Agris Liepiņš
Agris Liepiņš
Foto – Timurs Subhankulovs

Agris Liepiņš: Lietot vai nelietot rupjus vārdus? 29

Lielu brēku sabiedrībā sacēlis fakts, ka literatūras skolotājai aizrādīts par tāda dzejoļa analizēšanu, kurā lietots rupjš vārds. Nedz dzejoli esmu lasījis, nedz skolotājas teikto dzirdējis, bet savas domas izteikšu. Tie ir divi dažādi jautājumi, kurus sabiedrība uzdod.

Reklāma
Reklāma
VIDEO. Kāpēc gurķus tin plēvē? Atbilde tevi pārsteigs
NATO admirālis atklāj, vai ir pazīmes, ka Krievija tuvākajā laikā plāno iebrukt kādā no NATO valstīm
Krimināls
VIDEO. “Bēdz prom!” Kārsavā iereibusi kompānija bēg no policijas un smejas par vadītāja nonākšanu policijas rokās 55
Lasīt citas ziņas

Pirmais – vai rakstnieks savā darbā drīkst lietot rupjus vārdus? Vai literātam jākopj un jāaizstāv daiļskanīga literārā valoda, jebšu dailenieks tomēr drīkst nolaisties līdz rensteles līmenim? Tas ir mūžīgs strīds, par to var runāt caurām naktīm. Personīgi domāju, ka rakstniekam ir pilna vaļa savu domu ietērpt visos valodā atrodamajos vārdos, tai skaitā arī mūsu ausij mazāk tīkamajos. Jaroslavs Hašeks, pazīstamā “Šveika” autors, rakstīja: “Pirms vairākiem gadiem es lasīju recenziju par kādu noveli. Recenzents uztraucās par autora teikumu: “viņš nošņaucās un noslaucīja degunu.” Tas esot pretrunā ar visu to estētisko un cēlo, kas literatūrai esot jāsniedz tautai. (…) Lietojot savā grāmatā dažus spēcīgus izteicienus, es tikai atveidoju to valodu, kādā ļaudis īstenībā sarunājas.”

Cik bieži un kādus šerpos vārdus lietot, to nosaka literāta talants, gaumes izjūta, audzināšana un cieņa pret savu lasītāju. Talantīgi rakstnieki ar bagātu valodu, labām novērošanas spējām un interesi par tautā lietotiem teicieniem rupjību spēj pateikt krāsaini un sulīgi, pašu rupjo vārdu nemaz neminot. Mazāk talantīgie spalvas brāļi, ciešot no vārdu bada, izlīdzas ar rupjā vārda lietošanu, jo bada laikā velns ēd pat mušas. Pavisam netalantīgajiem, bet publicitāti alkstošajiem literātiem rupjība nereti ir provocējoša poza, lai saceltu skandālu un pievērstu uzmanību. Sastopami arī citi varianti – izcils rakstnieks lieto rupju vārdu, bet savā romānā ieliek to vienīgajā iespējamā vietā un panāk milzīgu emocionālu pārdzīvojumu. Lai kā arī būtu, lietot vai nelietot necenzētu teicienu ir mākslinieka personiskās gaumes un stila izjūtas diktēts lēmums. To darot, vienmēr jāatceras lasītāju reakcija. Lai nebūtu vēlāk jādzird teiciens – tas jau no lētā gala, viņš brauc ar muti kā mēslu vedējs pa laidara vārtiem!

CITI ŠOBRĪD LASA

Otrais jautājums – vai dzejoli ar rupjiem vārdiem ir lietderīgi lasīt skolēniem, vai tas nebojā viņu tikumisko stāju? Ja skolotājs skaidri apzinās, ko grib saviem audzēkņiem pateikt, tad ir lietderīgi. Ja es izšķirtos par šādu soli, tad pirmkārt paskaidrotu klasei, ka necenzēti vārdi nav valodas sveš­ķermenis, bet sabiedrībā to lietošana netiek uztverta kā labas audzināšanas paraugs. Izstāstītu atgadījumu, kad inteliģents kungs pēc izskaidrošanās ar bomzi viņam saprotamā valodā, aizgāja uz vannas istabu un izskaloja muti. Aicinātu izvērtēt, kāds vārdu krājums ir tiem indivīdiem, kuri savā saziņā, nelietojot jēlos teicienus, nav spējīgi izveidot pat visvienkāršākos teikumus. Tad teiktu, ka rakstnieks vai dzejnieks diez vai ir pieskaitāms pie pēdējiem, un meklētu pēc cita iemesla viņu rīcībai. Varbūt tā ir vēlme provocēt, varbūt pārliecība, ka literatūras darbs nedrīkst vairīties no skaudrās ielu valodas un dzīvot iedomātā, tīrskanīgā latviešu literārajā valodā? Katrā ziņā vedinātu skolēnus padomāt, kāpēc tā dubļu pika dzejolī iesmērēta. Pie viena, ja jau reiz par to runājam, atgādinātu, ka latviešu valoda ir ļoti bagāta ar raupjiem, zirgu deķim līdzīgiem vārdiem, tāpēc nav pamata lietot tik ļoti ierastos krievu lamuvārdus.

Viss iepriekš teiktais attiecināms uz gadījumu, kad skolotājs, analizējot dzejoli, īpašu uzmanību pievērš jēlajam teicienam. Pieļauju, ka skolotājai tas pat prātā neienāca un vētra ir sacēlusies ūdens glāzē. Aiz izglītības ierēdņu pārāk lielas centības, ka tik kas nenotiek!