Mobilā versija
+0.8°C
Kristaps, Krists, Klinta, Kristers, Kristofers
Pirmdiena, 18. decembris, 2017
19. septembris, 2017
Drukāt

Liepājas simfoniķi sāk ar pilnu jaudu (3)

Publicitātes (Jāņa Vecbrāļa) fotoPublicitātes (Jāņa Vecbrāļa) foto

Tieši koncerta pēdējā trešdaļā vislabāk atklājās Karla Orfa lieldarba idejiskā un muzikālā daudzslāņainība un daudznozīmība, ko savos ievadvārdos par repertuāra izvēli minēja arī Gintars Rinkevičs (centrā).

Liepājas Simfoniskais orķestris (LSO) 16. septembrī savu 137. sezonu atklāja jaunā mākslinieciskā vadītāja, lietuviešu diriģenta Gintara Rinkeviča vadībā pilnībā izpārdotā koncertzālē “Lielais dzintars” ar Karla Orfa scēnisko kantāti “Carmina Burana”.

G. Rinkevičs debijai Liepājā jaunajā ampluā izvēlējies darbu, kas, viņa paša vārdiem runājot, ir interesants gan profesionāļiem, gan vienkāršajiem klausītājiem. No 1935. līdz 1936. gadam K. Orfa radītajā kantātē izmantots viduslaikos tapis laicīgas dzejas krājums, kas atrasts kādā Bavārijas klosterī 19. gadsimta sākumā. Tekstos, kas tapuši ap 11., 12. gadsimtu, ir gan mīlas dziesmas, gan rindas, kas piesātinātas ar mazliet paraupju humoru, arī himniski pacilāts vēstījums, kas mijas ar azartspēļu un dzīru attēlojumu, mīlas un erotisko dzeju. Kantātes nosaukums no latīņu valodas tiek tulkots “Bavārijas dziesmas”, laika gaitā tā pasaulē iemantojusi plašu popularitāti. Kopā ar LSO “Carmina Burana” atskaņoja tās interpreti ar pieredzi – Valsts akadēmiskais koris “Latvija”, kā arī visjaunākā mūziķu paaudze, mājinieki – Liepājas Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskolas zēnu koris. Vokālās solopartijas dziedāja soprāns Ērika Elofa, baritons Šarls Raiss un tenors Andris Lapiņš. Šķiet, ar opusa izvēli, sākot sadarbību ar liepājniekiem, diriģents G. Rinkevičs pauž vēstījumu, ka publikas interese viņam ir svarīga, taču tās piesaistīšana un noturēšana veicama ciešā kopsolī ar saturisku kvalitāti un daudzveidību.

Par veiksmīgu risinājumu uzskatāma iespēja atskaņojuma laikā kantātes teksta tulkojumu latviešu valodā lasīt videoprojekcijā uz skatuves sienas. Tas ļāva arī tiem, kuriem saturs līdz šim bijis svešs, izbaudīt teksta un mūzikas mijiedarbību. “O Fortuna” – muzikālā lieldarba sākums un izskaņa, arī kulminācija noslēgumā atklājās spēcīgi un pārliecinoši. Taču kantātes pirmajā pusē vairākās daļās par milimetru tomēr pietrūka sajūtas, ka orķestris spēj sasniegt maksimālu koncentrēšanos kopš pirmās sekundes. Palika iespaids, ka mūziķi nedaudz “iesildās” un tikai pēc tam sasniedz pilnu jaudu. Sākumdaļā diriģents un koris enerģētiski tomēr bija it kā pussoli priekšā. Akustiska īpatnība vai arī apzināta izvēle – klusinātajās vietās pirmajās daļās priekšplānā izvirzījās orķestra skaņa, kora vokālu atstājot fonā, nesaplūstot vienā veselumā. Un vienlaikus tā arī ir iespēja šķietami vienkāršajos motīvos atsevišķās pūšaminstrumentu grupās saklausīt sīkās neprecizitātes, kas gan prasa – jā, to pašu maksimālo koncentrēšanos kopš pirmās takts. Pavasara atnākšanas atainojums bija nedaudz atturīgs, orķestris it kā atplauka, tikai sākoties dejiskākām daļām. Iespējams, pārlieku lielais nopietnības un atbildības slogs, sākot jauno izaicinājumu ceļu, tika pārlauzts. Lielai publikas daļai viegli saprotamā un aizraujošā muzikālā valoda spēja pacelt enerģijas līmeni gan zālē, gan uz skatuves. Baritona Šarla Raisa dziedājumu var nosaukt par stabilu, taču sniegumu krāšņāku būtu darījusi lielāka atraktivitāte un tembrāla daudzveidība. Solista vēlme akcentēt tehnisku precizitāti atstāja nedaudz novārtā scēniski saturisko pusi. Kā spoža teatrāla un vokāla pērlīte – tenora Andra Lapiņa mini monoizrāde “Olim lacus colueram”. Uznāciens vien jau ko vērts – mazliet nestabilā gaitā, ar viegli izpūrušu frizūru un nedaudz sašķiebušos sarkanu kaklasaiti, par visiem 100 procentiem atklājot savu lielisko raksturlomu atveidotāja talantu. Un dziedājums – ar vieglu sarkasma pieskaņu, taču vokāli nepārkāpjot robežu, ko varētu saukt jau par pārspīlējumu. Soprāns Ērika Elofa nenoliedzami bija ļoti pārliecinoša visās savās vokālajās izpausmēs – maigi liriskās, meitenīgi rotaļīgās, eksistenciālu pārdomu un kaislīgas pašatdeves piepildītās. Krāšņs, tembrāli daudzveidīgs dziedājums, emocionāli dziļi izjusts un klausītājus uzrunājošs. Teicama arī sadarbība ansamblī, bez mazākās šaubu ēnas par orķestra, kora un solistes darba kvalitatīvu saskaņu.

Tieši pēdējā trešdaļā vislabāk atklājās lieldarba idejiskā un muzikālā daudzslāņainība un daudznozīmība, ko savos ievadvārdos par repertuāra izvēli minēja arī G. Rinkevičs. Orķestris, koris un solisti veiksmīgā ansamblī soli pa solim diriģenta vadībā virzījās pretī kulminācijai. Lēnās, klusinātās un liriskās ainas mijās ar asprātīgām, patosa pilnām. Un pakāpienu pa pakāpienam kāpinājums, līdz “Ave formosissima” – slavinājums visuskaistākajai – izskanēja ar svētsvinīgu vērienu, taču gaišu piepildījumu kā himna priekam, dzīvības un mīlas spēkam. Pēdējā daļa – “O Fortuna” – muzikāli atstāja iespaidu, ka likteņa rats veicis apgriezienu, taču pēc noietā ceļa pa plašo muzikālo loku tam jau ir cits vēriens un nozīme. Fināls izskanēja ar pilnu jaudu, maksimālā emocionālā kapacitātē. Publika pēc koncerta neskopojās ar atzinību un ovācijām māksliniekiem. Jācer, ka tikpat lielu interesi raisīs arī turpmākie sezonas koncerti un piepildīsies LSO valdes locekļa Ulda Lipska sezonas atklāšanas uzrunā teiktie vārdi: “Lai dzīvo simfoniskā Liepāja!”

Pievienot komentāru

Komentāri (3)

  1. Labs un spilgts kora, solistu un orķestra sniegums!!! Apsveicu Rinkeviču- izdevies savākt teicamu komandu!!! Man patika!

  2. Koris bija švaks, atskaņojums sasteigts un skaļš. Orķestris izbijies.

Draugiem Facebook Twitter Google+