Mobilā versija
Brīdinājums +1.6°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
23. februāris, 2016
Drukāt

Liepājas romance (2)

Publicitātes (Edgara Poheviča) fotoPublicitātes (Edgara Poheviča) foto

Mīlestības atklāsmē pret Liepāju nozīmīga loma ir Aigara Ozoliņa scenogrāfijai ar izrādes koptēlā harmoniski iekļauto video.

Ak, šis nebēdnis vējš, pat teātrī viņš tiek iekšā, sajauc meitenēm matus, pablēņojas ar rekvizītiem, aizpūš šīsdienas rūpes, lai atbrīvotu vietu rītdienas cerībām, un ienes pa svaiga gaisa malkam gandrīz katrā jaunā iestudējumā. Tā vien liekas, tiklīdz kāds režisors ar savu ieceri ticis līdz Liepājai, vējš jau ir pacēlis spārnos viņa iztēli, sagriezis to aizrautīgā virpulī ar aktieru fantāzijām.

Pēc divpadsmit gadiem atgriežoties uz Liepājas skatuves ar Torntona Vaildera lugas “Mūsu pilsētiņa” lokalizētu lasījumu, Gaļina Poliščuka ir parūpējusies par kārtējo patīkami pavadīto vakaru vējainās pilsētas mājīgajā teātrī. Kaut arī 1938. gadā uzrakstītā luga mūsdienās tiek uzskatīta par amerikāņu dramaturģijas klasiku, tieši uzdrošināšanās un lēmums kardināli pārstrādāt tekstu, saglabājot vienīgi darba struktūru un svarīgākās sižeta līnijas, šoreiz ir izrādes galvenais pievilcības avots. Protams, autora piedāvātais tēmu loks iestudējumā šķietami tiek sašaurināts, taču režisores iecere nav bijusi šīs tēmas skatuviski iztirzāt, bet gan izspēlēt pašu radītu romanci šodienas pilsētai, kas balstās uz Vaildera lugas skaistāko motīvu improvizācijām. Kā ikvienā romancē, arī liepājnieku priekšnesuma centrālā tēma ir mīlestība visās tās iespējamās izpausmēs.

Atmetot tās muļķīgās runas par plaģiātu, kas izskanēja “delfos”, uzreiz būtu jāteic, ka nozīmīga loma šajā “mīlestības atklāsmē” pret pilsētu, tās iemītniekiem, teātri, aktieriem utt., ir Aigara Ozoliņa scenogrāfijai ar izrādes koptēlā harmoniski iekļauto video. Virs skatuves novietotais, nedaudz izliektais spoguļekrāns ar dubulto funkcionalitāti izrādē pārvēršas par tādu kā scenogrāfijas aktīvo elementu, kas padziļina visas trīs skatuviskās telpas dimensijas un ar videoprojekcijas palīdzību piešķir tai vēl vienu – iztēlē radītu – dimensiju, kas izrādes atmosfērai piešķir tās īpašo gaisotni. Pa visu skatuvi izkaisītie spēles laukumi, kuros aktieri pūlas atdzīvināt pilsētas ikdienu, iestudējumā veido kaut ko līdzīgu kustīgai diorāmai ar centrā iefokusētu Rebekas atmiņu stāstu.

Stāsta dramaturģisko versiju ar visām varoņu savstarpējo attiecību un statusa izmaiņām faktiski ir radījusi Rasa Bugavičute, un Vaildera autorība šoreiz nez vai būtu liekama pirmajā vietā. Rūpīgi papētot savas “miera ostas” atpazīstamākos objektus un padarot tos izrādē par darbības norises vietām, dramaturģe it kā dāvā Liepājas publikai nelielu bonusu pilsētas dzīves realitātes izbaudīšanai uz skatuves. Šāds paņēmiens vienmēr ir kārdinošs, bet arī riskants, jo viena otra tekstā ieliktā aktualitāte var izrādīties stipri uzmācīga. Taču, ja to tver kā ikdienu raksturojošu detaļu, kas palīdz aktieriem savus tēlus padarīt tuvākus skatītājam, tad tas ­atmaksājas. Aktieriem gan ir tendence šīs “aktualitātes” nevajadzīgi akcentēt, un izrādē tas vietām ir manāms, bet tā ir spēles gaitā labojama parādība. Un galu galā Rebekas stāsts jau nav nekāds pilsētiņas sociālo, ekonomisko vai integrācijas problēmu atspoguļojums, bet tikai drusciņ smeldzīgos toņos ietverts atgādinājums par dažām cilvēcisko attiecību niansēm, kas spēj vismaz uz brīdi atjaunot mūsu jūtīgumu. Lugas personāžu loks iestudējumā ir krietni sašaurināts, latviskots un organiski pielāgots šīsdienas realitātei, bet tajā pašā laikā pilnīgi pietiekams, lai Rebekas stāsts iegūtu dzīves nepielūdzamā ritējuma sajūtu.

Pilsētiņā uz skatuves viss rit savu gaitu, reģionālās avīzītes redaktors nesteidzīgi brokasto kopā ar ģimeni, bērni pošas uz skolu, vietējās radiostacijas dīdžejs novēl pilsētniekiem jauku dienu… Signes Ruicēnas samtainās balss skanējums uz skatuves mijas ar aktieru izspēlētām etīdēm, ļaujot mums sajust, kā realitāte saplūst ar savu attēlu scēniskajā telpā un kā sīki dzīves atgadījumi pārvēršas par māksliniekiem.

Mazā Rebeka ir iemīlējusies sava brāļa Svena klasesbiedrā, bet neviens to neredz. Brālis ir pārņemts ar savām jūtām pret Emīliju un neliekas ne zinis par māšeles sarežģījumiem, bet Dinārs vienkārši ir gatavais nejēga, kas tālāk par savu degungalu neko nespēj saskatīt. Everita Pjata un Sandis Pēcis uz skatuves ar šarmu izspēlē Emīlijas un Svena jūtu pārliešanos no pirmajiem biklajiem tuvināšanās mēģinājumiem līdz pat kāzām, ļaujot katram skatītājam šos tēlus ieplūdināt pašam savā emocionālajā pieredzē. Samērā pārliecinoši ar savu “neziņu, ko nozīmē mīlēt”, viņiem pievienojas arī Viktora Ellera atveidotais Dinārs, bet vislielāko gandarījumu ar negaidītu lirikas un psiholoģijas saplūdinājumu savā spēlē šoreiz sagādā Signe Ruicēna Rebekas lomā. Ja vēl viņa piebremzētu dažus savas varones emocionālos uzbrāzmojumus, lai spēlē neiesprauktos didaktiskā nots, aktrises pieklusinātajās intonācijās varētu sadzirdēt, kā vibrē dvēsele – smeldzīgi un patiesi. Remarks savulaik teica, ka “ikviens, kas kaut ko zina par nāvi, zina kaut ko arī par mīlestību”, un Rebeka ar lugas finālā dāvāto iracionālo iespēju cenšas to pavēstīt arī mums.

Iestudēt veiksmīgu lugas lokalizāciju teātrī nemaz nav tik viegli, bet, mērķtiecīgi jaucot žanrus un izmantojot reālus faktus par apspēles objektiem, Gaļinai Poliščukai šoreiz ir izdevies radīt uz Liepājas skatuves mūsdienīgu pilsētas romanci, kurā ir patīkami ieklausīties.

 

Uzziņa

“Mūsu pilsētiņa”, iestudējums Liepājas teātrī (pēc Torntona Vaildera lugas, dramatizējuma autore Rasa Bugavičute)

Režisore: Gaļina Poliščuka, scenogrāfs Aigars Ozoliņš, kostīmu māksliniece Liene Rolšteina, video mākslinieks -8 un gaismu mākslinieks Mārtiņš Feldmanis

Lomās: Signe Ruicēna, Sandis Pēcis, Anda Albuže, Edgars Pujāts, Viktors Ellers, Everita Pjata, Sigita Jevgļevska u. c.

Nākamā izrāde: 
31. martā.

 

Vārds skatītājiem

KRISTĪNE AUSTERE, privātā ceļojumu aģente: “Varbūt nedaudz traucē, ka publiskajā telpā tiek akcentēts, ka tas ir stāsts par liepājniekiem. Patiesībā darbība var notikt jebkurā pilsētā. Par to, kā paskrienam garām dzīvei, nepiefiksējam nianses. Liepājā dzīvoju pusotru gadu, neiedziļinājos vietējā kolorīta niansēs, vairāk koncentrējos uz stāstu, aktierdarbiem. Raudāju līdzi Signes Ruicēnas atveidotajai galvenajai varonei, gribējās iet uz skatuves un viņu samīļot. Dodu žetonu par scenogrāfiju un video projekcijām. Atrisinājums ir gana sāpīgs, bet nav bezcerības.”

BIRUTA KVEDLO, skolotāja: “Izrāde ir laba, spraiga, ritmiska. Ļoti laba aktierspēle. Var mūsu dzīvi atpazīt diezgan labi.”

Sagatavojusi ILUTA DREIMANE

Pievienot komentāru

Komentāri (2)

  1. Runas par plaģiātu nav muļķīgas, stulbi ir kopēt cita idejas.

    • Nja, laikam jau kritiķiem ir ērti nepamanīt , atceros, kad A.Hermanis “Revidenta” scenogrāfijai 1 pret 1 pārkopēja Mākslas akadēmijas studenta scenogrāfiju tai pašai izrādei (makets pat bija izstādīts JRT) arī neviens “nepamanīja” un tādas runas likās “muļķīgas”. Izskatās, ka kritiķi aizstāv tikai savus teātra mīluļus. Skumji un nožēlojami.

Jaunajā "Oņeginā" nav "fašistu" un "mūsējo". Pilnā saruna ar Rubiķi un Kalniņu (2)Diriģents Ainārs Rubiķis un režisore Rēzija Kalniņa operā "Jevgeņijs Oņegins" aicinās uz "romantikas, ilūziju un realitātes cīņu". Kā viņu redzējums atšķirsies no Andreja Žagara iestudējuma 2010. gadā?
Draugiem Facebook Twitter Google+