Kultūra
Kultūrpolitika

Lielo cerību vai arī ielāpu likšanas likums? 16


Daudziem profesionāliem Latvijas mūziķiem sociālā neaizsargātība nav atstājusi citu izvēli kā arī ziemās muzicēt uz ielas.
Daudziem profesionāliem Latvijas mūziķiem sociālā neaizsargātība nav atstājusi citu izvēli kā arī ziemās muzicēt uz ielas.
Foto – Karīna Miezāja

Bezdarba laikā – atbalsts minimālās algas apmērā ar segtām sociālās apdrošināšanas iemaksām, atbalsts slimošanas pirmajās desmit dienās, bet pensionētām personām – palīdzība ārstniecības un komunālo maksājumu daļējai nomaksai. Šāda sociālā atbalsta programma radošajiem cilvēkiem paredzēta Kultūras ministrijas (KM) izstrādātajā likumprojektā “Radošo personu statusa un profesionālo radošo organizāciju likums”, ko oktobrī skatīs Valsts sekretāru sanāksmē. Vienlaikus tas paredz arī beidzot noteikt radošas personas statusu un sakārtot profesionālo radošo organizāciju darbības lauku, kā tas ir citās nozarēs.

Par vajadzību pieņemt likumu, kas dotu radošā darba strādniekiem noteiktas sociālās un tiesiskās garantijas, Latvijā runā jau vairāk nekā desmit gadus. Šis jautājums vilkts garumā nepiedodami ilgi, dažās kultūras nozarēs radot jau gandrīz vai neatgriezeniskas sekas, traģiski atsaucoties uz atsevišķu kultūras personību likteni, kā arī graujot kopējo kultūras kvalitāti un prestižu. Pamatā runa ir par brīvmāksliniekiem – literātiem, māksliniekiem, kino nozarē strādājošajiem, lielu daļu mūziķu –, kuru ienākumi ir neregulāri un nelieli, bet kuri rada Latvijas kultūrā nozīmīgas un paliekošas vērtības.

Ko radošie cilvēki var cerēt sagaidīt no jaunā, svarīgā un tik ilgi cerētā likuma? Lai par to diskutētu, “Kultūrzīmju” redakcijā ap apaļo galdu pulcējās Dace Bluķe (Latvijas Radošo savienību padome, Latvijas Komponistu savienība), Inguna Irbe (Latvijas Mākslinieku savienība), Arno Jundze (Latvijas Rakstnieku savienība), Ieva Struka (Latvijas Teātra darbinieku savienība), Ieva Romanova (Latvijas Kinematogrāfistu savienība), Andrejs Broks (Latvijas Dizaineru savienība), Maija Pavlova (Laikmetīgās kultūras nevalstisko organizāciju asociācija), KM Kultūrpolitikas departamenta statēģiskās plānošanas nodaļas vadītāja Laura Turlaja. Diskusiju vadīja “LA” kultūras nodaļas vadītāja Anita Bormane.

Varētu tapt, 
bet netop

– Cik lielā mērā izstrādātais likumprojekts varētu atrisināt nozarē samilzušās problēmas?

Ieva Romanova: – Nedomāju, ka tas atrisinās visas radošo ļaužu sociālās problēmas, tomēr būs pirmais solis, pamatakmens būvē, ar ko tiks nostiprināts radoša cilvēka statuss. Ar to tiks atzīts, ka viņi nav vienkārši meža dīvainīši, kas negrib strādāt, – jo viņi strādā arī tad, kad nesaņem algu. Ar šo likumu viņi kļūs par legālu cilvēku grupu. Kino nozarē īpaši raksturīgi, ka jābūt ārkārtīgi lielam iepriekšējam darba ieguldījumam projekta gatavošanā, lai vispār varētu pretendēt uz naudu. Sociālās problēmas daudziem ir ļoti asas. Tomēr atšķirībā no aktīvajām sociālajām grupām šie cilvēki kautrējas atzīties savā nabadzībā. Mums bija gadījums, kad ļoti cienījamam režisoram sieva bija slimnīcā, bet viņš nespēja par to samaksāt.

Inguna Irbe: – Mākslinieku sabiedrība apvieno ļoti diferencēta vecuma un specifikas vizuālās mākslas nozares, kurā katrs sevi pieskaita nozīmīgas kultūras pārstāvja misijas veicēju lokam. Tieši tādēļ šā likuma pieņemšana noteikti nostabilizētu sajūtu mākslinieku apziņā, ka tā ir profesija un ka mēs sabiedrības acīs neesam liekēži, bet kā nozīmīgas profesijas pārstāvji valstiski novērtēti. Šis likums motivēs LMS attīstību, kā arī noteikti piešķirs radošiem cilvēkiem lielāku stabilitātes sajūtu – it sevišķi gados vecajiem māksliniekiem.

Dace Bluķe: – Māksliniekam varbūt vēl ir iespēja savu gleznu pārdot, taču operu vai simfoniju nevienam nevari pārdot, tu vari to vienkārši nerakstīt. Varbūt ir vienas operas pasūtījums gadā, un tas jau ir ļoti labi, jo operas direktoram nav pienākuma to darīt. Vissliktākajā situācijā ir paaudze, kas savas radošās gaitas sākusi vēl padomju laika beigās. Vidējās paaudzes – to cilvēku attieksme, kas tuvu pensijas vecumam, bieži ir – neiešu nevienam lūgties, lai mani izdod, lai mani nospēlē. Viņi strādā ļoti labi, profesionāli, bet liela daļa par savu darbu samaksu nesaņem. Viņu darbus, kad vajag, rādām kā nacionālo lepnumu, tomēr arī viņiem gribētos saņemt pretī kaut vai elementāru gandarījumu – ka valsts atzīst viņus kā profesionāļus un ka kritiskā situācijā viņiem ir, kur vērsties pēc palīdzības.

Ieva Struka: – Ja izvēlies savā dzīvē mākslinieka ceļu, automātiski kļūsti par “neko” – jo tam, ko dari, nav definīcijas, nerunājot par neadekvāto finansiālo novērtējumu salīdzinājumā ar ieguldīto laiku un darbu. Tāpēc likums ir arī ļoti būtisks vēstījums jaunajai paaudzei. Paredzot iespēju saņemt palīdzību dīkstāves posmā, tas vienlaikus nosaka arī statusu – to, ka tavs pienesums valstij un pasaulei ir ko vērts, ka tu vispār eksistē. Tomēr vissvarīgāk šī likuma sakarā man šķiet runāt par darbiem, kas varētu tapt, bet netop – visās jomās. Pārdomām vērts piesaukt jaunlatviešu laiku, kad jaunās topošās nācijas gaišākie prāti maksimāli centās attīstīt visu žanru daudzveidību, pierādot, ka arī latvieši spēj nodrošināt pilnvērtīgu mākslas procesu plašā žanru un mākslas veidu amplitūdā. Šodien, 150 gadus vēlāk, ejam pretējā virzienā. Šodien mākslā acīmredzama ir tendence radīt nevis pēc savām iespējām un aicinājuma, bet pielāgoties izdzīvošanas iespējām un mākslas darbu vietā radīt subkultūras produktus, kurus vieglāk varēs pārdot.

Latvijas teātri galvenokārt ir valsts institūcijas, tāpēc likums uz to it kā attiecas pastarpināti. Tomēr šodien arī teātros aizvien vairāk cilvēku strādā ar līgumiem. Un no Kultūras ministrijas puses, neko ļaunu nedomājot, ir dots uzstādījums nodrošināt maksimālu kvalitāti ar minimālām izmaksām, līdz ar to sociālo iemaksu obligātums no autoru līgumiem vēl vairāk samazinās reālo atalgojumu par darbu.

Arno Jundze: – Likums ir viens no pasākumiem, kas sakārto konkrētu problēmas daļu. Šis ir kompromisa variants, kas pieņemams visiem, un ar to jālabo kļūdainā situācija, kas ir valstī bez šā likuma. Rakstnieku galvenā problēma ir tā, ka simt procentos esam nevalstiskais sektors un mums nav neviena darba devēja. Visa sistēma izveidota tā, ka autors jau var gribēt nolēgt darba līgumu, bet neviens ar viņu to neslēgs. Problēma ir ļoti kompleksa, un daudzi autori to atrisina, vienkārši nerakstot, viņi aiziet uz žurnālistiku, uz reklāmas aģentūrām vai arī mēģina rakstīt angļu valodā – dažam tas izdodas tīri labi. Taču ilgtemiņā šāda situācija apzog mūsu valsti, kultūru un valodu.

Maija Pavlova: – Šis likumprojekts sakārto un definē pamatlietas, kas nepieciešamas, lai vispār varētu runāt tālāk par kaut kādu problēmu risināšanu. Būtiska ir radošās personas statusa legalizācija, jo mūsdienu sabiedrībā jēdziens “mākslinieks” ir kļuvis zināmā mērā sinonīms vārdam “liekēdis”.

Vai siets būs stingrs?

D. B.: – Būtiski piebilst, ka procesā esošais likumprojekts attiecas arī uz radošajām organizācijām – vairākus gadus, kopš mainīts nevalstisko organizāciju likums, tās palikušas aiz borta.

A. J.: – Agrāk izskanēja, ka radošās savienības – tās jau vien tāda padomju laika palieka, toties tagad pati valsts redz – lai runātu ar nozari, nepieciešamas labas, spēcīgas radošās organizācijas, kas to pārstāv.

– Tomēr nav noslēpums, ka radošo organizāciju situācija ir ļoti atšķirīga. Vai kopumā tā ir atbilstoša, lai jauno likumu varētu īstenot?

D. B.: – Situācija ir atšķirīga – ir vecās savienības ar padomju laika mantojumu ar visiem īpašumiem un daudziem biedriem, kas varbūt īsti neizprot, ka šodien savienība vairs nav tāda pati organizācija kā padomju laikos. Tomēr ir vesela virkne jaunu organizāciju – piemēram, pirms dažiem mēnešiem LRSP iestājās Latvijas Fotogrāfu savienība.

– Šķiet, viena no pirmajām bezdelīgām jaunā likuma sakarā…

– Arī tāpēc. Taču tas arī nozīmē, ka cilvēki sāk novērtēt pašorganizēšanās nozīmību un saikni ar LRSP. Interesi par kontaktiem ar LRSP izrādījusi arī Latvijas Laikmetīgās dejas asociācija. Jaundibinātās biedrības reizēm ir pat jaudīgākas un darbspējīgākas nekā vecās. Starp smagākajām organizācijām ir Latvijas Mākslinieku savienība – tāpēc ka aptver ļoti plašu spektru.

Andrejs Broks: – Nebūtu labi, ka likuma novērtēšanā kā primārais izvirzītos vienīgi sociālais aspekts. Profesionālajam laukam kultūras nozarē – radošajām industrijām – likums nepieciešams vispirms tāpēc, lai tās spētu labāk pašorganizēties, iesaistīties savas nozares pārvaldē. Tas arī sakārtotu likumdošanu, kas attiecībā uz profesionālajām radošajām organizācijām palikusi pārejas situācijā un ir novecojusi. Profesionāla organizācija ir valsts pārvaldes struktūrvienība, ja reiz likums dod iespēju tai deleģēt valsts pārvaldes funkcijas. Neorganizētai sabiedrībai neko nevar deleģēt. Tas ir ļoti nozīmīgi šo organizāciju biedriem, jo šobrīd piederība savienībai no šā aspekta ir maz motivēta.

– Vai ir rasts risinājums, ko darīt ar starpdisciplinārajām nozarēm, profesijām, kas paliek ārpus?

Laura Turlaja: – Šobrīd likumprojekts aptver visas profesionālās kultūras nozares. Jautājums bija vienīgi par minimālo biedru skaitu radošajā organizācijā, kas dažās nozarēs ir ievērojams, citās – mazāks. (Likumprojekts paredz, ka katrā radošajā jomā var būt vairākas radošās organizācijas, bet tikai viena var pretendēt uz valsts atbalstu. – A. B.) Sākotnējais piedāvājums bija noteikt šo skaitli, sākot no simts biedriem, bet profesionālie horeogrāfi iebilda, jo šī nozare ir šaurāka, tāpēc esam samazinājuši to līdz 50.

I. S.: – Pastāvēs divi sieti – viens, ko saskaņā ar saviem statūtiem katra savienība jau šobrīd ņem vērā, uzņemot jaunus biedrus, bet otrs – ko ņems vērā, kad šis cilvēks vērsīsies pēc palīdzības.

– Bet vai var teikt, ka šis siets visām savienībām ir bijis pietiekami ciešs?

– Pirms gadiem 20 iestāties nemaz nevarēja tik vienkārši. Turklāt – pat ja kādā savienībā pirms pāris gadiem jaunie biedri tika ievilkti aiz rokas, tad tagad, parādoties naudai, atlase noteikti būs stingrāka. Svarīgi saprast, ka visu nevalstisko organizāciju darbības princips ir balstīts uz pašorganizāciju un uzticēšanos. Turklāt, puspajokam – latvieši nebūt nav dāsna nācija, un tikai tas, kurš patiešām būs kritiskā situācijā, spēs pārliecināt pārējos, ka viņam jāpalīdz.

Tikai ārkārtas situācijās

– Likumprojekts strikti nodala amatierisko un profesionālo māksliniecisko jaunradi. Un tomēr – vai kritēriji radošas personas statusa iegūšanai nav formulēti pārāk vispārīgi?

L. T.: – Regulējums ir noteikts ļoti vispārīgs, ņemot vērā katras nozares absolūto specifiku. Lietuvas radošo personu likumā patiešām ir atrodami daudz specifiskāki kritēriji – piemēram, vai mākslinieka darbs atrodas muzejā, vai tas ir iekļauts skolu programmā utt. Skaidrs, ka katrā kultūras nozarē šādu pieeju nevar izmantot – ne visas nozares atspoguļojas izglītības programmās un ne visas ir reprezentētas muzejos. Tāpēc noteikts, ka katra radošā savienība savā nozarē nosaka specifiskākus kritērijus, lai noteiktu, kurš ir atzīstams par radošu personu (Tas ir statuss, pēc kura iegūšanas varētu pretendēt uz atbalstu. – A. B. )

– Igaunijas likumā noteikts, ka atbalstu var saņemt persona jau no 16 gadiem. Šāds priekšlikums izskanējis arī Latvijā…

– Jā, mēs par to esam saņēmuši priekšlikumu – ka 18 gadi ir ierobežojoši un ka atbalstu jāļauj saņemt arī jaunākām personām.

I. S.: – Es esmu izbrīnīta par šādu diskusiju, galu galā cilvēkam vispirms jābeidz skola.

– Es neredzu, ka kritērijos atbalsta saņemšanai būtu ietverts arī kvalitātes aspekts.

A. J.: – Tie ir ļoti vienkārši – lai iestātos jebkurā savienībā, tev ir jāizpilda noteiktas prasības, bez kurām tevi vienkārši neuzņems.

– Ko darīsit ar profesionāli rakstošajiem, kas nav savienības biedri, bet arī nāks pēc atbalsta?

– Tāpēc jau arī likumprojekts nosaka, ka nav jābūt radošās savienības biedram par katru cenu. Cilvēkam ir tiesības vērsties savienībā ar iesniegumu un publikācijām, kas tiks vērtētas. (Likumprojekts paredz, ka to veic radošās savienības kopsapulces ievēlēta koleģiāla institūcija ne mazāk kā triju cilvēku sastāvā. – A. B.). Arī Kinematogrāfistu savienība droši vien neskatīsies visu, kas ir “YouTube” samests un ar telefonu safilmēts. Tāpat arī Rakstnieku savienība nevērtēs visus darbus, kas ir autora izdevumā. Protams, mums ir kritēriji – agrāk teica, ka tie ir padomju laika atrauga, tagad izrādās – labi, ka ir. Mums ir arī blakus nozare – piemēram, dramaturgi, kas apvienojušies Dramaturgu ģildē. Esam runājuši ar viņiem par šo situāciju, un, ja viņi nāks pie mums, viņi tieši tāpat tiks vērtēti. Par vērtēšanas struktūru vēl var debatēt, tomēr, visticamākais, ka tajā būs jāiekļauj arī kāds dramaturgs, rakstnieks vai dzejnieks. Es būtu par to, lai mūsu situācijā tur būtu pieci cilvēki – arī literatūrzinātnieku pārstāvis.

M. P.: – Likumprojektā jau tagad ir diezgan skrupulozi noteikts, kas vispār var pretendēt uz atbalstu starpdarbu periodā, sašaurinot šo loku. Arī periods, kurā var saņemt atbalstu, ir ļoti īss. (Ne vairāk kā seši mēneši viena gada periodā, un nākamo atbalstu var prasīt tikai pēc gada, izņemot slimības gadījumus. – A.B.).

D.B.: – Ja cilvēks strādā un viņam ir ienākumi, skaidrs, ka viņš uz šo atbalstu pretendēt nevarēs. Tās būs tikai un vienīgi ārkārtas situācijas, kurās kādu iemeslu dēļ ir dīkstāve – desmit dienu slimības periods vai kāda cita ārkārtas situācija.

– Latvijas likumprojekts izceļas ar to, ka tas piespiedu dīkstāvē esošam māk­sliniekam paredz alternatīvu – brīvprātīgā sabiedriskā darba iespēju. Kā radās šī ideja?

L. T.: – Tā bija Kultūras ministrijas ideja, ņemot vērā, ka Latvijā ir ļoti plašs kultūras un kultūrizglītības institūciju tīkls, kur laikā, kamēr mākslinieki nav radoši nodarbināti, viņi varētu īstenot sociāli nozīmīgus projektus.

– Pati pirmā asociācija ir ar simtlatnieku programmu. Kā pret šo ideju attiecas radošās organizācijas?

D. B.: – Reakcijas bija krasi dažādas – no “kā tad tā, man, lielam māksliniekam, tagad būs jāiet un jānolaižas līdz kādām primitīvām darbībām” līdz “ja jau man ir brīvs laiks, kāpēc gan lai es nedotos uz skolu – vēl jo vairāk, ja es to jau tā daru, nesaņemot nekādu samaksu”. LRSP uzstādījums noteikti ir – labāk strādāt savā jomā, kaut vai stāstot par to citiem – varbūt ne vien kultūrizglītības iestādēs, bet arī pansionātos un citur –, nekā saņemt pabalstu par nekā nedarīšanu. Tomēr tas ir atstāts brīvai izvēlei.

I. R.: – Piemēram, Kino muzejam šobrīd trūkst līdzekļu, lai atšifrētu fondu mteriālus. Tad var nākt palīgā šis kino profesionālis, kurš zina, kas kurā bildē un dokumentā iemūžināts.

M. P.: – Brīvprātīgā darba iespēju vērtēju kā ļoti labu mehānismu, kā veidot sasaisti starp profesionālo mākslu un brīdi, kad cilvēks par to vispār sāk uzzināt.

A. B.: – Būtībā tas ir profesionālās orientācijas pakalpojums, ko šie cilvēki varētu veikt.

– Tomēr pabalsts šobrīd paredzēts vienāds – minimālā alga, gan sēžot mājās, gan ejot tautā…

L.T.: – Tas vēl tiks vērtēts. Taču jāņem vērā, ka diferencēšana palielinātu atbalstam nepieciešamo finansējumu.

Atsevišķas nodoklu sistēmas nebūs

– Likumprojekts kopumā tomēr nekādi neatrisina sāpīgo mazo pensiju problēmu…

I. R.: – Ļoti labi, ka atļauts atbalstīt radošo nozaru pensionārus ārstniecības un komunālo maksājumu izdevumu daļējai segšanai. Pensijas ir tik mazas ne jau tāpēc, ka cilvēks bijis slinks un maz maksājis, bet gan tāpēc, ka kultūras budžets bijis ļoti mazs. Piemēram, kāda pazīstama režisora, vairāku spēlfilmu autora un “Lielā Kristapa” laureāta, pensija ir 89 eiro, un tādu cilvēku ir ļoti daudz.

A.J.: – Otra lieta, ko līdztekus vajadzētu attīstīt, ir VKKF mūža stipendiju programma – katru gadu vismaz desmit jaunas klāt, turklāt tās apjoms ir jāpalielina.

I. S.: – Es tomēr gribētu atgādināt, ka šī ir stipendija par izcilību, nevis sociālais pabalsts, tādēļ daudz svarīgāk būt pacelt stipendijas apjomu. Iedomāsimies, piemēram, Imantu Ziedoni – ja viņam nebūtu speciālā pensija kā Augstākās padomes deputātam, kas balsoja par 4. maija deklarāciju, viņš par savu izcilību saņemtu 145 eiro. Būtu dzīvs Ojārs Vācietis, arī viņš saņemtu tikpat. Jo algotu darbu jau viņi lielāko dzīves daļu nestrādāja, bet rakstīja. Vai tas nav ārprāts?

I. R.: – Tomēr šo izcilo cilvēku ir daudz vairāk, nekā 245, kas saņem stipendiju šobrīd, un visi viņi spožām acīm gaida un vaicā: kad man būs? Un ir ļoti grūti viņiem kaut ko atbildēt.

– Vai KM ir domājusi, kā radošo cilvēku sociālo garantiju problēmu risināt sistemātiski, piemēram, kopā ar Finanšu ministriju izstrādājot piemērotu nodokļu likumdošanu utt.?

L. T.: – Šis likumprojekts tiešām reaģē tikai uz atsevišķām ļoti sensitīvām situācijām. Atbalsta sistēma būtu jāskata kompleksi – tajā ir gan labklājības, gan finanšu politikas aspekti. Taču mēs noteikti neveidosim atsevišķu nodokļu vai apdrošināšanas sistēmu tikai radošām personām.

D.B.: – Šobrīd Labklājības ministrijā izstrādā grozījumus likumā par sociālo nodokli, kas paredzētu tā iekasēšanu arī no visām autoratlīdzībām. Kopumā LRSP atbalstītu šādu soli, tomēr jāraugās, lai sociālās iemaksas netiktu veiktas uz radošo cilvēku jau tā mazā atalgojuma rēķina. Sociālo iemaksu kompensēšana, pēc KM aprēķiniem, kultūras budžeta iestādēm vien papildus prasītu pusotru miljonu eiro. Radošās personas savus ienākumus pārsvarā gūst no VKKF – arī šeit summa būtu rēķināma miljonos.

A.J.: – Grāmatniecībā šī summa būtu vairāki miljoni eiro, un tas nedrīkst notikt uz autoru niecīgo honorāru rēķina. Mēs esam par nodokļu maksāšanu, tomēr jāņem vērā, ka autors nav govs, ko var bezgalīgi slaukt.

Galerijas nosaukums

Kas noteikts likumprojektā

Likums attiektos uz profesionālo māksliniecisko jaunradi arhitektūras, dizaina, teātra, mūzikas, vizuālās mākslas, dejas, literatūras, kinematogrāfijas jomās un zinātnisko darbību tajās.

Radoša persona ir fiziska persona – autors vai izpildītājs Autortiesību likuma izpratnē, kura rada vai radoši interpretē mākslas darbus; viņa darbi vismaz trīs gadus pirms statusa iegūšanas ir pavairoti vai publiskoti Autortiesību likuma izpratnē; ar savu radošo vai zinātnisko darbību sniedz ieguldījumu profesionālās mākslas un kultūras attīstībā.

Statusa piešķiršana tiek atstāta radošo organizāciju ziņā.

Runājot par atbalsta programmas finansējumu – tā ir KM budžetā paredzēta summa, kuras apjoms nākamajā gadā nedrīkst būt mazāks kā iepriekšējā. Provizoriski iezīmētais finansējums ir 384 000 eiro 2017. gadā.

Kas notiks tālāk

Paredzēts, ka 2015. gada oktobrī likumprojektu skatīs valsts sekretāru sanāksmē un notiks starpministriju saskaņošana.

Valdībā likumprojekts varētu nonākt 2016. gada sākumā.

Saeima to varētu skatīt 2016. gada vasarā.

Pēc KM aplēsēm, no likuma mērķgrupas – četriem tūkstošiem radošo personu – no 2017. gada atbalstu varētu saņemt 120 cilvēki gadā.

LA.lv