Liene Cipule: Vajadzīga tikai politiska griba pabeigt varas nomaiņu Latvijā 36

Autors: Liene Cipule, biedrības “Demokrātiskie patrioti” valdes priekšsēdētāja

Reklāma
Reklāma
Krimināls
VIDEO. “Bēdz prom!” Kārsavā iereibusi kompānija bēg no policijas un smejas par vadītāja nonākšanu policijas rokās 43
Krievija uzbrūk Ukrainai ar “brīnumieroci”. Ar to varētu tikt galā tikai F-16 144
ASV izsludina ārkārtas stāvokli pirms Saules aptumsuma – paredz cilvēku masu bojāeju 12
Lasīt citas ziņas

“Lustrācija ir humāna, diskrēta procedūra sabiedrības un valsts turpmākas attīstības labā, dodot iespēju cilvēkiem, kuri sadarbojās ar čeku šantāžas, savas profesionālās darbības dēļ vai labprātīgi, atbrīvoties no padomju kauna krusta. Latvija ir vienīgā valsts postpadomju telpā, kurā šis jautājums nav atrisināts. Valsts pienākums ir šo iespēju pilsoņiem nodrošināt. Sabiedrības, kas nav attīrījušās, nav spējīgas būvēt no totalitārisma mantojuma patiesi brīvu, plaukstošu valsti, jo tās nomāc pagātnes rēgi un neizgaismotās padomju sistēmas ēnas.” L.Langa

Par PSRS pret Latvijas Republiku īstenotās agresijas, kuras rezultātā tika zaudēta Latvijas Republikas valstiskā neatkarība, publisku noliegšanu, attaisnošanu, slavināšanu vai ļaunprātīgu, rupju vai aizvainojošu apšaubīšanu varēs sodīt ar brīvības atņemšanu. To paredz Saeimas Juridiskajā komisijā otrdien, 11.februārī, galīgajam lasījumam atbalstītie grozījumi Krimināllikumā. Par VDK aģentu un informatoru pastrādāto pret Latvijas cilvēkiem klusēt, noliegt, attaisnot un aizvainojoši apšaubīt ir pieņemami un šķietami humāni?

CITI ŠOBRĪD LASA

Pirms pusgada kādā sarunā Saeimā man, toreiz Veselības ministrijas parlamentārajai sekretārei, kāds deputāts vicināja gar degunu žurnālu “Leģendas” ar izteiksmīgu pavadošo tekstu “Tos ārstus, kas nepamatoti ievietoja cilvēkus psihiatriskajās slimnīcās, tos ārstus vajadzētu sodīt! Atņemt viņiem sertifikātus un iespējas praktizēt!”. Kad uzdevu jautājumu – uz kāda pamata, ja jau neesam veikuši lustrāciju, un, vai to nevajadzētu darīt arī ar iekšlietu un tieslietu sistēmā strādājošajiem, atbildes vietā bija stingri sakniebtas lūpas. Šai sarunai turpinājuma nebija.

Jau 1996.gadā (piecus gadus pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas) Eiropas Padomes Parlamentārā asambleja pieņēma rezolūciju Nr.1096 “Par pasākumiem bijušo komunistisko totalitāro sistēmu demontēšanai”. Rezolūcijas 9. punkts atzinīgi vērtē slepeno dienestu dokumentu publiskošana un 11.punkts norāda uz lustrāciju kā vienu no iespējamajiem risinājumiem. Jau toreiz Parlamentārā asambleja vērsa uzmanību uz to, ka neveiksmīga varas nomaiņas un pārejas procesa rezultātā demokrātijas vietā valstī valdīs oligarhija, tiesiskuma vietā korupcija, bet cilvēktiesību vietā – organizētā noziedzība. Cik precīzas gan mēdz būt prognozes! Latvija piedzīvo pilnu šo procesu gammu, Latvijas valsts stagnē uz kaimiņvalstu fona un Latvija ir vienīgā valsts, kur lustrācija nav veikta. Likumsakarības? Domāju – noteikti! Par to, ka mierīga līdzāspastāvēšana un sekmīgs pārejas process ir iespējams, nodrošinot taisnīgumu bez atriebības kāres, skaidri norādīja Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas rezolūcijas 3.punkts. Atliek vien brīnīties, kāpēc citkārt tik naskā sekošana Eiropā lemtajam, VDK aģentu nodarītā atzīšanai un izvērtēšanai, kā arī lustrācijas jautājumam, mūsu valstsvīri veltījuši pilnīgu ignoranci.

Šodien Saeima atkal negribīgi cilā sev tik neērto likumu “Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personas sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu”. Atkal ir iespēja daiļrunīgi izdebatēties, paspekulēt uz kāda jūtām, pamanipulēt ar faktiem, paskrāpēt pa sabiedrības rētām. Patiesībā ir jāizbeidz šīs māņu kustības, kas ilgušas vairāk nekā 20 gadus. Ir pienācis īstais brīdis konsekventi rīkoties un rast civilizētu, daudzās pasaules valstīs pārbaudītu un īstenotu veidu, kā pielikt punktu “čekas maisu” jautājumam, tos zinātniski pētot un publiskojot, savukārt sabiedrībai piedāvājot un organizējot vitāli nepieciešamo lustrācijas procedūru režīmu nomaiņas pabeigšanai, šajā jautājumā beidzot panākot gan tuvākās Baltijas valstis, gan citas bijušās Varšavas pakta valstis. Jāsaprot, ka mūsu dienās “politiskās gribas trūkums” nevienu nepārliecina, un politiķiem nāksies detalizēti skaidrot gan vietējā, gan starptautiskā arēnā, ko tas patiesībā Latvijas gadījumā nozīmē.

Šobrīd Saeimā ir nonākuši priekšlikumi iespējamai lustrācijai. Tos manā vadībā ir izstrādājusi biedrība “Demokrātiskie patrioti” un Saeimā iesnieguši un parakstījuši deputāti Inga Bite, Inga Vanaga un Dāvis Stalts. Šie priekšlikumi paredz iespēju personām, kuras sadarbojušās ar VDK jebkādā statusā, iesniegt Totalitārisma seku dokumentēšanas centram atzīšanās rakstu. Atzīšanās rakstā šīs personas norādītu sadarbības faktu, raksturu un laiku, kā arī izteiktu nožēlu par savu sadarbošanos ar okupācijas varu. Šāds atzīšanās raksts, būtu iesniedzams noteiktā termiņā, līdz 2015.gada 31.decembrim, un būtu simbolisks vēstījums par šīs personas vainas atzīšanu un nožēlu. Grozījumi arī paredz, ka to personu dati, kas veikušas lustrāciju, netiks publiskoti viņu dzīves laikā. Datus varēs publicēt 5 gadus pēc personas nāves. To personu datus, kas nebūs izgājušas šo atzīšanās procesu un kuru sadarbības fakts ar VDK būs nepārprotams, pēc 2015.gada 31.decembrim valstij būs tiesības publicēt noteiktā kārtībā. Priekšlikumi ir ļoti vienkārši. Jaunas institūcijas valstij nav jāveido. Termiņš ir saprātīgs un noteikumi – godīgi.

Reklāma
Reklāma

Tomēr ar šiem priekšlikumiem, ja tos atbalstīs Saeima, ceļš uz patiesi aptverošu sabiedrības lustrāciju un kolaborācijas analīzi tikai sāksies. Pilnvērtīgu lustrāciju var īstenot vien mērķtiecīgi pētot, vētot un analizējot visu sistēmu kopumā – VDK, izlūkdienestus, Literatūras pārvaldes, komunistu darbības valsts pārvaldē, izglītības, veselības un tiesu sistēmas specifisko darbību un pakļautību okupācijas laikā. Tas ir valstiski nozīmīgs uzdevums, kura jēgu nevajadzētu nonivelēt līdz “maisu nepilnajam saturam” vai vulgarizēt ar “raganu medībām”. Šāda, pozitīva, lustrācijas pieredze ir arī mūsu kaimiņvalstīm – Lietuvai un Igaunijai, kur lustrācija tika veikta vispār bez t.s. “VDK maisiem”.

Mēs esam sašutuši par to, ka vēl aizvien ir valstis, kas neatzīst Latvijas okupāciju, bet saglabājam mieru, kad mūsu valstsvīri un sievas nespējīgi plāta rokas pilnai varas nomaiņas pabeigšanai Latvijā. Faktiski mēs paši līdz galam neesam atzinuši savas valsts okupāciju, ja reiz nespējam veikt savā valstī lustrāciju jeb “valsts attīrīšanas procesu”, tā saglabājot iespēju vecās varas pārstāvjiem pārvaldīt mūsu Latviju oligarhu, tiesiska nihilisma, korupcijas un organizētas noziedzības vidē.