Tevi vēro leopards, mednieks un medījums. Namībijas ceļojuma piezīmes 0
Vairākums Namībijas leopardu un gepardu dzīvo privātu saimniecību zemēs gan kā mednieki, gan medījums. Viņu aizsardzību uzņēmusies organizācija “AfriCat”. Šis nodibinājums atrodas Okonjimas dabas parkā un kopš 1993. gada ir izglābis 1000 apdraudētu dzīvnieku.
Pērtiķiem patīk jokot. Viņi aizšķērso mums ceļu tieši pirms ieejas Okonjimas “Paviānu zemē”. Tomēr šajā 22 000 hektārus plašajā kādreizējo lauksaimniecību zemē Namībijas ziemeļdaļā (pusceļā starp galvaspilsētu Vindhūku un Etošas Nacionālo parku) par primātiem nebūs runa. Arī liellopu ganāmpulki te sen izzuduši.
– Gadsimtiem ilgi šeit viss notika mīļo lopu labā. Ne velti tuvumā esošo pilsētu vietējā valodā sauc “Skaistā trekno lopu vieta – Otjivarongo”, – skaidro mūsu pavadonis Fricis Kuršmans.
Viņa vācu vectēvs, būdams ķeizariskais mērnieks, 20. gadsimta sākumā ieradās tolaik Vācijas kolonijā Dienvidāfrikā un vēlāk te izveidoja karakulaitu audzētavu. Divu paaudžu Kuršmani iztiku pelnīja, pārdodot tālu izslavētās kažokādas. 70. gados, kad pasaules dzīvnieku aizstāvji sāka akcijas “Kažokādām – nē!”, Kuršmanu bizness sabruka. Vēl šodien savas ģimenes finansiālajā krahā Fricis vaino franču kinoaktrisi Bridžitu Bordo, kura tolaik bija dzīvnieku aizstāvju pirmajās rindās. Okonjimas īpašniekam bija jācīnās arī ar saimnieciskām problēmām un fermu nācās pārdot. Tomēr situāciju pavērsa sev par labu – savu zemi atvēlēja Āfrikas lielo kaķu glābšanai un nodibināja fondu “AfriCat”. Un tagad privātais rezervāts Okonjima galvenokārt ir leopardu un gepardu zeme. Līdz pašam horizontam plešas savanna. Zaļajā un pelēkajā ainavā vīd koši sarkani punkti – termītu mājas. Okonjima, atrodoties 1700 metru augstumā virs jūras līmeņa ar Omboroko kalniem dienvidu pusē un vareno Vaterbergu masīvu ziemeļaustrumos, valdzina ar savu kluso, majestātisko tāli. Zinām, ka te dzīvo daudzi jo daudzi lieli un mazi zvēri, nojaušam, ka te mūs gaida piedzīvojumi, un dodamies tālāk. Putni, kārpu cūkas, zebras, antilopes, ko jau redzējām garāmbraucot, liek nojaust, cik šīs sugām bagātās zemes miers ir mānīgs, jo galu galā šeit ir tikai viens jautājums – ēst vai tikt apēstam? Tomēr pat tie, kas atrodas barības ķēdes pašās beigās un kam nāktos bīties no vārgajiem cilvēkiem, šajā parkā tiek aizsargāti.
Mēs neredzam acis, kas vēro mūs. Bet gids, vārdā Previoss, tās jau sen pamanījis un pavēl mums klusēt. Viņš lēnām brauc tālāk un aptur busu pie krūma. Gida rādītājpirksts vērsts lejup. Kādus trīs metrus no mums guļ izskatīgs leopards un bauda pusdienlaika mieru, acīmredzot viņam ir gremošanas fāze. Jo tvirtais vēders liecina, ka viņš tikko ir paēdis. Previoss leopardu pazīst. Tas ir desmit gadus vecais Mafana. Kaķu aprindās – jau vecs kungs, tomēr šaubu nav – viņa zobi un acis vēl ir tādā formā, lai medītu un cīnītos. Kad 65 kilogramus smagais zvērs paceļ galvu, ieraugām kakla siksnu ar raidītāju. Ja tās nebūtu, mūsu gidam nāktos viņu meklēt ilgāk.
– Pētniecības nolūkos 15 no 35 leopardiem, kas dzīvo Okonjimā, ir pierīkots radioraidītājs. Lielākoties savainotie vai noķertie zvēri, kuri pie mums nonāk, pēc atveseļošanās tiek palaisti atpakaļ savvaļā. Ja viņi paliek ilgāk, kā Mafana, kurš deviņu gadu vecumā ar šautām brūcēm tika nogādāts Okonjimas klīnikā, viņi pierod pie cilvēku tuvuma. Normālos apstākļos šī uzticība varētu tikt pārprasta. Zvēri tiktu nolemti drošai nāve, – skaidro Prevs.
Mafana laiski viļājas un žāvājas, tad beidzot ceļas augšā un izrādās visā savā raibumotajā krāšņumā. Kādu gabaliņu parikšo un atkal apguļas, šoreiz šķērsām priekšā mūsu džipam, it kā gribēdams nogriezt mums ceļu. To, ka cilvēks spēj nodarīt ko ļaunāku par fotokameras troksni, viņš acīmredzot ir aizmirsis. Tas viņu atšķir no pārējiem sugas brāļiem, kuri katrās medībās riskē paši kļūt par medījumu.
