LIETU VĒSTURE: Bērnu ratiņi 0
Pirmos bērnu ratiņus radīja ainavu arhitekts anglis Viljams Kents 1733. gadā. Viņš tos konstruēja pēc Viljama Kavendiša, trešā Devonšīras hercoga un sešu bērnu tēva, lūguma.
Patiesībā tie nebija ratiņi mūsu izpratnē, bet gan neliels bērnu ”vezums”, kurā iejūdza poniju vai kazu. Kenta modelis daudziem iepatikās, šādi bērnu rati kļuva ātri iecienīti Eiropas sabiedrības augstākajos slāņos. Vidējās un zemākās sabiedrības kārtas pārstāvji nevarēja atļauties nopirkt šādu dārgu “spēļmantiņu”, un vairāk nekā simts gadu garumā bērnu rati palika par nesasniedzamu brīnumu.
Bērnu pārvadāšana ratiņos moderna kļuva 1840. gadā, pateicoties karalienei Viktorijai, deviņu bērnu mīlošai mātei, kura vēlējās pati iet pastaigās ar saviem bērniem karaliskajā parkā. Līdzīgi citiem tā laika ratiem, arī karalienes ratus nevarēja nosaukt par ērtiem lietošanā. Tie bija pārāk augsti un nestabili, bez roktura, tāpēc tos vajadzēja vilkt aiz sevis.
1853. gadā Čarlzs Bartons patentēja ratiņus ar rokturi aizmugurē. Tas strauji uzlaboja gan ratu vadāmību, gan arī palielināja vedamo bērnu iespēju apskatīt apkārt notiekošo. Taču konstrukcijas ziņā tie bija līdzīgi pieaugušo ratu ekipāžām, ratiņos bērnam bija jāsēž. Tāpēc šādi ratiņi derēja tikai bērniem, kas bija jau paaugušies. Nereti mazuļi no tiem izkrita… Tikai XIX gadsimta pēdējā ceturksnī rati beidzot zaudēja līdzību ar pieaugušo ratu ekipāžām un kļuva par šūpulīti uz riteņiem. Interesanti, ka 1873. gadā Londonas policija aizliedza izmantot ratus uz trotuāriem. 1880. gadā pat tika izvirzīta prasība ratu īpašniekiem – aprīkot bērnu ratus ar sarkaniem un baltiem lukturiem. Kad populāri kļuva automobiļi, parādījās arī autorati, un vecāki no auklēm sāka pieprasīt ne tikai rekomendācijas, bet arī autovadītāja apliecību.
1889. gadā Viljams Ričardsons izdomāja reversīvo ratu modeli, t. i., bērns varēja sēdēt gan ar seju gan ar muguru pret personu, kas stumj ratus. Turklāt Viljams iekļāva savā modelī asis, kas deva ratiem papildu manevrētspēju. Līdz šim asis un riteņi bija viengaballējuma, kas neļāva tiem griezties katram atsevišķi. Riteņi Ričardsona ratos varēja griezties par 360 grādiem pilnīgi neatkarīgi viens no otra. Ražoti dažādu modeļu ratiņi. Vēlāk tiem bija kāpslīši, kulba kļuva dziļāka, bet paši rati – zemāki. 1980. gadā Fils Bečlers modernizēja ratu modeli – izveidoja trīsriteņu ratiņus.
