Foto: Reuters/Scanpix/LETA

Lieldienu salu milžus šajā gadsimtā aprīs okeāns 0

Tuvāko desmitgažu laikā Klusais okeāns aprīs leģendārās un noslēpumainās Lieldienu salu milzu statujas, ko senie salas iedzīvotāji izvietoja gar salas piekrasti, atsaucoties uz ANO pētījumu vēsta “The New York Times”.

Reklāma
Reklāma
Veselam
7 produkti, kas visiem šķiet veselīgi, taču patiesībā tādi nav 16
“Pasažieriem bez sejas maskas var tikt atteikta iekāpšana transportlīdzeklī!” Paziņojums autobusa salonā samulsina braucēju 55
Kokteilis
Krišjāņa Kariņa sieva Anda publisko emocionālu vēsti vīra atbalstam: “Es apprecēju vienu no drosmīgākajiem, godīgākajiem, gudrākajiem un labestīgākajiem vīriešiem pasaulē” 435
Lasīt citas ziņas

Ja ANO pētījums par pasaules okeānu ūdenslīmeņa celšanos globālās sasilšanas dēļ ir precīzs, tad līdz 2100. gadam līmenis celsies aptuveni par diviem metriem. Intensīvi noritēs krastu erozija un viļņi izskalos slaveno Lieldienu jeb, polinēziešu valodā, Rapanui salas figūru – “moai” – pakājes. Čīlei piederošajā salā šobrīd atrodas 887 līdz 10 metrus augsti un 82 tonnu smagi moai. Unikālās statujas, kas atveido cilvēku līdz viduklim, kā uzskata ir veltījums rapanujiešu senčiem. Tie ap 1200. gadu ieradušies kanoe laivās no okeāna. Tēli simbolizēja spēku un autoritāti. Iespējams, seno rapanujiešu ieskatā tajās iemiesojās iepriekšējo paaudžu virsaišu gari – “mana”. Tāpēc daļa tēlu raugās uz ciemiem, it kā tos uzmanot, bet daļa lūkojas okeānā it kā palīdzot tiem, kas zvejā.

Eiropieši par Lieldienu salu fenomenu pirmo reizi uzzināja 1722. gadā, kad salu apciemoja holandieši. Pētījumi liecina, ka mūsdienās UNESCO Pasaules mantojuma objektu sarakstā iekļautos tēlus salinieki vulkāniskajos iežos izkaluši laikā starp 1250. un 1500. gadu. Joprojām ir tikai teorijas kā un kāpēc tas tika darīts, kā šos milzīgos tēlus nogādāja tiem paredzētajās vietās, dažkārt kilometriem tālu no izgatavošanas vietas. Tāpat paliek mīkla, kāpēc moai izgatavošanu pēkšņi pārtrauca un kamdēļ daudzus tēlu nogāza. Tikai 1979. gadā arheologi konstatēja, ka moai reiz bijušas no koraļļiem pagatavotas acis.

CITI ŠOBRĪD LASA

Mūsdienās Lieldienu salā dzīvo ap 6000 iedzīvotāju, bet ik gadu to apmeklē vairāk nekā 100 tūkstoši tūristu, kas iegulda salas budžetā ap 70 miljonus dolāru. Okeāna līmeņa celšanās pirmkārt apdraud kultūras ziņā vērtīgākās un tūristu iecienītākās vietas. Appludināšana draud Tongariki ceremoniālajai platformai – “ahu” – kurā atrodas 15 dažāda izmēra vienā līnijā izvietotas moai un no kurienes var novērot saullēktu. Tāpat okeāns aprīs Anakenas līča smilšu pludmali, no kuras, iespējams, sākusies salas apdzīvotība, un tāpat Akahangas platformu jeb ahu, kur atrodas apgāztās statujas un kur pēc leģendas akmens kapā guldīts mītiskais salas dibinātājs Hotu Matu’a.

Mēs nevēlamies, lai šīs vietas cilvēki nākotnē varētu apskatīt tikai senās fotogrāfijās,” “The New York Times” žurnālistam sacījis rapanujiešu organizācijas “Ma’u Henua” vadītājs Kamiljo Rapa. Japānas valdība saliniekiem piešķīrusi 400 tūkstošus dolāru krasta nostiprinājumu izveidošanai vienā no piekrastes sektoriem. Ja tie būs efektīvi, tādus veidos arī citviet, tomēr sliktākajā gadījumā moai nāksies pārvietot no vēsturiskajām vietām dziļāk iekšzemē.

Tikmēr zinātnieki ir nobažījušies, ka okeāns aizskalos arī vēl neatklātās liecības par to, kādu apstākļu dēļ ap 17. -18. gadsimtu sākās Lieldienu salu civilizācijas pagrimums un bojāeja. Izrakumi liecina, ka ziedu laikos salas iedzīvotāju skaits sasniedzis 15 tūkstošus, un tā bijusi tiešām varena civilizācija, citādi nespētu izgatavot, transportēt un uzstādīt ap 1100 moai. Tomēr 19. gadsimta vidū salā bija palicis vien ap simt iezemiešu. Pēc vienas no versijām, civilizācijas bojāeju iezīmējis asiņains pilsoņu karš, jo salinieku vienkārši kļuvis pārāk daudz un 164 kvadrātkilometrus lielajā salā tiem vairs nepietika resursu.