Foto – Astrīda Meirāne; no http://lv.wikipedia.org

Uz šo izrādi nav jāpērk biļete. Tā notiek brīvā dabā zem klajām debesīm, turklāt nakts melnumā. To iespējams redzēt tikai dažas dienas gadā. Zvaigžņu lietus ir viena no skaistākajām debesu lugām. Jau vairākus gadus šo astronomisko parādību vēroju kopā ar mīļiem un tuviem cilvēkiem, vienu augusta nakti pārvēršot romantiskā piedzīvojumā.

Pirmie piedzīvojumi

Lasītākie

Kokteilis

Mākslīgais intelekts nosauc 5 sieviešu un 5 vīriešu vārdus, kas nes laimi to īpašniekiem 24

Aivars Lembergs sašutis par kārtējo slogu uz Latvijas patērētāju kakla: “Tā mēs iegriezām Krievijai – pērkam dārgākus dārzeņus no Krievijas”

Putins ir izmēģinājis jaunu “superieroci”, kādu pasaule “vēl nav redzējusi”

Lasīt citas ziņas

Pirmoreiz zvaigžņu lietu redzēju nejauši. Augusta vidū iegadījās brīvas dienas, ko pavadīju laukos. Pirms došanās naktsmierā parasti izgāju ārā, lai palūkotos debesīs. Augustā ir daudz zvaigžņu, man tīk raudzīties šajā Kosmosa sakārtotībā.

Piepeši tur, augšā, biezajā tumsā uzplaiksnīja spožas švīkas – it kā kāds Visuma milzis tā ieslīpi mestu zemē degošus cigarešu galus. Vienu, otru. Ak, vēl vienu. Un vēl!

Polijā plānots Zelenska slepkavības mēģinājums: uzbrukumam bija jānotiek lidostā

Daļai dzīvokļu īpašnieku varētu pieaugt maksājums par sev nepiederošās zemes lietošanu

Kirkorovs zaudē Eiropas tiesā: noraida Krievijas popzvaigznes sūdzību par aizliegumu viņam ieceļot Lietuvā

Liecu galvu atpakaļ, lai saskatītu vairāk. Mirdzošo slīpsvītriņu birums turpinājās. Attapos pēc krietna laika – kad nežēlīgi sāka sāpēt sprands. Nākamajā dienā radio stāstīja, cik dāsns šogad bijis zvaigžņu lietus.

Paziņa izstāstīja par savas ģimenes tradīciju – vērot šo reto parādību pludmalē. Ar siltām segām, kūpošu dzērienu termosā un rosinošām sarunām. Tas izklausījās tik vilinoši, ka nolēmu sekot šai ierosmei. Uzaicināju piedalīties savas meitas. Viņas jau pieaugušas, taču reizēm ļaujas mammas trakulīgajām idejām. Piekodināju, lai paņem līdzi guļammaisus, sarūpē ko siltu.

Kad tuvojās saulrieta laiks, devāmies uz Jūrmalu. Diena bija bijusi svelmīga, vakarā norasināja lietus, smiltis pludmalē pievilgušas. Sākām gaidīt tumsu. Laiks vilkās kā zolei pielipusi košļene. Kļuva arvien drēgnāk. Izrādījās, ka somā iepakoti tikai pāris pledi, plāni kā avīžlapas. Kurš segsies, bet kurš drebināsies? Kā gulēt zemē, ja tā mitra?

Labi, ka tuvumā bija pludmales krodziņš, kuram apkārt dēļu grīda. Atlaidāmies uz tās. Savilkām mugurā visu iespējamo, sasedzām pat pēc peldes nedaudz mitros dvieļus. Raustījām knapos deķīšus, lai katrai tiktu kāds stūris. Vecākās meitas suņuks joņoja apkārt un virsū, apputinot visu ar smiltīm. Smējāmies, ka izskatāmies kā bezpajumtnieku nometne. Labi, ka kļuva arvien tumšāks un retie garāmgājēji mūs neredzēja.

Debesis klājās acu priekšā skaisti, blāvi ielāpiņi izcēla gluži vai samtaino melnumu. Gaidījām krietnu brīdi. Nekas nenotika. Pēkšņi – ir! Skaties, re, kur vēl viena! Katra krītošā zvaigzne tika sagaidīta un pavadīta ar sajūsmas saucienu. Ja aukstumā tik ļoti nedrebētu zods, spiegtu vēl skaļāk.

Nakts bija brīnišķa, turklāt tā sniedza vērtīgu mācību. Nākamajā gadā zvaigžņu lietu sagaidīju, ieritinājusies siltā guļammaisā.

Gatavojamies 12. augustam

“Droši vien jau zināt, ka krīt nevis zvaigznes, bet sadegoši kosmiskie putekļi,” bilst astronoms Ilgonis Vilks.

Saules sistēmā riņķo gana daudz komētu, kas nav noturīgas – veidotas no sasaluša ūdens un iežiem. Ar laiku komētas mēdz sairt. Paliek pāri tādi kā sīki smilšu graudi, kas rada ko līdzīgu putekļu mākonim. Zemei, ejot savu gaitu ap Sauli, ceļā mēdz trāpīties šāds komētas atlikumu mākonis. Tie milzīgā ātrumā ieskrien Zemes atmosfērā un spilgti uzliesmo. Ietriecas ar lielu ātrumu – pat vairāki desmiti kilometru sekundē. Rodas ļoti spēcīga mijiedarbība, kosmiskie putekļi sakarst un sadeg. Šo gaismas uzliesmojumu zinātniski dēvē par meteoru, bet tautas valodā – par krītošo zvaigzni. Protams, šī sadegšana notiek ļoti augstu, aptuveni simts kilometru attālumā no Zemes, tādēļ mūs nekādi neapdraud. Taču varam to pamanīt un priecāties par skaisto parādību. Tā ir kā taisna, spoža švīka debesīs, kas uzplaiksnī nepilnu sekundi.

Meteorus iespējams redzēt katru nakti, taču maz. Astronomi saskaitījuši – apmēram pieci meteori stundā. Taču nav garantijas, ka šos dažus mirdzumiņus pamanīsim.

Pāris reizes gadā meteoru jeb krītošo zvaigžņu ir vairāk. Viena iespēja tās vērot ir ap 13. decembri, taču tad ir ļoti auksts, diez vai gribēsies stāvēt ārā stundām, turklāt bieži vien mākoņains. Labākais laiks šīs parādības vērošanai ir augustā. Šogad – 12. augustā. Var arī dienu pirms un pēc šī datuma.

Augustā vērojama perseīdu meteoru plūsma. Perseīdas ieguvušas šo nosaukumu, jo nāk no Perseja zvaigznāja puses, tās radušās, sabrūkot Svifta–Tatla komētai. Perseīdu aktivitāte katru gadu var atšķirties.

“Astronomi gan par zvaigžņu lietu dēvē grandiozu parādību, kas gadās pāris reizes simt gados un kad redzami daudzi tūkstoši meteoru stundā,” piebilst Ilgonis Vilks.

Sagaidīt perseīdas godam


Vislabāk to darīt guļus, jo ilgstoši stāvēt ar atgāztu galvu nav veselīgi – tiek nospiesti asinsvadi, tātad smadzenes tiek sliktāk apasiņotas, redze var nebūt tik asa, un arī prāts ātri vien sagurst.

Var sēdēt krēslā, kurā ērti atgāzties.

Nekādu aprīkojumu nevajag. Skatīšanās virziens nav būtisks, galvenais ir lūkoties augšup. Saredzēt meteoru plūsmu traucēs spoža gaisma tuvumā, piemēram, ielas laternas vai gaiši māju logi. Tādēļ labāk to darīt ārpus pilsētas.

Gaidīt krītošās zvaigznes var sākt, tikko kā paliek tumšs – ap vienpadsmitiem vakarā. Taču visvairāk debesu mirdzumiņu novērojams nakts otrā pusē, tādēļ īpašu pasākumu vērts rīkot pēc pusnakts. Protams, viss atkarīgs no tā, cik liela ir pacietība un spēja sajūsmināties par astronomisko parādību.

Nevar cerēt, ka, izejot laukā, uzreiz sāksiet visu saredzēt. Acīm nepieciešams pierast pie tumsas, līdz tam paies vismaz 20 minūtes.

Uzliesmojumi ir gan spilgtāki, gan ne tik koši. “Daudzi ir pamanāmāki pat par spožākajām zvaigznēm vai planētām. Iedomājieties, ka šo spožumu rada mazs, uz pirksta gala uzliekams graudiņš! Taču tas traucas milzīgā ātrumā, radot lielu enerģiju, tādēļ var būt tik spožs,” skaidro astronoms.

Redzot krītošu zvaigzni, iedomājamies vēlēšanos. Ja ticam, tā piepildās. Zvaigžņu lietus laikā šī iespēja simtkāršojas! Ieraugot sīku spožumu debesīs, vēlamies ko mazāku, bet lielo spozmi sagaidām ar varenākas vēlmes atvēzienu. Galvenais – paspēt iedomāties!