Foto – Timurs Subhankulovs

Liepiņš: Latviešu tautā jāvalda vitālai seksualitātei!
 0

Pērn karikatūrists Agris Liepiņš saņēma pagodinošo Gada lielvārdieša titulu, bet nu nāk klajā viņa jaunākais romāns “Lielvārdes Katrīna”, kura pamatā Lielvārdes apkārtnes teika par pēdējo Latvijas raganu – kādu zemnieci Katrīnu.


Reklāma
Reklāma

 

Rakstnieks zina

Krievija uzbrūk Ukrainai ar “brīnumieroci”. Ar to varētu tikt galā tikai F-16 144
TV24
“Viņi ir gatavi uz visādām neģēlībām.” Kas mudinātu Putinu pieņemt lēmumu uzbrukt NATO?
Krimināls
VIDEO. “Bēdz prom!” Kārsavā iereibusi kompānija bēg no policijas un smejas par vadītāja nonākšanu policijas rokās 43
Lasīt citas ziņas

Sarunas sākumā Agris Liepiņš lūdz viņu nedēvēt par rakstnieku, jo “šāds apzīmējums mani uztrauc. Esmu karikatūrists, zīmētājs”. Tas – neraugoties uz faktu, ka “Lielvārdes Katrīna” ir jau otrais viņa romāns ar vēsturisku ievirzi, sērijā “Latvijas mazā enciklopēdija” iznākusi Agra Liepiņa veidota grāmata “Senā Latvija”, tāpat viņa kontā kopš 80. gadu nogales ir vairāku – galvenokārt ar Latvijas senatni saistītu – literāru darbu pārcēlumi komiksu formātā. Līdzīgi kā Uldevena pils rekonstrukcija Lielvārdē visi pieminētie darbi liecina tikai par vienu – dziļu interesi par mūsu zemes senatni. Jautāts, kurš vēstures posms šķiet īpaši interesants, viņš atbild: “Nezinu, vai pareizi runāt par kādu konkrētu posmu vēsturē. Izsakoties apkopojoši, sadzīves līmenī mani visvairāk interesē Senlatvija, bet, ja trāpās interesants cilvēka liktenis, tad gadsimts vairs nešķiet svarīgs.”

A. Liepiņa pirmais romāns “Elmīna” tādējādi aizveda uz valdnieka Tālivalža laiku, balstoties leģendā par skaisto igauņu meiteni Elmīnu, kas, sagūstīta kādā sirojumā un atvesta uz Beverīnu, kļuvusi par karakalpa Guņa un valdnieka Tālivalža dēla Rameķa tīkojumu. Savukārt jaunais romāns sācies no Kačas kalniņa Lielvārdē: “Deviņdesmito gadu vidū to sakopām, uzlikām piemiņas zīmi, taču nu Kačas kalniņš atkal visiem piemirsies, un man tā žēl. Pati leģenda par Katrīnu, Kaču, visai skopa, lasīju arī par citām Latvijas “raganām”. Veidojās interesants tēls. Sacīsim, Raunas raganas apsūdzībā bija sacīts: viņa ir skaista, viņai neslimo bērni un lopi. Tad jau arī kļūst skaidrs, par kādiem “noziegumiem” varēja apsūdzēt raganu.”

 

CITI ŠOBRĪD LASA

Romānā Katrīna tēlota kā simpātiska jauna sieviete, kura šo to saprot no dziedniecības. Taču viņa dzīvo viena ar mazu meitiņu, tātad ir neaizsargāta, turklāt skaista un gudra, un necīnās pret apkārtnes tenkotājiem, kuri vien tad, kad jau sakrauts sārts, saprot, ko izdarījuši.

 

Iespējams, līdzcilvēku dzimtļaužu ļaunvēlībai Lielvārdes mācītājs vēl spētu turēties pretī, bet, kad ar sūdzībām par Katrīnas raganību pie viņa vēršas muižas jaunkundze Ģertrūde, nekas cits neatliek kā ziņot Rīgas rātei…

“Pilnīgi piekrītu Zigmundam Skujiņam, kurš reiz intervijā teica – rakstnieks no vēsturnieka atšķiras ar to, ka vēsturnieks pēta, kā varētu būt bijis un visu laiku šaubās, turpretī rakstnieks zina, kā bija,” smaida Agris Liepiņš, kad jautāju, vai bez stāsta par Raunas raganu un Kačas kalniņa teikas viņš pētījis arī kādas hronikas vai raganu prāvas. “Ja man par Katrīnu būtu jāraksta vēsturiski dokumentāls darbs, es neķertos klāt. Tas vairs nebūtu tik interesanti.”

Turpretī pašreizējā Lielvārdes vide uz vēstures izpēti pagalam nevedinot. Ar sev vien raksturīgo ironiju autors stāsta, ka vienus un tos pašus iereibušos vīreļus sastopot, gan pilsētas parkam cauri no un uz vilcienu ejot, gan Daugavas malā – un tie paši gozējoties simtlatnieku darbos: “Visticamāk, man par Lielvārdi ir gaužām nepareizs iespaids, jo tur noteikti dzīvo daudz labu un interesantu cilvēku, bet tieši tos es maz satieku…”

 

Pilnasinīgi. Nepiedienīgi?

Jaunais romāns tiek publicēts tikai grāmatā, jo, “Lata romāna” žūrijai apspriežoties, pārsvaru guva viedoklis, ka daļa avīzes lasītāju varētu justies mulsināti un pat aizskarti par neslēpti erotiskajām ainām un bagātīgi citētajām nerātnajām dainām. Agris Liepiņš emocionāli oponē:

Reklāma
Reklāma

 

“Vislielāko kaitējumu latviešu mentalitātei nodarījis padomju laika materiālisms, kad valdīja pilnīgs mantas kults un ģimenēs dzima pa diviem vai pat tikai vienam bērnam, kuru tad nu visādi apčubināja. Tagad esam tauta ar vāju dzimstību, turklāt vēl tik daudzi izbrauc. Šis padomju mantojums kopā ar vācu puritānismu un homoseksualitātes propagandu novedīs līdz tam, ka vispār izzudīsim kā tauta.

 

Vitālai seksualitātei – lūk, kam jāvalda latviešu tautā!” Turklāt nekas no uzrakstītā nav piedomāts: pat kādu visai neparastu, intīmiem priekiem paredzētu stikla ierīci autors tepat Latvijas muzejā noskatījis… Bet par erotiskās folkloras klātbūtni romānā nepavisam nevajadzētu brīnīties: galu galā tieši Agra Liepiņa sakārtotas un ilustrētas 2007. gadā nāca klajā “Nerātnās dainas ar bildēm”.

Tomēr erotika nav pašmērķis. Drīzāk varētu teikt, ka Agris Liepiņš vēlas parādīt latviešu raksturu un vēsturisko Latvijas vidi daudzšķautņaināk, nekā esam ieraduši. Tādēļ arī pašam mīļākā lasāmviela ir tieši cilvēku biogrāfijas, kas ļauj uz it kā zināmo paraudzīties ar svaigu aci kā dzīvu cilvēku pieredzi, nevis tikai sausiem faktiem un patosa saucieniem:

“Tā arī ar Katrīnu. Nenoliegšu “Mērnieku laiku” ietekmi, dziļi latviskās intrigas jau tādas pašas. Tomēr viņiem visa vide tik pareiza… Tā nevar būt, sevišķi krogā, kur taču tik daudz dažādu cilvēku piestāj. Mani ļoti iedvesmoja žurnālā “Ilustrētā Vēsture” publicētais raksts par ceļošanu pa Eiropu diližansā – lūk, kur atdzīvojas visas kroga smakas un smaržas, kalpones un nospeķotās logu rūtis!”

 

 

Fragments

“Lielvārdes zemnieki pašķīrās soda ratu priekšā un tie pilnīgā klusumā piestāja paugura pakājē. Nošķindot zābaku sprādzēm, no ratiem izlēca karavīri, tad lēni nokāpa bende. Pēdējai kārta pienāca Katrīnai. Agrāk tik ziedošo sievieti bija grūti pazīt – slāpēs uztūkušas, sasprēgājušas lūpas, mocībās nosirmojuši un izplūkāti mati, tumši violeti loki zem acīm. Kate mēģināja ieskatīties lielvārdiešu sejās. Neizdevās – ļaudis vairījās, grieza nodurtās galvas prom, skatienus vērsa sāņus. Pēkšņi viņa sastapās ar uzticamām, bezgalīgas mīlestības pilnām acīm, kuras raudzījās no ratu apakšas. Asaru kamols sakāpa Kačas kaklā – viņas Duksis bija vienīgais, kurš palika līdz galam uzticīgs savai saimniecei. Noliekusies sieviete ar abām rokām saņēma spalvaini aiz ausīm un noskūpstīja dzīvnieka purnu. Tad, pārlaidusi pirkstus pār sadauzīto, trīsošo suņuka ķermeni, maigi teica:

– Duksīt, ej, lūdzu, mājās. Te nav ko darīt, visapkārt ļauni ļaudis. Dodies prom plašajā pasaulē, lai dieviņš tevi sargā!

Sunītis saprotoši raudzījās saimnieces acīs, tad ar siltu mēli nolaizīja viņas plaukstu un, galvu zemu noliecis, aizkliboja lielceļa virzienā.

Katrīnas rokas bija sasietas ar asu pakulu striķi, virves gals atradās zviedru zaldātu rokās. Kā dzīvnieku viņu aizvilka pie staba un cieši piesēja. Bende lietišķi sakārtoja žagarus, ar zābaku piemina kurmju rakumus un platajā piedurknē skaļi nošņauca degunu. Katrīna pavērās apkārt. Ne jau uz mūžīgajiem aprunātājiem, no tiem viņa žēlastības negaidīja. Lai viņi, viens otru diendienā ēzdami, dzīvo laimīgi. Katrīna raudzījās uz Daugavu. Migla bija pilnībā nokritusi, koki likteņupes krastos dega visos sarkani dzeltenajos toņos. Skaistie krāsu puduri atspoguļojās ūdenī, pāri pletās dzidra un saulaina rudens debess.

– Paldies tev, Zemesmāt, ka manā pēdēja dienā tu esi tik skaista! – skaļā, skaidri saprotamā balsī sauca Katrīna. 
– Daugava, tu mirdzi pat slapjdraņķī, bet šodien, ietinusies krāšņajā rudens rotā, man parādi augstāko godu! Tencinu par to!” (No Agra Liepiņa romāna “Lielvārdes Katrīna”)