Mobilā versija
-1.7°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
3. novembris, 2012
Drukāt

Lietuvā ar brīvprātīgo spēkiem top digitāla kapsētu datubāze

Foto-LETAFoto-LETA

Lietuvā pēc brīvprātīgas sabiedriskās organizācijas iniciatīvas tiek veidota brīvi pieejama digitāla datubāze, kurā tiek apkopotas ziņas par kapsētām un tur apbedītajiem cilvēkiem.

Šīs ieceres autori – “2.novembra biedrība” – vēlas ne vien dot sabiedrībai iespēju ar dažiem datorpeles klikšķiem uzzināt, kur atdusas tās pilsoņi, bet arī uzturēt kapu kopšanas kultūru un pamudināt cilvēkus interesēties par savām saknēm un savas zemes vēsturi. 2.novembrī Lietuvā tiek atzīmēta Mirušo piemiņas diena, un ziņu portāls “Alfa.lt” šai dienā uzrunājis šīs biedrības vadītāju Valdu Kaminsku.

Vākt šādu informāciju viņš sācis jau pirms laba laika, apmeklējot savu tuvinieku kapus Ķernavē, kur savulaik atradusies Lietuvas senā galvaspilsēta. Drīz vien viņam brīvprātīgā kārtā pievienojušies vietējie cilvēki, daloties pašu savāktajos datos.

Nu jau pāris gadus biedrība rīko jauniešu ekspedīcijas, kuru laikā apmeklētas dažādas Lietuvas kapsētas un interneta vietnē “Atminimoknyga.lt” apkopotas ziņas par 21 298 kapiem, ko papildina ne tikai fotoattēli, bet arī to cilvēku atmiņu stāsti, kuri pazinuši aizgājējus.

Kā atzīst Kaminsks, biedrības resursi ir pārāk pieticīgi, lai tā plānotu reģistrēt datus par visām Lietuvas kapsētām.

“Mūsu mērķis nav tiekties pēc kvantitātes, bet iesaistīt šai darbā piederīgos, kopienas, skolas, bibliotēkas, mudinot dalīties atmiņās par mūžībā aizgājušajiem ļaudīm, vākt fotogrāfijas, dokumentus,” viņš pastāstījis.

Biedrības vadītājs izteicis cerību, ka ar laiku virtuālajā telpā varētu veidoties sava veida “kopienu ciltskoki”. Jau tagad viņa veidotajā vietnē pamazām krājas ziņas par dažādu tautību Lietuvas cilvēkiem – kur viņi dzīvojuši, cik kuram bijis bērnu un zemes, kādi bijuši pēc rakstura.

Vaicāts, vai būtu reāli fiksēt tīmeklī ziņas par lielāko daļu apbedījumu, Kaminsks pastāstījis, ka senākās kapsētas, kur iespējams smelties ziņas, ir aptuveni 250 gadus vecas un arī baznīcu grāmatu dati nesniedzas īpaši tālā senatnē. “Vajadzīga tikai kopienu iesaistīšanās un valsts iestāžu atbalsts,” viņš piebildis.

Viena no vecākajām Lietuvā ir slavenā Viļņas Rasu kapsēta, kur akmens pieminekļi mirušajiem tiek likti aptuveni no XIX gadsimta vidus. Kā pastāstījis Kaminsks, šo tradīciju pirmie ieviesuši turīgākie muižnieki un pilsētnieki, tikmēr laukos cilvēki vēl kādu laiku palikuši uzticīgi vienkāršiem koka krustiem un arī vēlāk likuši saviem aizgājējiem vienkāršākus pieminekļus ar lakoniskiem uzrakstiem, bez izgreznojumiem. Epitāfijas, spārnotus teicienus kapu pieminekļos biežāk iekaluši pilsētnieki, kas varējuši to atļauties.

Lai gan pamatuzdevums, ko sev izvirzījusi biedrība, ir fiksēt ziņas par mirušo apbedījuma vietām, tomēr aktīvisti pievērš uzmanību arī kapsētu kopskatam. Viņi atzinuši, ka kapu kopšanai lietuvieši pievērš diezgan lielu uzmanību un var just, ka lauku kopienas savas kapsētas joprojām uzskata par būtisku ciema infrastruktūras daļu.

No vairāk nekā 21 000 apsekotajām kapavietām tikai aptuveni 10% bijušas anonīmas, bet lielākā daļa ir sakoptas, appļautas un redzams, ka tuvinieki uz turieni nes puķes. Var redzēt, ka bieži vien kāds nepaslinko apkopt arī kaimiņu kapus, ieskaitot tos, pie kuriem neviens no piederīgajiem vairs nebrauc.

“Tagad esam kļuvuši tāda klejotāju tauta, bet līdz gadu tūkstošu mijai diezgan stipri turējāmies pie dzimtajām vietām,” stāstījis Kaminsks. Viņš piebildis, ka biedrība vispirms cenšas apkopot ziņas galvenokārt par lauku kapsētām, apzinoties, ka Lietuvas lauki strauji kļūst tukšāki, turpinās arī iekšējā emigrācija un iespējams, ka pēc diezgan neilga laika šīs kapsētas būs pamestas un aizmirstas.

“2.novembra biedrības” vadītājs atzinis, ka mūsdienu Lietuvas patērētāju kultūrā negatīvas tendences un pārspīlējumi manāmi arī kapos. “Sak, ja jau es braucu ar BMW un staigāju “Versace” uzvalkā, tad mans kaps arī nebūs nekāds prastais,” stāstījis Kaminsks.

Viņš atgādinājis, ka dažās Lietuvas pašvaldībās izcēlušies skandāli par masveidīgu kapavietu rezervēšanu, bet atzinis, ka beidzamajā laikā šie “pasūtījuma kvartāli” pamazām sākuši sarukt.

“Protams, ir saprotama vēlme apgādāties ar ģimenes kapavietu, bet lielākā nelaime ir tā, ka te nedarbojas ekonomiskās attiecības. Ja kapu zeme tiktu nomāta, kā tas notiek daudzās pasaules valstīs, piemēram, Vācijā, kur kapavietas tiek rekultivētas pēc 25 gadiem, kaut kas mainītos. Bet pie mums cilvēki kapavietas pērk un pārdod. Lai gan likums garantē bezmaksas apbedījuma vietu, tomēr viss šis process kļūst necaurredzams,” sacījis biedrības priekšsēdētājs. Viņaprāt, kapavietu nomas sistēma liktu cilvēkiem vairs nerezervēt kapos vietu “vesela stadiona platībā”.

Tiesa, Kaminsks atzinis, ka nav lietuviešu dabā veidot kapsētas ar vienāda lieluma akmens plāksnēm un bezgalīgām vienādu krustu rindām. Lietuvā cilvēki jūt ciešu piesaisti tuvinieku kapiņiem, bieži tos apmeklē un rūpīgi kopj.

“Ir labi, ka saglabājies šāds rituāls, kas psiholoģiski palīdz tautai turēties kopā,” uzskata digitālās kapsētas veidotājs.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+