Viedokļi
Komentāri

Anda Līce: Lietas ir nosauktas vārdā, ko tālāk? 18

Cilvēki piedalās sapulcē par tiesiskumu pie Rīgas pils 13.jūlijā pēc oligarhu sarunu publicēšanas, prasot tiesiskumu. Foto – LETA

Ar šādu jautājumu es atgriezos mājās, kad biju mērojusi 200 kilometrus garo ceļu, lai piedalītos 23. augusta vakarā Jaunās konservatīvās partijas rīkotajā tautas sapulcē Rīgā.

Pirms tam dzirdēju dažādas replikas, ka nav vērts, jo nav jau saprotams, kas to īsti organizē. Ka tauta ir nogurusi un vīlusies, un nekas jau tāpat nemainīsies. Pirmais, ko tādās reizēs gribas nevis teikt, bet jau rupji kliegt, ir: “Ja tu nepacelsi savu p… no krēsla vai dīvāna, nekas tiešām nemainīsies!” Vai tad nav tā, ka mēs, lielākā sabiedrības daļa, visus šos gadus, kamēr no mums plēsa septiņas ādas, esam tikai vērojuši un kritizējuši, domājot, ka ar to pilnīgi pietiek uz drupām atjaunojamas valsts pilsonim? Darīt kaut ko vairāk vienmēr nozīmē atteikties no kādām ērtībām, un vairākumam tas nav pa spēkam.

Tajā vējainajā augusta vakarā, internetā noskatoties televīzijas raidījuma “Viens pret vienu” ierakstu ar Zbigņevu Stankeviču, skaidri apjautu vienu – vispirms tieši Latvijas kristīgajai baznīcai visos līmeņos ir nepieciešama jauna atdzimšana un atjaunošanās. Ja jau kristieši nesauc lietas vārdā, kas tad to darīs? Par nožēlu, viņi ir politkorekti un to nedara. Un kur ir pačibējuši visu Latvijai solījušie nacionāļi? Tovakar viņi esot mītiņojuši kaut kur citur Rīgā, jo acīmredzot daudzi no viņiem šajā korupcijas saēstajā valstī jau ir itin labi iekārtojušies.

Mīļie, viss ir jāsāk no gala, atkal no gala! Līdz šim es domāju, ka nevajag veidot jaunas partijas, vajag tikai veikt pašattīrīšanos jau esošajās. Tagad priekškars ir kritis un kļūst redzams – vecās ir kā kožu saēstas drēbes, kuras lāpīt vairs nav jēgas. Ar partijām, iespējams, ir tāpat kā ar jaunu šķirņu selekciju – kaut kas patiešām labs rodas pēc ilgiem un neveiksmīgiem mēģinājumiem. Lietas ir nosauktas vārdā, ko tālāk? Apzinoties savus gadus un iespējas, es biju nolēmusi nevienā partijā nestāties. Tagad saprotu – tas ir jādara. Ar to ir jāsāk.

Ko es noteikti vairs nevēlos? Mītiņos un sapulcēs klausīties atkal un atkal, ko viņi (oligarhi) mums ir nodarījuši. Tas viss tagad ir izlasāms un nolikts Dieva tiesas un cilvēku tiesas priekšā un par to paldies tiem, kas, ar daudz ko riskējot, ir uzdrošinājušies pavilkt vaļā priekškaru. Tagad ir jāatbild uz jautājumu, ko un kādā secībā darīt. Ābeces patiesība būtu – vispirms katram beigt melot un zagt, tātad vispirms izmeklēt katram pašam sevi.

LA.lv