Kultūra
Literatūra

Lietas ir jāizdara līdz galam 0


Guntis Berelis. “Es nekad nerunāju muļķības”. “Dienas Grāmata”, 2018., 160 lpp.
Guntis Berelis. “Es nekad nerunāju muļķības”. “Dienas Grāmata”, 2018., 160 lpp.
Guntis Berelis. “Es nekad nerunāju muļķības”. “Dienas Grāmata”, 2018., 160 lpp.

Nesen dienasgaismu ieraudzījusi rakstnieka un kritiķa Gunta Bereļa devītā grāmata un trešais stāstu krājums “Es nekad nerunāju muļķības”, kuru no iepriekšējās grāmatas – neviennozīmīgi vērtētā, bet nenoliedzami spilgtā un durstīgi atkailinošā romāna “Vārdiem nebija vietas” – šķir teju trīs gadi.

Pieļauju, ka dažiem lasītājiem krājums var šķist tieši tikpat neērts, nepiedienīgs un no sērijas “vai tad par to ir jāraksta”.

Gunta Bereļa stāstu krājums “Es nekad nerunāju muļķības” pirmajā brīdī pēc izlasīšanas raisa asociācijas ar Nila Saksa 2008. gadā klajā nākušo stāstu grāmatu “Nopietnie nolūki”, precīzāk, tas liek atcerēties ārkārtīgi trāpīgo Reiņa Tukiša tēzi, kas nodrukāta uz pēdējā vāka: “Izjūtu amplitūda .. ir apbrīnojami plaša: sākot ar nepieciešamību histēriski smieties, beidzot ar vieglu neērtības sajūtu un vēlmi nosodīt. Tomēr tas viss ir nieki, salīdzinot ar šausminošo apjautu, ka Nila stāstos aprakstītā pasaule varētu arī nebūt izdomāta.” Lūk, tieši šāds fascinējošu šausmu un izraustītu ētisko un estētisko nervu kokteilis brāžas pāri un cauri Gunta Bereļa īsprozas lasītājiem. Šādi turpinot un ievērojot beidzamā laika jaundibināto tradīciju – rūpes par lasītāju – , nākamo Gunta grāmatu, iespējams, tirdzniecības vietās vērts kombinēt ar pudelīti nekaitīgas baldriāna tinktūras.

Tomēr nevienu mirkli nevēlos apgalvot, ka Guntis Berelis kaut kādā veidā turpinātu Nila Saksa aizsākto vai tamlīdzīgi. Nebūt ne. Viņa paša iebrauktās sliedes latviešu literatūrā ir pārāk jaudīgas un dricelējošas, un jebkurš salīdzinājums vairāk ir gremdēšanās tīksmās atmiņās. Jā, abi autori žonglē un manipulē ar lasītāja saprātu, nedaudz izmantojot šoka elementus, vij virvītes no (sirds)apziņas pavedieniem, tomēr koncepcija ir gana atšķirīga. Nila Saksa stāsti reaģē ar konkrētām un globālām mūsdienu sabiedrības “attīstības” tendencēm, problēmām, nopietnām novirzēm un traucējumiem (bērnu seksuāla izmantošana, dzīve virtuālajā pasaulē u. tml.), savos stāstos tos nereti hiperbolizējot teju līdz maksimumam, savukārt Guntis Berelis groteski pievēršas dēmoniem cilvēkā pašā, tiem, kas mūsos mīt un savu autonomo dzīvīti regulē vairāk vai mazāk neatkarīgi no pārējās civilizācijas, apkārtējo sabiedrību atstājot tikai ikdienišķas maltītes, ne radītāja statusā.

Gunta Bereļa radītā maniakālo īpatņu galerija liek atcerēties arī Erika Ādamsona noveļu krājumu “Smalkās kaites” (1937), un brīžiem tā vien šķiet, ka asociācija nav nejauša, bet likumsakarīga, kaut vai ja runājam par blīvo intertekstualitāti un ārkārtīgi rūpīgi izstrādātajām, krāšņajām un baudpilnajām detaļām, kas svarīgas kā autoram, tā viņa stāstu varoņiem: “(..) mana sieviņa, zinot jūsu gaumi, īpaši noguldīta ar kājām pēc iespējas tuvāk jums –, paceltu viņas baltās kleitas apakšmalu (bet, protams, pieklājīgā augstumā) un izgrieztu no viņas augšstilba krietnu gabalu – un tagad visi redzētu, cik skaisti viņa krāsnī apbrūnināta (kā stāsta, lai iegūtu šo toni, pavāri izmantojot medu).” (16. lpp.) Vai arī: “Te ieliek labo kāju, augšējā stīpa, kuru ar šīs stīpas palīdzību iespējams savilkt arī ciešāk, nāk ap celi, bet apakšējā ap potīti, redziet, abu stīpu iekšpuses klātas ar sīkiem zobiņiem, ādas cilpas, kas pievienotas šim trī­sim, paredzētas rokām, smailā piramīda atrodas tieši pretī spīdzināmā pierei (..)” (122. lpp.) Te noteikti arī jāpiebilst, ka krāšņā vizualitāte detalizācijas augstāko pakāpi sasniedz simbiozē ar tekstveides īpatnībām, kur papildu blīvumu sniedz teikumu gramatiskā struktūra. Piemēram, šis pēc Leonardo da Vinči skicēm radītais moku rīks aprakstīts gandrīz divu lappušu apjomā – teikumā 52 rindu garumā ar vismaz 63 gramatiskajiem centriem… Tikpat liela aizrautība kā šī teikuma virzībā vērojama arī krājuma varoņu darbībā. Lietas ir jāizdara līdz galam, un viņi allaž ir divus soļus priekšā izsmalcinātajā mērķtiecībā un urdošajā apņēmībā.

Ir patīkami, ka, preparējot psihopatoloģiskās personību šķautnes, autors necenšas uzmācīgi iedziļināties un soli pa solim atklāt visus kompleksu mehānismus, šo darbiņu, ja ir vēlēšanās, atstājot lasītāja paša ziņā. Viņa uzdevums ir iekustināt jutekļus un paraut vaļā slēptāko emociju aizbīdņus, un īpaši labi tas izdodas virknē stāstu, kuru kompozīcijā vērojams lēcienveida kāpinājums, loģiskam atrisinājumam šķietami uzplaiksnījot, bet jau pēc mirkļa to noārdot nākamajam noveliskajam palēcienam un salto. Īpaši perfekti izstrādāta visa krājuma kompozīcija un sakārtojums. Tieši tad, kad sāk gruzdēt pārliecība, ka autora funktieris notverts un turpmākais krājums vairs negaidītus pārsteigumus nenesīs, še tev! Turpini vien elst un blisināt acis!

LA.lv