Liepājas muzejā nonākušas senas tekstilijas ar dzīvesstāstiem 0
Liepājas muzejs Latvijas simtgadē ieguvis vērtīgu etnogrāfijas tekstiliju kolekcijas papildinājumu – Nīcas pagasta tautas tērpa elementus, cimdu adījumus, austas segas, lina auduma dvieli jeb tā saukto bēru skāteri, kurā tērpās bēru izvadītājs, pavēstīja Uļjana Gintnere, Liepājas muzeja vadošā pētniece.
Kāda nīcenieku dzimtas pārstāve muzejam devusi tekstilijas, līdzi atnesot arī stāstus par tām. “20. gadsimta sākumā darinātie brunči pabijuši arī 1967. gada Latvijas skolēnu dziesmu un deju svētkos, jo bija nolemts, ka Nīcas vidusskolas meiteņu koris uzstāsies novada tautastērpos. Katrai dziedātājai tas bija jāsameklē pašai. Tā senie brunči, Nīcā saukti par kroceņiem, kas ir ļoti kupli, piedzīvojuši savu otro mūžu,” stāsta muzeja speciāliste.
Kā zināms, no 19. gadsimta. 60. gadiem nīcenieces pamazām sāka valkāt tagad visā Latvijā jau zināmos oranžsarkanos kuplos brunčus un īsos ņieburus ar samta nošuvēm un rotājošo podziņu rindām.
Liepājas muzeja krājums papildināts arī ar austeni jeb lielo lakatu, kuru sievietes valkāja gan kā plecu apsegu, gan apsedzot arī galvu. Arī šai zaļgani pelēkos toņos rūtotajai tekstilijai līdzi nāk stāsts. Pat divi.
2. pasaules kara laikā daudzi jauni puiši, ģimenes sargāti, centās izvairīties no iesaukšanas leģionā. Arī kāds nīcenieks paslēpās mežā izraktā patversmē, to varētu nosaukt par bunkuru. Tajā bija ļoti auksti, puisis saslima ar plaušu karsoni. Tuvinieki viņu, ietinot austenē, centušies pārveidot par vecu sievieti, lai nogādātu pie ārsta. Visus, kuri zirga pajūgā brauca uz Liepāju, protams, kontrolēja vācu armijas ceļa patruļas. Taču šīs bīstamās „ķekatas” izdevās. Pēc tam austene vēl ilgi kalpoja dzimtai, tajā ieliekot, nīcenieku valodā – iekubinot – pirtī nopērtos bērnus, nesot tos uz mājām.
Kāzas un bēres – lielākie ģimenes godi. Tradīciju saglabāšana tajos ritējusi nīcenieku apziņā un darbos vēl līdz pagājušā gadsimta 70./80. gadiem. Šajā laikā par izvadītāju reti kad aicināja mācītāju, tāpēc vīri, kam bija dots spēks stāvēt pie kapa un runāt aizgājēja piemiņai un tuvinieku mierināšanai, darīja to brīvprātīgi.
Īpaša cieņa pienācās tiem, kas „mācēja kārtīgi saraudināt”. Izvadītājam kā dāvanu ap plecu apsedza rakstā austu linu dvieli, kam bija, tas piešuva klāt arī cimdu pāri. Šāds guvums tagad nonācis arī Liepājas muzeja krājumā, līdzi nesot arī izpētes darbam vērtus jautājumus par bēru tradīcijām.
Krekls bija sieviešu tautas tērpa ķermenim tuvākais apģērba elements. Tas mūsdienu izpratnē bija gan veļa, gan virsējais apģērbs. Nīcai, etnogrāfijas terminoloģijā izsakoties, raksturīgi tunikveida krekli ar virsū šūtiem uzplečiem.
Uzplecis, Nīcā – plecu siksna. Jau nosaukums liecina, ka tam bija vismaz divu veidu pielietojums – nostiprināt krekla plecu daļu un rotāt kreklu. Tradicionāli uzplecis izšūts t.s. balto darbu tehnikā ar melnu diegu papildrakstiem.
Šoreiz muzejā nonākuši divi krekli, izšūti tikai ar baltiem kokvilnas diegiem. Latvijas Nacionālās vēstures muzejā, kā informē Etnogrāfijas nodaļas apģērbu un tekstila kolekcijas galvenā glabātāja Inita Heinola, šāda veida sieviešu krekls ir tikai viens. Tātad atkal darbs pētniekam, bet krājums kļuvis, iespējams, ar tiešām unikālu ieguvumu bagātāks.
