Latviešiem Dziesmu svētki aizvien bijuši kā gara svētnīca, kurā tautas dvēsele gūst spārnus, izraujoties no ikdienas drūzmas un pašapzinīgi apliecinoties garīgā vienotībā un ticībā mūsu nacionālajiem ideāliem. 


Lasītākie

Notriektā tautumeita 7

Kokteilis

Mākslīgais intelekts nosauc 5 sieviešu un 5 vīriešu vārdus, kas nes laimi to īpašniekiem 30

SVF: Krievijas ekonomika augs straujāk par visām pasaules attīstītajām ekonomikām

Lasīt citas ziņas

Taču arī svētkos ikdienas dzīve – politiskie, ekonomiskie notikumi – ik reizi ir turpinājušies, jauši vai nejauši atstājot attiecīgā laikmeta atbalsis un pēdu nospiedumus raibajā svētku audumā.

“Īsta svētku nedēļa”

Rīgas Latviešu biedrības nams gluži kā skaista līgava tērpts greznā svētku rotā. Vairāk nekā tūkstoš dziedātāju balsis saplūst aizgrābtībā, svētku kulminācijā dziedot Baumaņu Kārļa “Dievs, svētī Latviju!”. Vietējo dāmu darinātais greznais svētku karogs kā visas tautas savienošanās zīme. Kronvaldu Ata kaismīgā runa svētku goda mielastā Rīgas Latviešu biedrībā, kuras laikā viņš teic, ka tautas dziesmu gars ir modies un valda pār šiem svētkiem… Šie ir vien daži koši uzplaiksnījumi, kas nozibētu mūsu acu priekšā, atgriežoties pirms 140 gadiem – Pirmajos Vispārējos latviešu dziesmu svētkos – pirmajā dziedāšanas forumā, kas tautā pamodināja dziesmu garu.

TV24

“Ja ir psihiatra atzinums..” Kā paši ārsti jūtas, veicot dzimuma maiņas operāciju?

Kokteilis

VIDEO. “Ja es, uz veikalu braucot, iekāpju Teslā, nevis “zaporožecā”…” Daugaviņš izsakās par Kariņa skandālu

TV24

Zatlers: Krievu valodā runājošo auditorija uzskata, ka Latvijā nav vārda brīvības

Rīgā šajā laikā latvieši ir vien nepilna ceturtdaļa iedzīvotāju, līdz ar to svētki ir arī kā viens no pirmajiem mūsu tautas kulturālās patstāvības pieteikumiem. Lepns izaicinājums iedomīgajiem vāciešiem, krieviem un pašu tautas “bizmaņiem” un kārkluvāciešiem.

Laukos latvieši šajā laikā, cik iespējams, cenšas izpirkt dzimtās mājas – īpaši aktīvi tas notiek Vidzemē, kur par 590 īpašumiem samaksāti jau gandrīz divi miljoni krievu zelta rubļu. Tieši pirms latviešu pirmā dziedāšanas foruma Rīgas Krievu skolotāju semināru absolvē 26 jaunie tautskolotāji, kuri nu dosies darbā Baltijas lauku skolās. Pirmo Dziesmu svētku laikā risinās otrais latvju zemkopju kongress un pirmajā trīs dienu konferencē pulcējas latviešu skolotāji.

“Latviešu tauta savas bērnu kurpes nu ir nometusi,” pat kritiski noskaņotā prese spiesta atzīt pēc Otrajiem Vispārējiem latviešu dziesmu svētkiem 1880. gadā. Lai iegūtu Visaugstāko atļauju, formāli svētkus rīko par godu Krievijas ķeizara Aleksandra II sudrabkāzām. Rīgas Latviešu biedrība šajā laikā pastāv jau vairāk nekā desmit gadus, kultūras dzīvē savu vārdu sākuši teikt augstskolas – visvairāk jau Tērbatas universitāti – beigušie latvieši, aizvien vairāk latviešu kļuvuši par saimniekiem. Svētku laikā dzied gan “Rīga dimd”, gan “Latviski lai atskan dziesmas”, gan “Mūsu tēvs debesīs” un “Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils”. Tirzas kora dziedātāji ierodas Rīgā, visi tērpušies tautastērpos. Bet koru karos pirmo godalgu iegūst Vietalvas labdarības biedrības jauktais koris. Tūkstošiem interesentu pulcējas varen plašā un iespaidīgā Baltijas lauksaimniecības ražojumu izstādē, kas ver durvis līdz ar Dziesmu svētkiem. Šajā pašā laikā Rīgā notiek arī vācu dziedāšanas svētki, bet Latviešu biedrības grāmatu veikalā par “vienu rubuli gabalā” var dabūt Pirmo dziedāšanas svētku piemiņas bildi un arī skaistu piemiņas medaļu.

Dzelzceļa sabiedrība īpaši svētku dienās norīkojusi ekstrabraucienus maršrutā Rīga–Dinaburga. Bet policija brīdina dziedātājus un skatītājus sargāties no “vazaņķiem un kabatzagļiem, kas raudzīs savu mākslu pie publikas, it īpaši pie lauciniekiem, izrādīt”.

“Šī mums bija īsta svētku nedēļa, divējādi dziedāšanas svētki Rīgu dimdināja, bez tam vēl Baltijas izstāde, kas tūkstošiem un atkal tūkstošiem uz Rīgu saaicinājuse,” 1880. gada jūnija beigās priecājās avīze “Mājas Viesis”.

“Zem izglītības, gaismas un vienprātības karoga”

Trešo Dziesmu svētku priekšvakarā 1880. gadā “Mājas Viesis” raksta, ka tie būs “jo lielāki, kuplāki, vairāk dziedātāju, vairāk klausītāju, lielāka svētku ēka” (K. Baumaņa projektētā estrāde bija izbūvēta Esplanādē tagadējā Kalpaka bulvāra un Valdemāra ielas stūrī). “Latviešu tautas dēli un meitas no jauna darbiem pierādīs savas tautas sirmo slavu, ka latvji ir dziedātāju tauta.”

Ar gandrīz trim tūkstošiem dalībnieku un 13 tūkstošiem klausītāju svētki patiešām izvēršas par grandiozu latviešu kultūras un garīgās vienotības parādi. Pirmo reizi tajos piedalās kori no Latgales. Netrūkst ne svētku gājiena, ne vokāli instrumentālās mūzikas koncerta, ne labāko koru apbalvošanas, kurā laurus plūc Rīgas latviešu dziedātāju biedrības jauktais koris, ne balles, kas sarīkota svētku ēkā, ne pat nepieredzēti liela – 11 tūkstošu rubļu – “atlikuma”.

Svētku priekšvakarā Vīgneru Ernests “Mājas Viesī” publicē “Padomus, kā III Vispārīgo dziedāšanas svētku dziesmas jādzied”. Cita vidū viņš iesaka arī, lai “dziedātājiem balss būtu tīra, īpaši atturēties no auksta alus, jo nekas tik ļoti nemaitā balsi – īpaši ceļā, kad balss saites kairina putekļi”.

Nākamā atkalredzēšanās latviešu dziedātājiem 1895. gadā notiek nevis Rīgā, bet Jelgavā – par to parūpējusies aktīvā Jelgavas Latviešu biedrība ar advokātu un nākamo pirmo Latvijas Valsts prezidentu Jāni Čaksti priekšgalā. Šajos svētkos estrādi projektē arhitekts K. Pēkšēns. Visiem koriem izsūta “tautiska normālapģērba” paraugus, kam jāseko. Organizatoriem izdodas panākt brīvu mājupceļu pa dzelzceļu gan svētku dalībniekiem, gan pat viesiem. Tāpat arī izveidota plaša svētku programma, kurā liela vieta ierādīta latviešu komponistu darbiem. Protams, netrūkst arī ierastās Kurzemes gubernatoram veltītās serenādes. Tomēr lielāko tautas mīlestību izpelnās Jāzepa Vītola “Beverīnas dziedonis” – pēc “Baltijas Vēstneša” un daudzu citu domām, “viens no jaukākajiem mūzikas gabaliem, kas tik vien kādā latviešu koncertā parādījies”.

Jelgava svētku laikā izskatās pēc īstas lielpilsētas. “Baltijas Vēstnesis” vēsta, ka “sirds priekā līksmojas un dreb, kad iedomājamies, ka rīt, 15. jūnijā, Jelgavā tiks atklāta pirmā Latviešu lauksaimniecības izstāde. Tas ir ievērojams notikums mūsu tautas dzīvē”. Svētku laiks ir īsta paradīze veikalniekiem un dzīvokļu izīrētājiem, jo cenas uztraukušās nebijušos augstumos. Neatpaliek arī Jelgavas teātri, četru dienu laikā sarīkojot 13 izrādes. Jelgavas reālskolas absolventi saņem atestātus par septiņu klašu kursa beigšanu – viņu vidū ir arī četri latvieši. Savukārt Rīgas Latviešu biedrības vasaras 13. un 14. jūnija sapulcē latvju izglītotākie dēli beidzot gatavi dalīties zināšanās arī ar dāmām.

Lai gan Jelgavas Dziesmu svētki izskan grandiozi, tiem netrūkst bargu kritiķu – galvenokārt no ieinteresēto personu puses (RLB ļoti apvainojusies, jūtoties apieta). Toties daudz pozitīvāka vērtējumos ir igauņu avīze “Eesti Postimees”: “Latvieši Jelgavā sapulcējušies zem izglītības, gaismas un vienprātības karoga.”

Nākamos – Piektos Dziesmu svētkus – izdodas sarīkot tikai 1910. gadā, kad latvieši jau ir pārdzīvojuši piekto gadu un tam sekojošās represijas.

“Rīgas Avīze” 17. jūnijā svētku priekšvakarā optimistiski raksta: “Mūsu mazā tauta daudz spējusi šajā laikā panākt – latviešu turība augusi kā uz laukiem, tā pilsētā. Lai aplūkojam milzīgās un skaistās pilis, kas Rīgu padara par skaistāko lielpilsētu Krievijā, par lielu daļu var teikt: “Tie ir latviešu nami.” Rīga tagad atzīstama tiklab par latviešu, kā par vācu vai krievu pilsētu.”

Atmiņas par represijām tomēr vēl ir dzīvas, tāpēc jau nākamajā dienā šī pati avīze veic īpašu reveransu valdības priekšā, uzsverot, ka svētki, kurus rīko par godu 200 gadiem kopš Vidzemes un Rīgas pievienošanas Krievijai, uzskatāmi par latviešu lojalitātes īpašu apliecinājumu. “Caur viņiem tiek dzēsts tas nejaukais iespaids no piecus gadus veciem bēdīgajiem notikumiem.”

Svētki tiešām izskan vareni – tie izceļas gan ar iedvesmojošu programmu, gan grandiozu gājienu. Laicīgo koncertu noslēdz ar trīs reizes atkārtoto “Dievs, svētī Latviju!”.

RLB Zinību komisija svētku laikā sanāk uz vasaras sapulci, spriežot, ka latviešiem esot iedzimta tieksme uz gara gaismu. Tāpēc “laikrakstiem būtu jāraugās, lai nedrukātu ne rindiņas, kas nenestu ko labu”.

Rīgas Latviešu teātris svētku laikā izrāda Šekspīra “Hamletu” ar Daci Akmentiņu, Teodoru Valdšmitu galvenajās lomās, bet Pilsētas mākslas muzejā apskatāma Jaņa Rozentāla izstāde.

Svētku izskaņā netrūkst arī skandālu – goda mielastu gandrīz izjauc ķelneru streiks, turklāt no tā ar kaunu un negodu izraida svētkus neganti kritizējušās “Jaunās Dienas Lapas” vadītāju Hermani Asaru.

No Ņujorkas līdz Rīgai


Sestie Dziesmu svētki notiek jau brīvajā Latvijā – laikā, kad valsts tik tikko sākusi atkopties no pasaules kara postījumiem. Latvieši diezgan ilgi nespēj vienoties ne par svētku norises laiku, ne repertuāru. Savukārt jau mēģinājumos netrūkst aiz karstuma un pārguruma paģībušu dziedātāju. Daži prognozē, ka “diez ko spožas izredzes svētkiem nav”, tomēr tie izskan kā īsts garīgās atdzimšanas forums ar milzu nozīmi tautas saliedēšanā. Svētku centrālais notikums ir Somijas prezidenta Laurī Kristiāna Relandera vizīte Latvijā, kuru pavada plaša somu delegācija. Viesu vidū ir arī 700 igauņu un 400 lietuviešu. Ar kuģi “Aquitania” uz Rīgu dodas arī Amerikas latviešu grupa. “Mums no Ņujorkas ziņo, ka vietējo latvju starpā tagad galvenā sarunu tēma ir gatavošanās šai ekskursijai,” vēsta “Latvijas Kareivis”. Rēķinot laikā, attālums līdz Latvijai ir “tikai” 12 dienas, bet biļete no Ņujorkas līdz Liepājai trešajā klasē maksā 107 dolārus, otrajā klasē – 165 dolārus.

Svētku laikā 22. jūnijā par godu Brīvības cīņu varoņiem Rīgā notiek parāde, kurā kopā ar regulāro karaspēku piedalās pieci tūkstoši aizsargu. Norisinās arī trešais latvju un lietuvju tuvināšanās kongress.

Teātri un mākslas galerijas savu piedāvājumu cenšas pieskaņot īpašajam notikumam. Daudzi gados jaunie svētku dalībnieki, ieradušies Rīgā pārpildītos “buļļu vāģos”, galvaspilsētā ir pirmoreiz un tad jau gribas visu redzēt – gan greznos veikalus, gan kafejnīcas, gan mākslu. Uzmanību saista izcilāko latviešu dziedātāju dziesmu rīti, Franciska Varslavāna un “Zaļās vārnas” kopas mākslinieku izstādes, arī – Pirmā Latvju mākslas porcelāna izstāde Vainovska salonā Valdemāra ielā. Plaši pārstāvētu Rakstnieku dienu rīko Latvju rakstnieku un žurnālistu arodbiedrība.

Nedzēstu vekseļu ēnā

Nākamajiem diviem Dziesmu svētkiem – 1931. un 1933. gadā – lemts sakrist ar pamatīgu saimniecisko grūtību laikiem. Septītos Dziesmu svētkus izdodas sarīkot, tikai pateicoties tam, ka lielāko daļu to budžeta – 3,5 miljonus rubļu – veido valdības aizdevums, no kura miljonu rīkotāji sedz ar saviem vekseļiem. Svētki iezīmējas ar negantu strīdēšanos mūzikas darbinieku organizāciju starpā. Taču “Latgales Ziņas” pēc svētkiem rezumē: “Nekad vēl Rīga nav bijusi tik latviska runās, dziesmās un krāsās.”

Tomēr svētku laiks Rīgā ir karsts – gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Rīgas dome beidzot pieņem lēmumu, ka Brīvības pieminekli varēs celt agrākā Pētera I postamenta vietā. Organizatori tautas svētvietas būvei nolemj arī ziedot daļu svētku peļņas.

Risinās tautas nobalsošana Māras (Doma) baznīcas jautājumā, un 250 tūkstoši jau izteikušies par labu tam, ka vācu draudzei būtu jāatņem monopola tiesības to izmantot. Lielu ievērību izpelnās vēsts par izcilā tautsaimnieka Kārļa Baloža mirstīgo atlieku atrakšanu, jo izskanējušas baumas, ka viņš noindēts. Latgales apgabaltiesā četras stundas lasa apsūdzību pret komunistiem. Valdībai izmisīgi cenšoties samazināt budžeta izdevumus, viens priekšlikums paredz uz gadu apturēt pabalstus mākslai – operai, teātriem un citiem. Politiķi sāk meklēt ārējo aizdevumu – pirmoreiz Latvijas pēckara vēsturē. Tostarp Nacionālais teātris dziedātājiem izsniedz 200 brīvbiļetes dienas izrādei un 300 – vakara izrādei.

Toties lauku pamatskolu skolotāji uzzina neiepriecinošo vēsti, ka turpmāk viņu atalgojums būs pilnībā atkarīgs no pašvaldības rocības.

Viens no grandiozākajiem notikumiem svētku laikā ir Latvijas Zemnieku savienības kongress, kas Rīgā pulcē desmit tūkstošus saimnieku no dažādām Latvijas malām, krietni kuplinot arī svētku apmeklētāju skaitu.

Nākamajā – Dziesmu svētku 60. jubilejas – forumā debitē izcilie komponisti Pēteris Barisons un Volfgangs Dārziņš. Kopkora repertuārā ir tikai latviešu komponistu darbi, no kuriem puse dziedāta iepriekšējos svētkos. Tomēr gadās, ka mēģinājumos laucinieku kori paļaujas uz pilsētniekiem, ka tie būs galvenie dziedātāji un “meldiņa turētāji”, bet tie – atkal uz lauciniekiem un lāgā nedzied neviens. Pēdējo reizi kopkorim “Gaismas pili” diriģē Jāzeps Vītols. Svētku viesu vidū ir 44 somu dziedātāji, 77 igauņi un 100 lietuvieši.

Lai gan svētki rada lielu patriotisma pacēlumu, laikmets kopumā krāsojas diezgan drūmos toņos. Valsts ierēdņiem šajā laikā algas izsniedz obligācijās un viņi nemaz nevar nopirkt biļetes uz svētkiem. Krīzes dēļ apstājusies Liepājas cukura fabrikas būve, un maizes labības patēriņš samazinājies par ceturtdaļu.

Latvieši ieinteresēti raugās Igaunijas virzienā, kur tikko beidzies referendums par Satversmes grozījumiem. “Latvijas Sargs” secina: “Arī mēs nevaram palikt pie novecojušām politiskām formām un dogmām, ja visas Eiropas valstis paplašina valdības pilnvaras un ierobežo parlamenta svārstīgo, nenoteikto, bezatbildīgo varu.” Tieši svētku laikā atklāj tiešo telegrāfa satiksmi starp Latviju un Angliju.

Svētku rīkotājiem tomēr no krīzes atlec arī kāds labums, jo samazinājušās svētku izmaksas. Agrāk estrādes izbūve korim maksāja 76 tūkstošus latu, bet tagad pietiek ar 24 tūkstošiem latu. Virsdiriģentiem agrāk maksāja 600 latu, bet nu šī summa sarukusi līdz 400 latiem. Arī komponistiem honorāri par dziesmām samazināti līdz četriem santīmiem par lappusi.

Veikalniekiem gan mazas cerības kaut ko īpaši nopelnīt, jo dziedātāju vairākums brauc paši ar savu maizes kukulīti un sviesta cibiņu. Daudziem gan liekas, ka pēc sešas stundas ilgiem nogurdinošiem mēģinājumiem svētku rīkotāji varēja noorganizēt lētas pusdienas vai arī lauka virtuves ar garšīgu zupu turpat Esplanādes laukumā. Pretenzijas izskan arī par to, ka neviens nav iedomājies svētku dalībniekiem piešķirt pa brīvizrādei Rīgas abos lielākajos teātros un operā.

Neredzēti diženi

“Dižena, patriotiska, ar lieliem tautas vienības svētkiem piemērotām dziesmām,” tāda pēc valdības vēlmes ir Devīto Dziesmu svētku programma 1938. gadā. Latviešu Dziesmu svētku biedrības kora jaundarbu konkursā apbalvo Helmera Pavasara un Emiļa Melngaiļa kora dziesmas un Pētera Barisona kantāti “Dzimtene”.

Starpkaru Latvijas vēsturē pēdējie Vispārējie dziesmu svētki izvēršas neredzēti plaši un diženi. Koru karos 10. jūnijā galveno balvu – greznu sudraba šķīvi no Valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa rokām – saņem Lazdonas draudzes koris diriģenta Haralda Medņa vadībā. Bet septiņus Dziesmu svētku veterānus apbalvo ar Triju Zvaigžņu ordeni.

Rīgā svētku laikā atklāj Igauņu, latviešu un lietuviešu sadarbības kongresu, kurā piedalās vairāk nekā tūkstoš delegātu no 30 organizācijām. Rīga greznojusies ar visu triju valstu karogiem.

Žēl vienīgi, ka šī “visplašākā Baltijas tautu sadarbības manifestācija” tā arī nepāraugs ārišķības un skaistu runu rāmjus. Latvija tiek pie jauna finanšu ministra Alfrēda Valdmaņa. Bet Uzvaras laukuma izbūves komisijas prezidijs izsludina sacensību šā laukuma idejas projektam.

Iespaidīga ir arī svētku blakus sarīkojumu programma – Nacionālajā operā notiek trīs latviešu operu un divu baletu izrādes, kā arī simfoniskās mūzikas koncerts. Rīgas pilsētas vēsturiskais muzejs piedāvā plašu Dziesmu svētku piemiņas izstādi.

Dziesmu svētku norisi pārraida astoņi radiofoni – Latvijā, Lietuvā, Igaunijā. Tiem ziedo lielie uzņēmumi – akciju sabiedrība “Laima” 800 latus, bet “Degviela” – 1000 latus. Ir uzņēmumi, kas iegādājušies svētku biļetes saviem darbiniekiem, dziedātājus atbrīvojot no darba svētku dienās. To vidū – “Latvijas kokvilna” un “V. Ķuze”. Savukārt nopēlumu izpelnās daži Ventspils veikalnieki, kuri atteikušies savus darbiniekus laist uz svētkiem.

Dziedātāji uz svētkiem un mājās tiek vesti par brīvu. Apbrīnot Rīgu svētkos pieteikušās arī 33 skolu ekskursijas ar 12 tūkstošiem dalībnieku.

“Dziesmu svētki ir tautu modinājuši, audzinājuši lielu un beidzot darījuši par valsti. Visos laikos tā bijusi grandioza latvietības manifestācija, un šoreiz mēs to varam nosaukt par vislieliskāko parādi, kurā Latvija nedemonstrē savus bruņotos spēkus, bet gan rāda pasaulei savus sasniegumus gara un arī materiālajā kultūrā,” svētku izskaņā raksta Jānis Jaunsudrabiņš.

Eiropā turpat pie Latvijas robežām šajā laikā jau sākas ieroču žvadzoņa. Latvijai liktenis bija lēmis kļūt par bandinieku lielvalstu netīrajā varas spēlē. Taču dziesmu gars palika dzīvs. Tāpat kā brīvības ideja.

{gallery id=”1856″}