Publicitātes foto

Viesturs Sprūde: Pāvela Bermonta ­memuāri ir aktuālāki, nekā pirmajā mirklī ­varētu šķist 21

Laiks met savādus lokus. Nekad neiedomātos, ka latviešiem labi pazīstamā Pāvela Bermonta (1877 – 1973), pašpasludinātā “kņaza Avalova” memuāros ieraudzīšu kaut ko aktuālu. Bet, ak Dievs, cik līdzību tur ir! Jānomaina tikai daži īpašvārdi, un iegūst tik pazīstamu retoriku un domu gājienu!

Reklāma
Reklāma
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 13
NATO admirālis atklāj, vai ir pazīmes, ka Krievija tuvākajā laikā plāno iebrukt kādā no NATO valstīm
VIDEO. Kāpēc gurķus tin plēvē? Atbilde tevi pārsteigs
Lasīt citas ziņas

Bermonta atmiņas “Cīņā pret boļševismu” iznāca 1925. gadā Hamburgā krievu un vācu valodā. Oriģinālā tām bija 563 lappuses. Tagad vēsturnieka Jura Ciganova tulkojumā apgādā “Zvaigzne ABC” iznākusī latviskā versija ir uz pusi plānāka, jo tulkotas tikai tās nodaļas, kurās ir runa par Baltiju, atmetot ūdeņainos spriedelējumus par Krievijas monarhiju, valsts diženumu un paša Bermonta nopelniem tajā. Mūsdienu izpratnē Bermonts bija tikai viens no Krievijas pilsoņu kara “lauka komandieriem”, godkārīgs tips, kurš mēģināja izsisties, izmantojot citas valsts, tajā gadījumā Vācijas, doto finansējumu. Jebkuras atmiņas ir subjektīvas, bet avantūrista Bermonta atmiņas ir īpaši subjektīvas, kamdēļ arī neviens agrāk nav steidzies tās ne tulkot, ne izdot. Kara muzeja vēsturnieks Ciganovs tomēr uzskata, ka “Cīņā pret boļševismu” nešaubīgi ir Latvijas vēstures avots: “Tas ir spilgts piemērs, kā tiek veidota propaganda. Te var sagrozīt faktus, pateikt klajus melus, kaut ko vispār nepateikt. Tas ir tas pats, ko dara mūsdienu Krievija. Tehnoloģijas nemainās.” Svarīgi demonstrēt Latvijas neatkarības ienaidnieka uzskatus, parādīt viņa motivāciju.

Bermontiādes laika paziņojumos, grāmatas galvenais varonis te apgalvo, ka nemaz negrasoties apstrīdēt tautu tiesības pašnoteikties, tikai vēloties “nodrošināt aizmuguri” savai armijai cīņā pret lieliniekiem, te atkal, ārpus oficiāliem uzsaukumiem, vaļsirdīgi klāsta, ka bermontiešu mērķis bijis kļūt par vienīgo noteicošo militāro spēku “Baltijas novadā” un cīnīties par “vareno Krievzemi”. Citāts par Bermonta ierašanos Jelgavā 1919. gada 12. jūnijā: “Mēs – virsnieki un karavīri – šeit Latvijā jutāmies kā savā dzimtajā zemē, jo katrs no mums paredzēja, ka šīs mazās jaunizveidotās “valstis”, tiks pievienotas dižajai Krievzemei.” Bermontā izraisa sašutumu tas, ka latviešu un igauņi viņa karotājus uzskata par apspiedējiem. Viņš draud sodīt nepateicīgos “latviešu dumpiniekus”, ja tie nesatvers viņa “brālīgo roku”. Nav Latvijas armijas – ir “latviešu bandas” un “latviešu un igauņu karapūļi”, bet Latvijas pagaidu valdība ir “tā saucamā”.

CITI ŠOBRĪD LASA

Īpašus “kņaza Avalova” atmaskojumus izpelnās Lielbritānija. Tā, kā zināms, Latvijai sniedza lielu atbalstu bermontiādes laikā. Bet Bermonts prāto: “Anglijas mērķis ir sadalīt Krieviju savu komerciālo un militāro mērķu īstenošanai.” Nomainiet Angliju ar Krievijas medijos absolūtā ļaunuma statusu ieguvušo ASV Valsts departamentu jeb “gosdepu”, un šī frāze iegūs pavisam aktuālu skanējumu. Kļūst skaidrs, ka pasaulē maz kas mainījies, kad izlasa Bermonta 1919. gada 14. oktobra uzsaukumu “latviešu tautai”. Bermonts ir sašutis, ka Latvijas armija no Daugavas labā krasta uzdrošinās apšaudīt bermontiešu pozīcijas Torņakalnā: “Mani lielgabali klusē, bet tajā pašā laikā Tavu lielgabalu lādiņi krīt uz mierīgo Torņakalna pilsētu. Tur cieš nevis mani karavīri, kuri māk izvairīties no nodevīgajām lodēm, bet gan mierīgie iedzīvotāji – Tavi brāļi un māsas. Vai tiešām Tu esi tik mežonīga, ka līdz Tavām ausīm nenonāk nelaimīgo sieviešu un bērnu šausmu kliedzieni?” Un vai domājat, ka Bermonts pirmais uzbruka Rīgai? Nekā nebija – karu esot provocējuši un sākuši latvieši. Vai tā nav mūslaiku Krievijas retorika Ukrainas virzienā? “Kad to tulkoju, neviens par tādu hibrīdkaru vēl nerunāja, bet zināmas paralēles tur var vilkt,” tagad atzīst Ciganovs. Ja cilvēks nav pazīstams ar Latvijas neatkarības kara notikumiem, “Cīņā pret boļševismu” var tiešām sajaukt galvu. Tāpat kā mūslaiku propaganda. Tāpēc ir tik lietderīgi zināt un domāt līdzi.