Ekonomika
Auto un tehnoloģijas

Lieli riteņi mazām bedrēm? Kas dod riepām triecienizturību0

Foto: Atis Jansons

Šī jau daudzkārt cilātā temata virzienā pagrūda manu sacerējumu cītīgs lasītājs Artis.

“Labi jau tu runā par nelielu auto ekoloģiskām un ekonomiskām priekšrocībām. Bet tie ritenīši šiem arī ir baigi mazi un Latvijas bedrēm nepavisam nav derīgi…”

Kad sākām problēmā iedziļināties, sapratu, ka oponents tā īsti nemaz nav sapratis, ko riteņiem nozīmē “liels” vai “mazs”, ka viņš tāpat kā daudzi citi joprojām pinas collu, procentu, milimetru pineklī, kuru radījuši riepu trīsciparu marķējumi. Tādēļ – vēlreiz par riteņu izmēriem.

Diametru vajadzētu zināt

Nu nav šī vienkāršākā kritērija ne riepu, ne cenrāžu uzrakstos. Ir, piemēram, 205/65 R16. Pirmais skaitlis – protektora platums (milimetros). Otrais – profila augstums (procentos no platuma). Trešais – diska diametrs (collās)… Liels šis rats vai maziņš?

Tikai ierakstot minēto penteri kalkulatorā, ko piedāvā internets (ttps://tiresize.chom/calculator/) vai kādā no bezmaksas mobilā telefona lietotnēm (meklējiet sadaļā “tire size”), varam uzzināt, ka šī komplekta diametrs ir 673 mm. Visai prāvs ritenis. Izmērs, uz kādu autobūve iet jau gadsimtu.

Visādi ekonomisks, viegls, lēts, bet diametrā ļoti mazs ritenis būtu spējīgs ripot tikai pa ideāli gludu un absolūti cietu virsmu. Bedrē tas saņemtu baigu garenvirziena triecienu un vienkārši nolauztu stiprinājuma konstrukciju. Ceļā, kas nav ciets kā rūdīts tērauds, tas iegrimtu, jo spiediens uz atbalsta laukuma vienību būtu milzīgs.

Mazs atbalsta laukums ir arī maza saķeres virsma, un šāds ritenis slīdētu gan vilkmes spēka ietekmē (buksētu), gan bremzējot, gan mēģinot stūrēt. Turklāt – ar šādu ritenīti praktiski nav iespējams nodrošināt nepieciešamo brīvo attālumu (klīrensu) starp asi, virsbūvi un ceļu.

Pavisam mazs ritenis ir derīgs tikai kantora krēslam. Automobilim ne.

To visu saprata un eksperimentos pārbaudīja jau aizpagājušā gadsimta motorizēto braucamrīku konstruktori. Un ātri apjēdza arī pretējo. Paripojuši brīdi uz milzīgajiem kariešu ratiem, viņi ļoti ātri (20. gadsimta sākumā) nonāca pie diametra, kas apbrīnojami maz atšķiras no pašreiz par optimālu atzītā.

1906. gada “Opel Phaeton” (9 ZS) riteņa diametrs bija 820 mm, 1924. gada “Lieferungswagen” (jau 30 ZS) – 765 mm. Septiņdesmito gadu leģendas “Manta GT” (saukta arī par Melno maģiju, 105 ZS, 188 km/h) ritenis gan samazinājies par gandrīz sprīdi (590 mm), bet tālāk šī tendence neiet.

Deviņdesmito gadu “Omega” brauc uz 635 mm diametra ratiem, un šis tad arī ir un paliek mūsdienu automobiļu lielākās daļas riteņu diametra zonas viducis. Var braukt ar mazākiem – ja esi viegls un bez ekstrēmas dinamikas pretenzijām. Vēl krietni lielāki riteņi vajadzīgi vien specializētiem sliktu ceļu auto. Un tiem, kas par tādiem mēģina izlikties.

Bet varbūt tomēr…

Lieli riteņi ir labi? Kā nu uz to paskatāmies. Jo lielāks, jo neizbēgami smagāks (ja vien neesam gatavi vairākkārt pārmaksāt par viegliem metāliem un premium gumiju). Un smags nav labs. Ne tas komfortabls (aug tā sauktā neatsperotā masa), ne ekonomisks ritē. Ritenim kā ātri rotējošai detaļai piemīt vēl viens būtisks raksturlielums.

Inerces moments, kurš ir jo lielāks, jo tālāk no griešanās centra masa izvietota.

Vienāda svara, bet dažāda diametra riteņu pārī lielāks inerces moments būs lielākajam. Un otrādi. Riteni ar lielāku inerces momentu būs grūtāk gan iekustināt, gan apstādināt. Lielāku jaudu un degvielas patēriņu prasīs akselerācija, lielāku slodzi palēninoties izjutīs bremžu sistēma. Lētāks jau pērkot un ekonomiskāks lietošanā tātad būtu mazākais.

Jāmeklē kompromiss. Un no auto konstruktoru puses tas tiek darīts. Skatiet tabulu. Nelieliem, viegliem pilsētas auto par optimālu joprojām tiek uzskatīti riteņu diametri zem 600 mm. Vai pavisam nedaudz virs šīs pieticīgās robežas.

Arī visai prāvi limuzīni bez pretenzijām uz varoņdarbiem mežos nekur daudz augstāk nelien. To dara (laikam jau Arta izteikto baiļu no bedrēm un vēl “džipisma” modes dzīti) krosoveru ražotāji. Pat nemaz ne liela “Nissan Qashqai” riteņi tuvojas 700 mm robežai, “VW Tiguan”, “Honda CR-V” to diezgan tālu pārsniedz. Un lielie krosoveri ripo pa pilsētu un šosejām zābakos, kuri tā īsti derīgi ir pikapiem un militāram “Hummer”.

Iegūst šķietamas visvarenības skatu, daudzu tik kāroto klīrensu. Bet ripo rijīgi, ar daudz lielāku pretestību nekā elektromobiļi, kuru konstruktori vienlaikus ar riteņa diametra palielināšanu samazina profila platumu. Tāda laikam varētu būt tā Zaļā nākotne.

Bet kā tad ar tām bedrēm?

Saistītie raksti

Pirmkārt – nevajag pie stūres snaust vai rakstīt īsziņas. Tad bedres apbrauksiet. Otrkārt – triecienizturību dod nevis riepas diametrs, bet profila augstums. Gadsimta sākuma “Lada” šajā ziņā bija labāka par modernu kompaktklases auto, kura saimnieks izvēlējies diametrā par 7–8 cm lielāku riteni ar apzīmējuma otro skaitli nevis 70, bet kaut kur ap 40. To smuko ātrgaitas “zemprofilu”…

LA.lv