Viedokļi
Komentāri

Monika Zīle: Lielo kapu spogulis 16


Foto – LETA
Foto – LETA
Dārzu un parku ansamblis “Lielie kapi” ar memoriālām celtnēm.

Jau iepriekš atvainojos cilvēkiem, kuru savulaik Rīgas Lielajos kapos guldīto senču pīšļus sabrauca nežēlīgas varas rati, nolaupot dzimtas piemiņas godināšanas rituālu iespēju. Okupācijas režīma naidīgā attieksme pret latviskuma vaibstiem vēstures pieminekļos ir vispārzināma, apstiprināta ar faktiem un komentārus neprasa. Bet, riskējot saņemt paļas, atļaušos viedokli, ka Lielo kapu gadījumā daudzi Rīgas iedzimtie un latvieši tajā skaitā veicināja šī kultūras pieminekļa degradāciju ar tādu pašu entuziasmu, kā šobrīd iestājas pret tramvaju Senču ielā.

Mūsu ģimene cieši kaimiņos patlaban diskusiju, projektu un darījumu krustugunīs nokļuvušajai teritorijai apmetās pirms gandrīz četrdesmit gadiem. Atmiņā joprojām turu dziļā Latgalē mūža lielāko daļu nodzīvojušās mammas secinājumu pēc pirmajām iziešanām tuvākajā apkaimē: “Kaut manas acis to nebūtu redzējušas…” Viņu šokēja tā suņu īpašnieku straume, kas kopā ar visu iespējamo izmēru četrkājainajiem draugiem rītos un vakaros plūda gan pa Mēness ielu, gan cauri mājas pagalmam uz Lielajiem kapiem – tur dzīvnieki kārtoja dabiskās vajadzības. Kas tāds bija neiedomājams mūsu dzimtajos laukos, kur vecāki caur pirkstiem skatījās uz pusaudžu niekošanos ar smēķiem, taču bez debatēm sloksnēja, ja ganos aizsūtītais ielaida lopiņu aiz novārtā pamestās vecticībnieku kapsētas žoga. Tas nebija pārkāpums, bet neapspriežams grēks vistīrākajā veidā, un tā izpratni audzināja vecāku attieksme un piemērs. Bet šeit suņi masveidā “mīnēja” kā bezvārda kopiņas, tā zem pazīstamu tēlnieku veidotajiem pieminekļiem guldīto dižgaru atdusas vietas… Viena bijusī kolēģe, kuras iebildumus pret “Ušakova tramvaju” nu palaikam redzu tīmekļa forumos, vēl 90. gadu vidū sūkstījās, ka, dzīvodama Pļavniekos, tikai brīvdienās var atļauties savam plušķītim kapu tualetes ekstras.

Zinu, daļai lasītāju nepatiks, ka velku tēlaina apzīmējuma paralēli starp attieksmi pret Lielajiem kapiem un spoguli, kur dažādos apgaismojumos vaibsti mēdz satriecoši mainīties no pievilcīgi rāmiem uz pārsteidzoši vieplīgiem. Diemžēl lielais visnotaļ inteliģento un skaistā latviešu valodā runājošo kundzīšu skaits blakus Krišjāņa Barona apbedījuma tuvumā daudzu gadu ritumā kakājušiem suņiem liecina, ka tāds spogulis pastāv. Reāli vēroto represiju draudi padomju varas laikā tikai ļoti drosmīgiem tautiešiem netraucēja iestāties par latviskumu atklāti. Svārstos apgalvot, ka toreiz apzināta mīļdzīvnieku nečurināšana blakus “Lāč­plēša” autora mūža mājai būtu bijusi pietiekami svarīga klusa nacionālās identitātes apliecinājuma šķautne. Bet ilgus gadus te vērotais liedz šķīsti noticēt, ka Lielo kapu aizsardzībai tagad saliedējušos pulkā neviens nav šurp mērojis ceļu kopā ar sētas krancīti vai tīrasiņu dogu, lai pēc paša iniciatīvas piedalītos šīs vietas apgānīšanā…

Negribētos, lai manis rakstītajā kāds ierauga atbalstu tramvajam Skanstes ielā. Projekts, maigi sakot, dīvains, pilns neskaidrību un liegšanās atklāt acīmredzamos noklusējumus. Gluži kā cilvēku daba ar tās krēslainajiem stūriem. Buboņu mēris, kura upuru apbedīšanai astoņpadsmitajā gadsimtā izveidoja Lielos kapus, ir mediķu pieveikts un, cerams, augšā vairs necelsies. Zāļu joprojām nav tikai pret cilvēku liekulību un tieksmi spraukties svēto un varoņu pulkā…

LA.lv