Nekādu draudzīgu sarunu, ja esi te atbraucis – klusē un strādā! Par kādu rumāņu sievieti, kura slikti prata angļu valodu, restorāna darbinieki briti regulāri atklāti un pat rupji smējās, stāsta Ernests. Tie imigranti, kas šajā uzņēmumā bija nostrādājuši ilgāku laiku, stāstīja, ka pēc breksita vietējo attieksme pret iebraucējiem kļuvusi neiecietīgāka. Briti ar savu attieksmi liek saprast – jums laiks doties mājās!

Ernests bija cerējis, ka, dzīvojot Lielbritānijā, varēs ne tikai strādāt, bet arī vēl dziļāk apgūt angļu valodu un citādi sevi attīstīt, varbūt pat uzsākt uzņēmējdarbību, bet drīz saprata, ka tas ne tuvu nebūs iespējams. Jo jaunietis dzīvoja nepārtrauktā miega badā. Kad sešas septiņas dienas pēc kārtas bija gulējis tikai pa trīs stundām naktī, pasliktinājās arī vispārējā pašsajūta. Pavadījis Oksfordā nepilnu mēnesi, Ernests atgriezās mājās Rīgā.

Saistītie raksti

Aprunājoties ar vairākiem Lielbritānijā dzīvojošajiem Latvijas valstspiederīgajiem, pārliecinājos, ka tiem, kuriem izdevies atrast stabilu darbu un nodzīvot šajā valstī vairākus gadus, iegūstot pastāvīgās uzturēšanās atļauju, klājas labi, pat ļoti labi. Tiesa, ne visos Lielbritānijas reģionos pamatiedzīvotāju attieksme pret iebraucējiem ir vienādi pozitīva. Cerēsim, ka tuvāko gadu laikā, kad Lielbritānija reāli būs izstājusies no Eiropas Savienības, situācija nemainīsies uz slikto pusi.

Naida noziegumi Anglijā un Velsā

Salīdzinot ar 2014. gadu, naida noziegumu, t. i., emocionālas un fiziskas vardarbības gadījumu, skaits, kas saistīts ar rasu naidu, seksuālo orientāciju, reliģiju, invaliditāti un transpersonām, 2015. un 2016. ir pieaudzis par 19%. Noziegumus pret imigrantiem Lielbritānijas Iekšlietu ministrija īpaši neizdala, tomēr atzīst, ka drīz pēc breksita notika milzīgs naida noziegumu lēciens. 2016. gada maijā reģistrēti četri tūkstoši naida noziegumu, bet jūlija vidū, tas ir, tūlīt pēc 23. jūnijā Lielbritānijā notikušā referenduma par izstāšanos no Lielbritānijas – 5,5 tūkstoši. Pēc tam situācija nedaudz nomierinājās un augustā atkal konstatēja ap četriem tūkstošiem naida noziegumu. Šā veida noziegumu skaits pieaug ar katru gadu. 2013. gadā reģistrēja divus līdz trīs tūkstošus, 2014. – 2,5 līdz 3,5 tūkstošus, 2015. gadā – trīs līdz četrus tūkstošus, 2016. gadā – trīs līdz piecus tūkstošus naida noziegumu.

/Informācija no Lielbritānijas Iekšlietu ministrijas mājaslapas/

LA.lv