Monika Zīle: Kukarambu meklējot 2
Iespējams, izklausās ciniski, taču bēgļu uzņemšanas problēma mūsu valdībai nāk īstajā brīdī. Protams, visādu klapatu nu pilna paduse, bet tajā pašā laikā – ļoti konkrēta nodarbe, kam veltīt uzmanību. Citādi, noslēdzoties Latvijas prezidentūrai Eiropas Savienības Padomē, pie apvāršņa rēgojās tumša jautājuma zīme: kādā virzienā atrotīt piedurknes pārskatāmā nākotnē, lai sabiedrība valdošajiem politiķiem nepārmestu slinkumu? Pagājušā gada beigās un šā gada pirmajā pusē kritiķus viegli aizsūtīja pie ratiem, uzskaitot augstajai prezidēšanai nepieciešamās ministriju prioritātes un pie katras izdevības atgādinot, ka svarīgais pienākums mums nozīmē Eiropas mēroga eksāmenu un tas jānokārto godam. Vārdu sakot, nedrīkstam būt “pāķi”. Pēc oficiālajām atsauksmēm spriežot, veicās tīri labi un, prezidentūras vajadzībām piešķirto pīrāgu griežot, izdevās kādu šķēli arī ietaupīt. Ar tās drupačošanu vairs tik gludi negāja – katra struktūra jutās ieguldījusi Latvijas goda spodrināšanā vairāk resursu nekā citas un tāpēc pelnījusi lielāku materiālu pateicību –, nu, grūstīšanās kā jau vienmēr, tiklīdz parādās nauda.
Bet ar naudu allaž problēmas: slikti, ja tās nav, bet galvassāpes arī tad, ja nepieciešams lielu summu izlietot noteiktiem mērķiem, kuri savukārt pieprasa valdības līmeņa pamatojumu. Teiksim, Ministru kabineta (MK) apstiprinātus noteikumus dažādās valsts ekonomikas jomās Eiropas Savienības struktūrfondu līdzekļu piesaistīšanai. Finanšu ministrijas (FM) šābrīža prognoze liecina, ka minēto noteikumu trūkuma dēļ nākamgad varētu palikt neapgūti 159 miljoni eiro no ES maka. Protams, pārmetumu pelnī MK noteikumu pamatnes savlaicīgi nesagatavojušās nozaru ministrijas. Taču vienalga milst sajūta, ka augstākajos varas gaiteņos spēj pievērsties tikai vienam konkrētam uzdevumam, turklāt īstermiņā, un maz izredžu sagaidīt reālajā dzīvē sakņotu valsts attīstības un labklājības celšanas skatījumu. Uz papīra gan tādu vai cik, ilgi staipīto “Nacionālo attīstības plānu 2020” ieskaitot. Bet, ja valdība nejaudā mobilizēt savu “karadraudzi” galvenokārt jaunām darba vietām mērķēto ES līdzekļu izmantošanai – tos pašus 159 miljonus –, tad arī cēli nokristītais plāns jāpieskaita literāru sapņojumu žanram. Liekas, šādi teksti kļūst arvien populārāki mūsu valdošajās aprindās: tur daži pēdējā laikā pievēršas Singapūrā sasniegtajam – kā mērķim, kurp Latvijai tiekties. Nu, patiesībā jau varētu lepoties ar mūsu politiķu drosmi un atvēzienu. Bet prātā nāk Astrīdas Lindgrēnas grāmatas varone Pepija Garzeķe, kura izklaidējās, meklēdama kukarambu. Ņiprais meitēns gan pats nezināja, kas tas ir, kam noderētu un kā varētu izskatīties. Vai jums tas neko neatgādina?…
