Mobilā versija
+5.0°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
18. decembris, 2012
Drukāt

Lieli noziegumi sākas no maziem

Foto - Dainis BušmanisFoto - Dainis Bušmanis

Sākam publicēt Maijas Pohodņevas un Modra Pelša romānu “Tumsas inversija”, tas ir turpinājums iepriekšējā gadā “Lata romāna” sērijā iznākušajai grāmatai “Nedzeniet pēdas snaiperim”.


Arī šajā romānā lasītāji sastaps Andri Kadiķi, kurš nu jau ir bijušais Jāņpils kriminālpolicijas kapteinis. Noskaidrosies noslēpumainā snaipera vārds un tēls. Un jauni – mazliet biedējoši, bet visai reāli – piedzīvojumi var sākties… Romāna autori uzskata – pasaulei globalizējoties, katrai valstij vispirms jārūpējas par noziedzības apkarošanu pie sevis.

– Mūsdienu pasaule ir globāla, un tas atspoguļojas arī romānā. Kuras globalizācijas iezīmes izmantojat, kuras jūs iepriecina, bet kuras – traucē vai dara bažīgus?

Maija: – Vislielākais prieks – internets. Nevarētu bez tā dzīvot. Ar šausmām atceros laikus, kad nācās ilgas stundas pavadīt lasītavās, lai noskaidrotu katru nieku. Tagad, ja gribi kaut ko uzzināt, uzrak-sti jautājumu. Viens peles klikšķis. Un atbilde rokā. Turklāt nevis vienkārši atbilde, bet vēl arī neizmērojama papildu informācija.

Modris: – Bažīgu mani dara noziedzības globalizācija, kā arī tas, ka, izmantojot iespēju samērā lēti ceļot, var ievazāt eksotiskas slimības. Es starp šīm divām parādībām gandrīz liktu vienādības zīmi, jo kā vienā, tā otrā gadījumā nereti problēma pat netiek pamanīta. Ārsti vai policisti nav nedz muļķi, nedz nolaidīgi sliņķi, viņiem vienkārši atsevišķos gadījumos var nebūt pieredzes. Nevar cīnīties pret kaut ko, ja nezini, ko īsti apkaro. Labs šauras jomas speciālists var izrādīties vājāks par pieredzējušu cilvēku ar plašu redzesloku, īpaši, ja pēdējā rīcībā ir pietiekami daudz resursu. Ne tikai nauda vien, arī smadzenes.

– Romānā pieskaraties starptautiskās noziedzības tēmai. Kuras jomas uzskatāt par visstingrāk apkarojamām un kādēļ?

Vispirms jau smagie noziegumi – narkotikas, cilvēku tirdzniecība un ieroču kontrabanda, jo rezultāts ir masveidā iznīcinātas cilvēku dzīves. Arī līķu kaudzes vistiešākajā nozīmē.

Cīnoties ar organizēto noziedzību, jāpievērš uzmanība, ka tā vispirms jāapkaro savā valstī.

Organizētā noziedzība cenšas ietiekties visur, kur ir vara, lai saglabātu savu ietekmi un naudu. Ir tāds jēdziens “balto apkaklīšu” noziedzība. Lielākā daļa noziegumu, paši ienesīgākie, ir saistīti ar iespējām vietējā līmenī. Biežāk – ar laba “roba” vai “cauruma” likumdošanā atrašanu.

Lieli noziegumi sākas no maziem. It kā sīkas blēdības – piemēram, ierēdņi par valsts naudu aizbrauc atpūsties uz kādu eksotisku valsti, noformējot to kā dienesta komandējumu. Nešķiet nopietni? Taču nesodāmības sajūta rada visatļautību. No nozieguma izdarīšanas cilvēku atturēs nevis soda bargums, bet tā neizbēgamība.

Cīnoties par noziedznieku cilvēktiesību ievērošanu, nereti tiek ignorētas cietušo vai vienkārši likumpaklausīgo pilsoņu tiesības. Kaut vai tiesības uz taisnīgu tiesu. Kādēļ noziedzniekam tiesa piespriež kompensēt tikai bēru izdevumus? Kādēļ slepkava nemaksā mūža pensiju nogalinātā ģimenei, vismaz vidējās algas apmērā? Ja viņš to nevar, maksājums jānodrošina valstij par nespēju aizsargāt savu pilsoni. Kurš atbild par nepamatoti atbrīvota recidīvista atkārtoti izdarītiem noziegumiem?

Arvien biežāk redzam, kā notiesātie likumpārkāpēji no valsts piedzen arī krietnu naudu par “cilvēka necienīgiem” sadzīves apstākļiem cietumā. Cietušajiem būtu jārīkojas tāpat.

Maija: – Kāpēc ir tik grūti apkarot organizēto noziedzību? Tāpēc, ka ir pārāk vāja robeža starp to, kas noziedzīgajās darbībās ir likumīgs un kas – nelikumīgs. Kriminālā pasaule tik ļoti saplūdusi ar legālo, ka savstarpējā saikne nelikumīgus darījumus pārklāj ar biezu miglu ilgi pirms to noslēgšanas brīža. Ja Latvijā notiktu brīnums un tiktu godīgi un kārtīgi analizēta, piemēram, situācija tirdzniecības vai būvniecības sfērā, ātri vien taptu skaidrs, ka ar slepenu norunu un klusas piekrišanas palīdzību likumīgas un cienījamas vietējās un ārzemju kompānijas ir noziedzības veicinātāji.

Protams, šķiet loģiskāk un dabīgāk, ka ieroču vai narkotiku sindikāts noalgos slepkavu, lai likvidētu konkurentus, bet tieši tāpat rīkojas arī ekonomiskos noziegumos iesaistītie. Visur, kur ir liela nauda, ir risks saskarties ar organizētās noziedzības interesēm.

Un noziedznieki nebūs puiši treniņtērpos ar zelta ķēdēm ap kaklu. Tie būs patīkami, smalki un izglītoti kungi un dāmas, kuri interesējas par kultūru.

– Jūsu romāna tēliem ir diezgan raksturīgi nejust sirdsapziņas pārmetumus. Vai tas saistīts ar viņu nodarbošanos vai drīzāk – nodarbošanās ar šo rakstura iezīmi?

Modris: – Tā ir laikmeta iezīme. Paskatieties apkārt, vai ļoti daudziem ir kaut kas līdzīgs sirdsapziņai? Neskaitāmi indivīdi apveltīti ar lielisku nelieša potenciālu. Taču, ja nopietni, dažās situācijās profesija izvēlas cilvēku. Nevar apzināti vēlēties pabeigt “algotņu skolu” un iegūt “bakalaura diplomu algoto slepkavību jomā”, jo, lūk, mans raksturs un fiziskā forma ir atbilstoša. Daudzmaz legāli vienīgi var vēlēties dienēt armijā, ar mērķi kādreiz nokļūt militāro konfliktu zonā. Taču tas jau arī nebūs īsti normāli.

Maija: – Var gadīties, ka esi apstākļu sakritību upuris. Un tad sirdsapziņas balss klausīšanai būs tas pats efekts, kas pūlēm vadīt mašīnu, visu laiku spiežot uz bremzēm. Ja gribi nonākt pie mērķa un palikt dzīvs, atliek izvēlēties prioritātes. Sirdsapziņas starp tām var arī nebūt.

– Krīt acīs, ka romāna vīriešu tēli sievietes uztver kā priekšmetus – un Anna šādai uztverei traucē, jo neiederas “ērtā” kategorijā. Vai starp vīriešiem un sievietēm ir iespējama – un nepieciešama – vienlīdzība, un kādai tai būtu jābūt?

– Vīrieši sievietes parasti uztver kā priekšmetus (smejas). Tāpat, tikai nedaudz rafinētāk, dara arī sievietes. Tas ir aizsargmehānisms, savdabīga sistematizācija, kas ļauj saprast, kā izturēties un ko sagaidīt no konkrētās personas. Sievietes uztver ne tikai kā “priekšmetu seksam”, ir arī citas lomas: sieva, māte, meita, sievasmāte, darbiniece, priekšniece. Šaubos gan, ka vidēji statistiskā pilsoņa “seju atpazīšanas sistēmā” būs profesionāli algoti slepkavas. Viņi ir pārāk reta parādība.

Ja cilvēks uzlicis sev lomas masku vai spiests to darīt, viņam jāuzvedas atbilstoši tam, ko no viņa sagaida. Apkārtējo attieksme neveidojas pret pašu cilvēku, bet gan pret lomu, tāpēc ir sajūta, ka, piemēram, sieviete tiek uztverta kā priekšmets. Līdzko iet vaļā lomu spēles, vairs nav zināma patiesība.

Kādas ir viņa intereses, bailes, sāpes, stiprās un vājās puses? Tas ir ļoti ērti, jo nav jārēķinās ar otru cilvēku. Piebildīšu, ka arī otrs automātiski nerēķināsies ar tevi. Tāpēc runāt par to, ka varētu būt vienlīdzība starp cilvēkiem, vīriešiem un sievietēm, kuri spēlē lomas, nav iespējams.

Mūsdienu pasaulē cilvēks bez maskas ir katastrofa apkārtējiem. Annai nav nevienas lomas. Ir tikai savas intereses. Tajā pašā laikā viņa pilnībā uzņemas atbildību par to, ko dara, ko domā, kā veido kontaktus ar citiem. Tāpēc viņa arī neiederas. Spēja dzīvot tik patiesi būtu lieliska, ja vien viņas vērtību sistēma neaprobežotos tikai ar savas dzīvības un brīvības saglabāšanu.

Modris: – Abi grāmatas varoņi paši ir kļuvuši par priekšmetiem citu cilvēku spēlēs.

– Agrāk bija “suņu” un “kaķu” cilvēki. Tagad parādījušies vēl arī ežu, trušu, fretku un citu eksotisku dzīvnieku turētāji. Kādi mājdzīvnieki jums pašiem šķiet vistuvākie, un vai kāds šīs sugas pārstāvis arī patlaban mīt kopā ar jums?

– Man ir rotveilers.

Maija: – Man pieder parasta, ruda, visai trekna un bezkaunīga astoņus gadus veca jūrascūciņa un degu jeb trompetastes žurkas. Labprāt gribētu pāris suņus – vienu Aļaskas malamutu un baltu samojedu. Nevar jau savu pasauli pārvērst par drošu un jauku zooloģisko dārzu, jācenšas saprasties arī ar cilvēkiem. Pēdējais gan ir grūts darbs, jo dzīvnieki ir vienkārši un paredzami, bet cilvēki ne.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+